Ja pārskrien viedokļu, komentāru kalnus, šķiet, neviens nebūs tāds, kas viestu pilnīgu skaidrību par kaut ko un ticību, ka ir tikai tā un ne savādāk. Ļaužu runās, rakstos, rīcībā daudz ko izšķir piesardzība, par bailēm nemaz nerunājot. Mēdz teikt, ka laivai visdrošāk esot krastā, bet ne jau tāpēc būvē laivas. Savukārt Henrijs Fords aicināt aicina līdzīgus ļaužu kompleksus atmest: «Lielākā kļūda, ko tu vari pieļaut dzīvē, ir nepārtraukti baidīties no kļūdām.»

Kritikas un paškritikas virzošā daba

Nepiederu pie tiem, kas moralizē vienkāršoti: «A es tās visas negācijas nelasu.» Kādas? «Nu, piemēram, putra piedeg, valdība vainīga, sāls aptrūkās, Saeima pie vainas!» Prasās šķīstajai dvēselei iebilst: ja tik smalki zini, tad jau lasi gan? Ja sākam šķirot, kas Jupiters, kas vērsis, saukta vai nesaukta, cenzūra klāt, kā likts. Ja kādam šķiet, ka var noreglamentēt visu, kā un ko drīkst teikt un ko nedrīkst, tad tas ir vai nu tas pats totalitārisms, vai arī gauži taisnākais ceļš uz elli. Protams, ka jāļauj izteikties visiem, kas saprot, ka ar to nav pārkāpts likums. Taču izšķirot, cik tas ētiski, estētiski, nav iespējams: kā teica Imants Ziedonis, vieniem ķiploki smird, citiem smaržo – tāpat kā zirgi, zirņi, vanagzirņi... Bet, ja kāds rīkojas riebīgi, tad, šo jēdzienu mīkstinot nogludinošās formās, var sanākt slēpt, paslēpt pašu faktu, kas izraisa riebumu.

Jā, sliktas, negatīvas auras apdvestu komentāru ir daudz. Bet netiesāsim, jo nejēdzīgu darbu, bezdarbību arī nav maz. Ļoti saprotams, ja būtu gana paškritikas, kritikas noteikti būtu mazāk. Uzsveru – kritikas, nevis prastas gānīšanās. Lieki bilst, ka gan paškritika, gan kritika ir attīstības virzītāji. Protams, tiem jābūt sapurinošiem un ne tik cauri nervus šaujošiem, ka nolaižas rokas. Kā skolā – kad paslinkajam lāga zēnam dusmīga skolotāja noklāj milzu kalnu jēdzienu, teorēmu, teorijas, kas viņam steidzīgi jāapgūst, mazā censoņa dabiskā, sevi aizsargājošā psiholoģija dažkārt noved izmisumā, un cilvēkbērns vairs nedara neko. Gudrs pedagogs pacietīgi noskaidrotu, kuri ir tie atpalicības sākumi, un tikai no tiem punktiem – soli pa solim, ievērojot bērna spējas, montētu ticību, ka nokavētais ir atgūstams. Vienkārši citas izejas nav. Dzīvē, politikā ir citādi? Taču ne!

Liels akmens lielā dārzā

Gribētos pieņemt, ka valsts augstākajos amatos ievēlēti vai tikuši, ietikuši tie labākie, gudrākie, godīgākie, paškritiskākie, bet visi zina, ka tā nav. Nu, labi, kā mēdz teikt, vieglprātīgi pārsteidzās, publiski iegrābās! Bet normālam cilvēkam tas neliktu mieru, un viņš meklētu izlīgumu, atzītu savu alošanos, atvainotos, ja ziepes lielas, atkāptos, demisionētu. Diemžēl tā nav Latvijas politikas pazīme. Tajā pašā skandālā ap Brīvības pieminekli Raimonds Vējonis kaut kādā savā sociālajā tīklā it kā atvienojies, bet ne pēc būtības, jo vairāk attaisnošanās nekā atvainošanās. Ar šokējošā skandāla īsto vainīgo ekonomikas ministru Valaini no ZZS pagalam bēdīgi.

Tādu nekautrīgu locīšanos, trenētu kurlumu sarunas biedra nedzirdēšanā, projām mukšanu no tematiem līdz šim nav nācies piedzīvot. Bet, kad gļēvumā un demagoģijā ministrs pārspēj pats sevi, vēl palielīdamies, ka pēdējos 10 gadus Latvija līdzīgu superšovu nav piedzīvojusi, arī kritikai nolaižas rokas. Paliek tikai dusmas. Jo te neder tas, kas der palaidņa puikam: ministrs nejūt, neredz savas demoralizēšanās sākumu. Viņam nav vairs tā atspēriena punkta, no kura varētu sākt – soli pa solim labot savas «politiskās» ģeķības. Un te ne kritika, ne paškritika vairs nelīdz. Teju visi komentētāji saka tikai vienu: «Valaini, ej prom!»

Tā būtu vienīgā izeja, bet, skaidrs, ka tāda nav politiķu augstprātīgajā gaumē. Pēc šādas partijiskās izgāšanās būs savs vārds sakāms ministra partijai? Nebūs. Tā nemainīgā «politiskā kultūra», kas sagrauj ticību, uzticību, vienlaikus smejoties par daudzināto politisko atbildību kā lielāko bezatbildību.

Un visbeidzot – pieminētais Henrija Forda aicinājums nebaidīties no savām kļūdām pārtop par citu viņa atziņu: «Vienalga, vai tu domā, ka tu to vari, vai domā, ka nevari, – tev ir taisnība.»