– Iepazīstiniet, lūdzu, ar sevi. Zināms, ka esat pavārs, kas absolvējis Rīgas Tūrisma un radošās industrijas tehnikumu.

– Dzīvoju Lielvārdē – tur esmu dzimis un uzaudzis. Esmu kaislīgs pavārs. Savu ceļu šajā mākslā sāku pavisam vienkāršās kafejnīcās, bet pēdējos piecus gadus strādāju Rīgas restorānā «PortoFino», Ausekļa ielā.

– Vai ēst gatavošana un pavāra darbs jums ir sirdslieta jau kopš bērnības? Varbūt patika vērot, kā mamma vai vecmāmiņa gatavo, un arī pats mēdzāt palīdzēt?

– Precīzi trāpīts. Kad biju pavisam mazs un nedauzījos pa āru, bet uzturējos mājās, vienmēr atrados virtuvē blakus vecmammai. Viņa gatavoja izcili gardi, un tieši tajā laikā aizsākās mans ceļš pavārmākslā. Atceros, kad pabeidzu sešgadnieku obligātās pirmsskolas apmācības, mums bija mazs izlaidums, un skolotāja jautāja, par ko vēlamies kļūt. Vairums teica – policists, ugunsdzēsējs, daži deva priekšroku skolotāja amatam. Bet es jau tolaik biju pārliecināts, ka kļūšu par pavāru, ko arī visiem skaļā balsī paziņoju. Tā arī notika.

– Esat pārliecināts, ka jūsu vienaudži tolaik vispār saprata, ko nozīmē būt pavāram?

– Labs jautājums! Domāju, ka ne – maz ticams, ka viņi izprata, ko tas patiesībā nozīmē. Bet vecāki, kas sēdēja zālē, gan reaģēja ar ovācijām. Tas bija negaidīts pārsteigums, ka mazs puika tik skaidri zina, par ko grib dzīvē kļūt.

– Kurp tālāk veda jūsu ceļš pēc šī pirmā «izlaiduma»? Kādu izglītību ieguvāt?

– Līdz devītajai klasei mācījos Lielvārdes pamatskolā. Mājturības stundās, kad bija jāgatavo ēdiens, vienmēr saņēmu desmitniekus. Skolotāji zināja, ka man tiešām piemīt talants šajā jomā un šis ir mans aicinājums. Savukārt pēc pamatskolas pabeigšanas devos uz Rīgas Tūrisma un radošās industrijas tehnikumu, kur mācījos apgūt ēdienu gatavošanas tehnoloģijas. Mācībās man gāja ļoti labi. Piedalījos arī divos konkursos – mācoties pirmajā kursā, ieguvu 1. vietu skolas sacensībās. Savukārt otrajā kursā pārstāvēju tehnikumu Eiropas līmeņa konkursā Igaunijā, Kuresārē, kur komandā ar vienu igauņu meiteni izcīnījām 2. vietu.

– Patlaban strādājat restorānā, kas jums nepieder. Varbūt ir ideja kādreiz atvērt arī savu ēdināšanas iestādi?

– Tāda doma noteikti ir. Dzīvei ejot uz priekšu, šī iecere iegūst arvien konkrētākas aprises. Esošais darbs prasa ļoti daudz – ne tikai fizisku spēku, bet arī morālu izturību, spēju adekvāti reaģēt uz dažādām neparedzamām situācijām. Darbam restorāna virtuvē nepieciešamas dotības strādāt komandā, un šīs vienības spēks atkarīgs no tā, cik stiprs ir tās vājākais posms. Tāpēc svarīgi domāt ne tikai par savu, bet arī par kolēģu labsajūtu. Virtuve ir smaga, reizēm pat nežēlīga vide, tādēļ ne visi to spēj izturēt un strādāt par pavāriem. Tāda ir mana pārliecība. Garšīgi gatavot var jebkurš – tā ir cilvēka pamata prasme. Bet darīt to profesionāli, ar pilnu atdevi, katru dienu – tas ir kas cits. Domāju – ja man būtu savs uzņēmums, restorāns un bizness, es justos daudz labāk. Tad visi ieguldītā darba augļi būtu mani, un sajūta, ka tu strādā pats savā labā, ir pavisam savādāka.

