Zane nekad nebija ticējusi pasakām par maģisko Jāņu nakti. Un, ja kāds teiktu, ka tieši viņa piedzīvos tik dīvainu vakaru, sieviete būtu sparīgi iebildusi: nē, nē un vēlreiz nē – ar mani nekas tāds nekad nenotiks! Nevar notikt! Zane vienmēr bija uzskatījusi sevi par saprātīgu cilvēku. Viņa paļāvās uz zinātni un loģiku, un labām manierēm un bija kategoriski pārliecināta, ka alu nedrīkst pildīt plastmasas kausā. Bet Jāņu naktī visi likumi izkusa kopā ar ugunskura dzirkstelēm.

Vakars sākās klasiski latviskā stilā Jāņogu ielā – ugunskurs sprakšķēja, ziedu vainagi krāšņoja meitenes un alus putoja kā Ventas rumba.

Viņš parādījās pēkšņi. Kārlis. Ar smaidu, kas lika aizdomāties, ka viņš slepeni spēlē Holivudas filmās. Un tik noslēpumainu skatienu, ka Zane gandrīz aizrijās ar speķa pīrādziņu. Krekšķēdama viņa profesionāli apcerēja: «Cerams, viņš prot Heimliha paņēmienu, lai no manis izkratītu iesprūdušo kumosu.»

Viņš vilka viņu dejā, grieza tik sparīgi, ka Zane sāka šaubīties par gravitācijas likumiem. Taisnības labad jāteic, ka iepazīstoties viņš sevi nodēvēja par Kārli, bet nekas neliedza viņam būt arī Kasparam, Jānim vai pašam Pērkonam. Vīrietis, kurš izkāpis no kādas senas teikas – i smuks, i valodīgs, i izveicīgs dancotājs, i dzēra ar mēru. Tāpēc galva viņai reiba ne tikai no alus.

Kāds no draugiem ierosināja peldēties. «Pelst, pelst!» klaigāja Jāņa Streiča ikoniskās filmas «Limuzīns Jāņu nakts krāsā» pielūdzēji. Holivudas Kārlis pasniedza Zanei roku. Pagāja sekundes desmit, kamēr abi uzņēma vienotu riksi unisonā, nevis klumpāja katrs savā gaitā. «Pa pliko!» Zane izaicināja Kārli. Un viņš, par laimi, nelauzās kā sausa baranka. Drēbes nost un ūdenī iekšā. Tā bija nūdistam raksturīga brīvība – viļņi laizīja Kārļa ādu, nakts debesis apskāva viņa kailumu.

Arī Zane bija gatava mesties ūdenī, bet, cenzdamās novilkt garo lina kleitu, sapinās un lēdijas necienīgā pozā novēlās slapjajā zālē. Slienoties kājās, viņa ieraudzīja... vecenītes. Babulenes. Skaitā trīs. Sirmie tantuliņi sēdēja uz soliņa, baudīja kumelīšu tēju un bubināja. «Trīs vītušas rozes!» Zanei domās paspruka.

«Tikai skaties, lai ūdens nav par aukstu, meitiņ!» viena mātišķi pamācīja. «Oj, mēs jaunībā arī šitā darījām!» otra pamāja ar galvu. Trešā zinoši piebilda: «Tā jau tā laime tiek meklēta. Ar pliku dupsi upē, kā senos laikos. Vismaz nevajag vārtīties papardēs. Sazin kādi kukaiņi var sakost.»

Zane norāva drēbes. Viņa domāja, ka vajadzētu sajust kaunu, bet kauns nebija Jāņu nakts tradīcija. Šonakt visu vai neko! Viņa ielēca ūdenī Kārļa virzienā. Viņš smējās, turēja viņu cieši, viņš izskatījās pārāk ideāls.  Apkārt plosījās citi jāņabērni. Ūdens ņudzēja kā nārsta laikā. Un tad – mistika. Kārlis izplūda miglā. Vienā mirklī viņš bija te, nākamajā – jau prom. Vienu brīdi viņš bija te, smējās, skūpstīja viņas plecu, nākamajā nebija vairs ne miņas. Izgaisa.

Zane pārlaida skatienu ūdens plašumam. Nav. Vēlreiz. Nav! Viņa izkāpa krastā, paķēra drēbes. Apģērbās. Babulenes kā sirmi senseji nesatricināmā mierā sūca kumelīšu tēju.

«Tā gadās,» viena no viņām teica. «Kā?» Zane izdvesa. «Oj, meitiņ, Jāņu naktī kāds vienmēr pazūd. Vai nu tas ir puisis, vai apavi, vai gods un cieņa pēc septītā alus kausa.» Otra lietišķi piebalsoja: «Gan jau aizgāja pēc šašlika.» Trešā rezumēja: «Nē, nu jā.» 

