Pēdējo gadu laikā interneta vidē iedzīvināts jauns ideāls, ko varētu raksturot pāris vārdos – esi sev pirmajā vietā. Protams, ikvienam un ikvienai, īpaši jaunajiem vecākiem, vajag laiku atelpai, pašizaugsmei un spēku atgūšanai. Taču problēma sākas brīdī, kad šis moto kļūst par galveno virzītājspēku. To redzam vilinošās bildēs no dažādiem retrītiem, digitālā satura veidotāju stāstos, tiešsaistes kursos, kas tiek piedāvāti par prāvu summu un kuros galvenais moto ir sevis prioritizēšana. Vēstījums ir nepārprotams: vispirms esi tu pats, pārējais pagaidīs. Pagaidīs vīrs, pagaidīs sieva un pagaidīs bērni, kas alkst mammas apskāviena pēc garas dienas bērnudārzā. Tikmēr mammai jāiepozē pie spoguļa sporta zālē, lai varētu ielikt bildi sociālajos tīklos. Un, ja šo atkārto pietiekami bieži, tas lēnām veido priekšstatu, ka ģimene un bērni nav dabiska dzīves sastāvdaļa, bet gan šķērslis īstajai dzīvei, jo, audzinot bērnus, nereti savas vēlmes un vajadzības ir jānoliek otrajā plānā, kas nebūt nesaskan ar jauno vērtību sistēmu.

Reizēm internetā lasu dažādas diskusijas, tostarp par demogrāfiju un ģimenēm, kuras izvēlas «child free» jeb bezbērnu attiecības, kas tagad, starp citu, ir ļoti populāras. Un šie cilvēki kļūst nikni, ja kāds mēģina paust pretēju viedokli, uzsverot, ka nevienam nav daļas, ko viņi dara ar saviem reproduktīvajiem orgāniem. Varbūt citi teiks, ka katram sava galva uz pleciem, bet, būsim godīgi, jauniešiem vairāk nekā citiem priekšstats par dzīvi un lietām veidojas no piemēra, un piemēru viņi ļoti bieži ņem no tā, ko redz savu telefonu ekrānos. Priecājos par visiem, kuriem ir pilna, labvēlīga ģimene, no kuras mācīties un smelties iedvesmu, bet, ja atveram acis un paskatāmies uz statistiku, tad uzzinām, ka izplatītākais ģimenes tips Latvijā ir vientuļās mātes ģimene.

Tas, ko mēs pazaudējam, nav tikai nākotnes darbaspēks vai nodokļu maksātāji. Mēs pazaudējam sajūtu, ka dzīve ir ne tikai par mums pašiem, bet arī par tiem, kas nāks pēc mums. Ja mēs šodien izvēlamies tikai laiku sev, jau rīt dzīvosim pasaulē, kurā nebūs neviena, ar ko šo laiku dalīt. Bērni nav šķērslis dzīvei – viņi ir dzīve. Manuprāt, to būtu svarīgi atkal un atkal mācīt un atgādināt jaunajai paaudzei, kamēr sociālie tīkli nav nodarījuši neatgriezenisku ļaunumu, liekot viņiem dzīties pakaļ iedomātiem standartiem.