– Tomēr mūsdienās atvērt savu ēdināšanas uzņēmumu Latvijā nav viegli. Vai šāds solis nebūtu gluži kā izaicināt likteni? Varbūt kādreiz esat domājis par darbu ārvalstīs?

– Nē, prom braukt nedomāju. Latvija man ir dārga – tā ir dzimtene, vieta, kur esmu dzimis un audzis. Protams, ir grūti, bet, ja viss būtu tik slikti, kā daudzi saka, tad jau te neviens vairs nedzīvotu un nestrādātu. Taču ļaudis dzīvo šeit un veiksmīgi darbojas. Kulināriju un ēst gatavošanu kopumā es gandrīz pielīdzinu medicīnai – cilvēkiem allaž būs vajadzīgs kāds, kas ārstē, un vienmēr būs vēlme garšīgi paēst. Tāpēc šī nozare neizzudīs. Mana iecere varbūt nav atvērt lielu restorānu, bet drīzāk mājražošana – piemēram, kūpinājumu vai kādu citu nišas produktu gatavošana, kurus ar lepnumu varētu piedāvāt cilvēkiem.

– Kādu ēdienu gatavošana jums sanāk vislabāk? Varbūt minētie kūpinājumi?

– Par kūpinājumiem varu pavēstīt veselu stāstu. Mans tētis, kurš tagad jau ir cienījamā vecumā, savulaik, būdams spēka gados, bija īsts mājražotājs. Viņš pats kūpināja gaļu, gatavoja desas un tirgoja savus ražojumus pa lauku teritorijām, kur cilvēkiem bieži vien nav iespējas tikt uz veikalu. Es pats vēl neesmu mēģinājis izgatavot kūpinājumus, bet aptuveno tehnoloģisko procesu saprotu labi.

Man visvairāk padodas vienkāršais mājas ēdiens – to es varu pagatavot uz tūkstoš procentiem! Tā kā uzaugu roku rokā ar vecmammu, esmu daudz ko no viņas prasmēm iemācījies un paņēmis arī sev. Viens no šādiem ēdieniem ir garda, sulīga karbonāde ar kartupeļiem un burkānu – kāpostu salātiem. Tā ir īsta klasika. Protams, arī restorāna līmenī man viss izdodas labi, tikai šobrīd gribētos iegūt vēl plašāku tehnoloģisko pieredzi. Esmu jauns, man ir tikai 24 gadi, bet tas zināšanu un pieredzes apjoms, ko jau esmu paspējis uzkrāt, manuprāt, ir diezgan iespaidīgs.

– Jūs piedalījāties televīzijas šovā «Grieķijas brīvdienas», ko oktobrī sāka rādīt TV3. Kā nonācāt līdz šim projektam – tā bija paša iniciatīva vai kāds jūs uzrunāja?

– Pieteikšanās sanāca visai neordināra. Biju devies atpūsties uz ārzemēm – makšķerēšanas braucienā, jo esmu kaislīgs makšķernieks. Mans kolēģis, kurš televīziju skatās biežāk nekā es, teica, ka izsludināts pavāru šovs, un aicināja mani pieteikties, pārbaudīt savus spēkus. Man bija brīvs brīdis, un nodomāju – ja nepamēģināšu, neuzzināšu. Nosūtīju pieteikumu, izgāju pāris atlases kārtas, un drīz vien man paziņoja – kravā koferi un brauc!

– Kā jums patika kompānija? Daudzi taču bija nepazīstami, bet starp dalībniekiem bija arī Elita Patmalniece.

– Jā, bet es tikai vēlāk uzzināju, ka viņa arī ir no Ogres novada. Kompānija bija lieliska. Man, kā atvērtam jaunietim, tas bija īsts «grūdiens no debesīm» – satikt tik dažādus, spilgtus cilvēkus. Katrs no viņiem nāca ar savu dzīves stāstu, pieredzi un skatījumu uz pasauli, individuālu dažādu situāciju vērtējumu. Es no turienes atgriezos tikai kā ieguvējs, neatkarīgi no šova iznākuma.

– Cik labi pirms dalības šovā pazināt Grieķijas virtuvi?