«Jupis rāvis, ko viņas pīpē?!» Zane gribēja gan smieties, gan dusmoties. «Redzējāt, kur viņš aizgāja? Kad?» viņa mēģināja tincināt kumelīšu tējas, bet, visticamāk, balzama baudītājas. Tantuliņi izlikās, ka nesaprot jautājumus. Turpināja bubināt savā nodabā.

Zane atnāca pie ugunskura. Kārli neredzēja. Nevienam nebija ne jausmas, kas ir Kārlis. Neviens cits nebija viņu redzējis. Vienīgi Zane uztraucās. Noslīcis? Jāzvana glābējiem! Aizgājis? Bet kur? Un pa kuru brīdi? Un kāpēc? Klausoties Zanes skaļi izklāstītajā trauksmē, draugi jokoja: «Zane, viņš ir elfs un aizbēga pēc tam, kad tu iemeti viņam acī jāņogu.» Kaut kas bija mainījies, jo viņa bija gatava ticēt pat tik nesaprātīgai leģendai, kaut vienlaikus prātā rosījās noskaidrojams jautājums, vai jāņogas tiešām nogatavojas ap Jāņu laiku.Zane nespēja saņemties un piezvanīt 112. Ilgi viņa sevi pierunāja. Ko lai teiktu? Satiku vīrieti, varbūt viņa vārds ir Kārlis, varbūt – Pērkons, bijām kopā 15 minūtes, viņš pazuda upē. Viss. Un viņa, kura neticēja Jāņu nakts brīnumiem un mistērijām, no visas sirds vēlējās, kaut šis būtu tāds gadījums. Mistisks. Ar prātu neizskaidrojams.

Nākamajā rītā viņa atrada savdabīgi izpītu ozollapu vainagu pie ugunskura. Tāds nebija redzēts. Zane gribēja noticēt, pieņemt par patiesu bez pierādījuma, ka tā ir zīme. Ka to atstāja Kārlis, lai viņa… Ko? Neuztrauktos? Atcerētos šo nakti kā skaistu piedzīvojumu? Cerētu, mudinātu, vilinātu satikties nākamajos Jāņos? Vienīgās, kas zināja patiesību, bija vecmāmiņas. Bet viņas to nekad neatklās.

Zane neuzzināja, ka rudenī vairākus kilometrus no liktenīgo Jāņu svinību vietas niedrēs atrada miruša cilvēka ķermeni. Vai tas bija Kārlis? Varbūt bija, bet varbūt – ne. Varbūt neviens nebija pazudis. Varbūt Jāņu nakts pati izvēlējās spēlēt savas spēles. Ozollapu vainags pie ugunskura bija vienīgā liecība tam, kas notika vai varbūt nenotika. Zane vainagu paņēma uz mājām, jo vēlējās sajust kaut ko taustāmu, kaut ko īstu, diemžēl vainags bija mēms liecinieks. Varbūt tieši klusumā slēpās atbilde. Jo dažas atbildes ir domātas tikai tiem, kuri uzdrīkstas tās meklēt. Un dažas – tiem, kuri nekad tās neuzzinās.

Sapņos ne reizi vien viņa ierauga to pašu ozollapu vainagu, ko atrada pie ugunskura un paņēma sev līdzi. Vai tas ir liktenis, kas viņai kaut ko mēģina pateikt? Vai tikai zīme, ka dažām atmiņām nav atbildes? Sapņos Zane turpina tirdīt kumelīšu tējas dzērējas: «Ko jūs zināt par Kārli? Kas notika?» Viņas pasmaida, iedod viņai karstu kumelīšu tēju un neko nesaka. Vai tās ir likteņa sūtītas latviešu minervas – gudrības un maģijas dievietes, kas tikai novēroja, bet nepiedalījās notikumos?

Šogad Zane atkal dosies svinēt Jāņus uz Jāņogu ielu. Līdzi ņems Kārļa atstāto ozollapu vainagu. Tāda taču ir latvju tradīcija – ugunij ziedot pērnos Jāņu zāļu pušķus, vainagus, pirtsslotiņas, tādā veidā simboliski atdodot ugunij pagājušo, notikušo, to, kas sarūgtinājis. Zane zina, ka ugunij jāziedo ar pateicību, jo arī tas, kas mūs apbēdinājis vai sadusmojis, ir kaut ko mācījis, arī tā ir mūsu dzīves daļa. Viņai nav plāna B gadījumā, ja Kārlis neatnāks. «Par to es domāšu rīt!» Zane sev atgādina Mārgaretas Mičelas romāna «Vējiem līdzi» galvenās varones Skārletas O’Hāras mīļāko teicienu. Viņa nav gatava pieņemt, ka vairs nekad nesatiks Kārli, kaut arī apzinās, ka dzīve dažreiz piedāvā skaistus un spilgtus, bet pārejošus un īslaicīgus notikumus.

Viņa vēl nezina, ka Jāņu naktī saņems ziņu no Kārļa: «Atvainojos par pazušanu, man vienkārši bija jāuzvar derībās.»