– Godīgi sakot, pirms tam Grieķijas virtuvi nepazinu gandrīz nemaz. Šova pamatprincips bija gatavot grieķu ēdienus, un sākumā es pat īsti nezināju, kādi tie ir. Bet pēc kādas trešās epizodes sapratu, ka grieķu virtuve patiesībā ir ļoti līdzīga itāļu – vienkārša, dabiska, sirsnīga. Man itāļu virtuve ir īpaši tuva sirdij, jo tieši no tās esmu mācījies savas profesionālās iemaņas.

– Ja jūsu nākotnes restorānā kāds pasūtītu grieķu ēdienu, jūs tagad zinātu, ko viņš vēlas?

– Protams! Piemēram, starp Grieķijā gatavotajiem grieķu salātiem un tiem, kas pieejami Latvijā, ir milzīga atšķirība. Tādēļ reizēm, kad viesis pasūta «grieķu salātus», es pat lūdzu viesmīlim precizēt – vai viņš vēlas tādus, kādus gatavo Grieķijā, vai «mūsu versiju». Tās ir divas dažādas receptes un līdz ar to pavisam atšķirīgi ēdieni. Tagad zinu, kā pareizi jārīkojas, lai panāktu īsto, autentisko, grieķu salātu garšu.

– Jūs minējāt, ka esat makšķernieks. Vai arī ziemā dodaties uz ledus?

– Jā, un pat teikšu – man zemledus makšķerēšana patīk pat vairāk nekā vasaras cope. Šis process man šķiet ārkārtīgi aizraujošs.

– Aizvadītā ziema bija ļoti silta. Vai radās iespējas kārtīgi pamakšķerēt?

– Diemžēl Latvijā kārtīga ledus nebija – pat vietās, kur tas parādījās, ledus bija pārāk plāns, lai varētu droši uz tā kāpt. Tāpēc šogad devāmies uz Zviedriju, kur nepilnas trīs nedēļas pavadījām, makšķerējot uz maziem ezeriņiem pussalas vidienē, kur sākas Skandināvijas kalnu grēda. Savukārt gadu iepriekš kopā ar tēti un pāris draugiem tradicionāli devāmies makšķerēt uz Peipusa ezeru Igaunijā.

– Ko jūs darāt ar noķertajām zivīm? Nofotografējaties un laižat atpakaļ, vai tomēr lomu paturat?

– Mēs dodam priekšroku nobaudīt savu pūļu augļus. Ja kāda zivtiņa ir pārāk maza vai neatbilst konkrētajā vietā esošajiem makšķerēšanas noteikumiem, to, protams, laižam vaļā, bet lielās zivis vienmēr ņemam uz mājām. Bet, godīgi sakot, zivis esam pārēdušies – ne tikai es, bet arī mani sunīši. Gatavojam visdažādākajos veidos, atkarībā no tā, kādas zivis esam noķēruši. Esam iecienījuši zivju steikus, no līdakām pārsvarā taisām kotletes. Savukārt mazās raudiņas un pliči tiek iesālīti un vēlāk kūpināti.

– Zivis ir garšīgas, taču tām ir viens mīnuss – asakas.

– Ja gribi paēst gardu zivi, tas īstenībā tāds nieks vien ir. Asakas traucē tikai tam, kuram ir slinkums tās izlasīt.

– Taču reizēm no ēšanas nekas jēdzīgs nesanāk, jo visu laiku jālasa asakas, un beigās no sākotnējā zivs gabaliņa nekas daudz pāri nepaliek.

– Te atbilde pavisam vienkārša – jāķer lielākas zivis. Jo lielāka zivs, jo vairāk ēdamā, un reizē vieglāk izlasīt asakas.

– Kā jūs parasti gatavojat zivis?

– Dažādi. Piemēram, Zviedrijā veču kompānijā vairākas dienas pēc kārtas ēdām līdaku kotletes. Kad tās apnika, no līdakas izgriezām steikus vai pat filejas, iepanējām un apcepām. Pagatavošanas variantu ir daudz. Reizēm arī veikalā nopērku sālsūdens zivi – jūras asari, ko gatavoju cepeškrāsnī baltvīna mērcē.

– Tātad makšķernieks zivis arī pērk?

– Protams. Ne vienmēr ezerā tās ir atrodamas vietās, kur tām vajadzētu būt, un izdodas izvilkt ārā. Turklāt ekskluzīvākas zivis mums pieejamas tikai veikalos – piemēram, lasi ne katrs var noķert.

– Zivis tiek uzskatītas par veselīgu uzturu, turklāt tās satur vērtīgās Omega-3 taukskābes. Esat kādreiz mērījis savu Omega-3 līmeni? Varbūt pietiek ar to, ko iegūstat no apēstajām zivīm, un uztura bagātinātāji nav vajadzīgi?

– Man šķiet, pietiek. Esmu pārliecināts, ka zivju ēšana palīdz dabiski uzturēt šo līmeni. Katrā gadījumā zivju eļļu es nedzeru.

– Vai vispār ēdat veselīgi? Ar kādām piedevām parasti pasniedzat zivi – ar dārzeņiem, kartupeļiem, rīsiem – vai ēdat vienu pašu?

– Lielākoties izmantoju kartupeļus vai rīsus. Kā jau teicu, esmu jauns, man tas viss vēl nepieciešams. Runājot par veselīgu uzturu kopumā, varu teikt, ka tā nosacījumus ievēroju vidēji. Jebkurā gadījumā izvēlos kvalitatīvus produktus. Tā var būt gan kādā ezerā paša noķerta zivs, gan labs gaļas gabals – kas nu kurā brīdī vairāk kārojas. Ja jāizvēlas, dodu priekšroku liellopa gaļai, nevis cūkgaļai. Runājot par piedevām, es mīlu cepeškrāsnī gatavot dārzeņu «mikslīti», kurā ietilpst burkāns, kartupelis, nedaudz cukini, vārīta bietīte, brokolis.

– Tātad gaļa arī ir jūsu ēdienkartē, nepārtiekat tikai no zivīm brokastīs, pusdienās un vakariņās?

– Protams, bez gaļas neiztikt. Tikai no zivīm jau neizdzīvosi – reizēm gribas kaut ko sātīgāku un kreftīgāku. Tā kā strādāju restorānā, ik dienu saskaros ar dažādiem ēdieniem un labi zinu, ko meklēt un kā garšo īsts augstas kvalitātes produkts.

– Kā ir dzīvot Lielvārdē un strādāt Rīgā? Vai nav doma pārcelties uz galvaspilsētu?

– Kādā dzīves posmā esmu arī Rīgā dzīvojis – bija ļoti ērti tikt gan uz darbu, gan atpakaļ. Tomēr tagad, katru vakaru braucot mājās un pavadot ceļā to lieko stundu, īpaši pēc darba pilnas un smagas dienas, varu sakārtot domas galvā un izvēdināt prātu. Tas ir kā neliels terapijas seanss. Daudz vērtīgāk, nekā atbraukt mājās un vēl ilgi prātot par darba lietām. Ja būtu akūta nepieciešamība, droši vien domātu par pārcelšanos uz Rīgu, bet pašlaik tādas nav, turklāt man ļoti patīk Lielvārde – tur gaiss ir svaigāks, daba tuvāka, ierasts, daudz rāmāks pilsētas ritms, viss notiek mierīgāk. Te atrodas arī bērnības takas, kas joprojām sirdij tuvas.

– Vai Lielvārdē nav kāda restorāna, kur varētu strādāt arī uz vietas, lai nav jābraukā uz Rīgu?

– Tik augsta līmeņa restorāna, kādā es tagad strādāju, Lielvārdē nav, un tas ir saprotams. Mazpilsētā vienkārši nebūtu pietiekami daudz cilvēku, kas varētu atļauties regulāri apmeklēt šādu vietu. Mums ir bistro «Panna» un kafejnīca «Kante», kas, ja nemaldos, darbojas jau vairāk nekā 20 gadu. Pats svarīgākais, ka visi ir apmierināti.

– Varbūt mīlat daudz ceļot? Vai arī uzskatāt, ka viss vēl priekšā, jo esat tik jauns?

– Esošais darbs prasa krietni pūļu un laika, tāpēc daudz ko vēl neesmu paspējis apskatīt. Taču mans tētis ir kaislīgs ceļotājs, un manā bērnībā mēs ar viņu daudz ceļojām. Reizi gadā devāmies lielākā izbraucienā pa Eiropu. Tētis mīlēja ceļot ar automašīnu, tāpēc esmu redzējis gan kalnu grēdas, gan skaistas ainavas – no Itālijas ziemeļiem līdz Francijas dienvidiem un atpakaļ. Faktiski, man vēl esot pavisam mazam, ir izbraukāts viss Eiropas kontinents. Tagad, kad esmu pieaudzis, strādāju un pats maksāju nodokļus, sanāk ceļot mazāk, bet iespēju robežās to daru. Vairākas reizes esmu bijis Itālijā, tostarp vēl skolas laikā, kad devāmies mācību braucienā uz Itālijas ziemeļiem pie Komo ezera. Esmu devies turp arī darba komandējumā, kad braucu piedalīties vīna degustācijā. Pavisam nesen biju Grieķijā, bet pirms tam – Maltā.

– Kādi ir jūsu nākotnes plāni?

– Ja man to jautātu pirms pāris mēnešiem, es droši vien nevarētu atbildēt. Bet pēc Grieķijas brauciena, kas bija tik ļoti izmainošs, viss kļuva skaidrāks. Šī ceļojuma un piedzīvojuma laikā ieguvu ne tikai pieredzi, bet arī jaunus draugus un paziņas. Nākotni redzu gaišu un mērķtiecīgu – zinu, ko vēlos sasniegt, un katru dienu cenšos tam tuvoties.

– Pa solītim uz priekšu?

– Jā, tikai uz priekšu. Atpakaļ neskatos.

– Bet par saviem sapņiem un iecerēm labāk pagaidām klusēt?

– Tieši tā.

– Ja jums vēlreiz rastos iespēja piedalīties kādā šovā, vai arī tagad piekristu?

– Jā, mani ļoti aizrāva pats princips. Izrādījās, ka man patīk filmēšanas process – tas ir ļoti interesants. Man tiešām iepatikās, un es labprāt piedalītos vēl kādā šovā vai turpinājumā tam, kurā jau biju. Tā ir interesanta, ļoti vērtīga un aizraujoša pieredze.

– Varbūt jāpamēģina «Mīla kemperī»?

– Arī tas nebūtu slikts variants, tomēr es vairāk cierēju uz «Saimniece meklē vīru».

– Vai kameras netraucē? Nav bail no tām, esat jau saradis?

– Šī man bija pirmā patiešām nopietnā pieredze ar kamerām, kas sākumā izvērtās diezgan smaga, un trešajā atlases kārtā sapratu, ka no tām man ir bail – rokas tiešām trīcēja. Taču laika gaitā, filmēšanai pamazām turpinoties, pie visa pieradu. Beigās jau ar kameru un operatoru bijām gluži kā draugi – zini, kur viņš būs, un saproti, kur tev jānostājas. Viss notiek raiti, forši, un bailes pazūd. Tagad varu mierīgi nostāties kameras priekšā un runāt.

– Tas pats būs arī savu klientu un darbinieku priekšā – par sevi pārliecināts, zini, ko darīt, un jūra līdz ceļiem. Ja ir mērķis, šķēršļi vairs nebaida.

– Tieši tā. Man dzīvē vairākkārt bijušas situācijas, kad jāsper kāds nozīmīgs solis. Tādā izšķirošā brīdī, kad nedrošība vai bailes vēl nav radušās, pārņem tāda īpatnēja sajūta, kad apzinies, ka viss atkarīgs tikai no tevis. Tas ir savāds mirklis, pirms notiek kaut kas tāds, kam neesi gatavs. Tu saproti, ka viss, kas nepieciešams, ir tavās rokās un tevī pašā. Tādos brīžos ievelku elpu, saņemos, aizmirstu par bailēm un dodos uz priekšu. Es redzu tikai mērķi un eju līdz galam.

– Lai izdodas apceļot daudz vēl neredzētu zemju un piepildīt arī citus savus sapņus! Paldies par sarunu!