Pasaulē nācis Balvu slimnīcā un bērnību aizvadījis Kāpes silā. Vecāki izšķīrās, un pieci bērni palika mammas aprūpē. Šobrīd kāds dzīvo Koknesē, kāds Preiļos, jaunākais brālis palicis Latgalē, bet jaunākā māsa – Rēzeknē. Mamma vēl aizvien dzīvo laukos, tagad jau viena, un bērni brauc palīgā. Bet tobrīd, lai palīdzētu ģimenei, vēl nepabeidzis astoņas klases, Ivars aizgāja strādāt fermā – kopt 140 buļļu. «Viss ir izdzīvots, tagad visu protu – gan govi izslaukt, gan aitai vilnu nocirpt ar dzirklēm, izsukāt un no tās vilnas savērpt dziju, sašķeterēt,» saka Ivars. Tiesa gan, smagais darbs sabeidza veselību. Kad palika astoņpadsmit, viņu iesauca armijā, taču nodienēja tikai četrus mēnešus, jo jau tad sāka drupt ceļgalu locītavas. Ivars nonāca Iekšlietu ministrijas hospitālī, kur viņam operēja celi. Veselības dēļ viņu demobilizēja. Atklājās, ka Ivara organisms nepieņem kalciju. No jau minētajām 28 operācijām divdesmit bijušas ceļgaliem, sešas – mugurai un divas – liekot celim mākslīgo protēzi. Bet tas nav traucējis Ivaram ik reizi sasniegt izvirzītos mērķus un nezaudēt optimismu.
Iemīlas savā medmāsā
Tieši slimnīcā sākās arī kas skaists – mīlestība. «Savā pirmajā dienā Iekšlietu ministrijas hospitālī iepazinos ar medmāsu, kurai tā bija pirmā darba diena šajā iestādē. Domāju – nu kā man viņa patīk! Biju viņas pirmais pacients – ļoti kautrīgs, īsti nezināju, kā uzsākt sarunu. Tā bija mana pirmā meitene,» smaidot atceras Ivars, un skaistā medmāsiņa Svetlana kļuva par viņa dzīvesbiedri. Aprīlī būs trīsdesmit gadu, kopš abi ir kopā. Pirmie gadi gan nebija viegli, jo jaunajam pārim galvaspilsētā nebija, kur dzīvot. Pajumti viņi rada Vecrīgā, netālu no Prezidenta pils – Sāpju dievmātes Romas katoļu baznīcā, kur Ivars palīdzēja mācītājam Andrejam Trapučkam dažādos saimniecības darbos, bet Svetlana gatavoja oplātes visām Latvijas baznīcām. Ivars joko, ka abi piecus gadus nodzīvojuši gluži vai kā klosterī, labi iepazīstot baznīcas dzīvi. «Darījām visu, kas nepieciešams, – remontējām, krāsojām, restaurējām baznīcas interjeru,» atceras Ivars.
Taču dzīves apstākļi baznīcas pirmajā stāvā virs pagrabtelpām nebija veselībai draudzīgi. Telpa bija mitra, ar pelējumu. Vecākajai meitai Agnesei sāka rasties veselības problēmas, un ārste ieteica pārcelties dzīvot ārpus Rīgas, kur ir tīrs gaiss, koki un pļavas.
Taču ceļš līdz tam nebija vienkāršs. Ģimene bija piedzīvojusi smagu emocionālu pārbaudījumu. «Kad sieva bija stāvoklī, viņa pārslimoja masaliņas. Ārsti teica – var būt problēmas, pat ieteica pārtraukt grūtniecību. Bet mēs atteicāmies. Kad sākās dzemdības, biju sievai līdzās. Neraugoties uz brīdinājumiem un sarežģījumiem, piedzima vesela meitenīte. Es viņu pirmais paņēmu rokās,» atceras Ivars. Tagad meitai jau 29 gadi.
No baznīcas Rīgā – uz vasarnīcu Ogrē
Pēc šiem notikumiem Ivars strādāja vairākās vietās Rīgā, tostarp maizes ceptuvē pie Normunda Skauģa. Ivars sāka strādāt maizes ceptuvē un dzīvoja tur pat uz vietas kopā ar vēl sešiem puišiem. Tad viņš atrada darbu mēbeļu veikalā, kur nostrādāja piecus gadus. Lai gan naudas nebija daudz un iespējas ierobežotas, ģimene sāka meklēt dzīvesvietu ārpus Rīgas, līdz Ivara rokās nejauši nonāca sludinājums, ka Ogrē, Lašupēs, par trīs ar pusi tūkstošiem rubļu pārdod vasarnīcu. Lēmums par iegādi tika pieņemts, bet trūka galvenā – naudas. Ivars vērsās pie mēbeļu veikala vadītāja ar lūgumu šo summu aizdot, bet sākotnēji saņēma atteikumu. Tomēr viņš nepadevās un šo lūgumu izteica vēl un vēl, līdz vadītājs piekāpās ar norunu, ka Ivars veikalā strādās gandrīz bez algas, līdz parāds būs nomaksāts.
Drīz vien jaunā ģimene no Vecrīgas pārcēlās uz Ogri. Jaunā dzīvesvieta bija ļoti pieticīga. «Tā bija vasarnīca – viena istabiņa, virtuvīte, mazs koridorītis. Otrajā stāvā bija maza istabiņa, tik zema, ka gandrīz tikai saliecies varēju staigāt. Pirmajā gadā mēs tur palikām arī ziemā. Nebija ūdens, bija tikai malkas plītiņa. Malkas arī nebija – gājām mežā, lasījām zarus, čiekurus. Ūdeni nesām no kaimiņiem. Bērniem uztaisījām divstāvu gultiņu pie krāsns, lai būtu siltāk. Ūdens pa nakti sasala. Gulēju pie sienas – man mati piesala pie dēļiem. Bija līdz mīnus 32 grādiem. Bet mēs izturējām – pārziemojām,» atceras Ivars. Pakāpeniski dzīve uzlabojās, mājiņa tika nosiltināta, un ģimene tur nodzīvoja vairāk nekā 20 gadu. Tieši tur piedzima otra meita. Lai atdotu parādu, Ivars meklēja dažādus papilddarbus, tostarp iemācījās pārtaisīt un pielāgot mēbeles. Viņš arī remontēja dzīvokļus, birojus. Tad radās iespēja strādāt Rīgas Sociālajā dienestā par audzinātāju grupu dzīvokļos. Ikdiena nebija vienkārša – dienā darbs mēbeļu veikalā, vakaros dažādi piepelnīšanās darbi, bet nedēļas nogalēs darbs grupu dzīvokļos.
Ģimenes dzīve šajā laikā palika otrajā plānā. Sieva ar bērniem dzīvoja Ogrē un brauca pie viņa, lai bērni vispār varētu redzēt tēvu, kurš dienu un nakti strādāja. Šie bija gadi, kad galvenais mērķis bija viens – atdot parādu veikala vadītājam. Kad tas beidzot izdevās, sajūta bija neaprakstāma.
Pašam sava mazā Latgale
Pēc tam Ivars sāka meklēt darbu tuvāk mājām, lai vairs nebūtu jābraukā uz Rīgu. Ogres 1. vidusskolā vajadzēja galdnieku un santehniķi. Ivaram praktiskās iemaņas bija, un viņu pieņēma skolas saimniecības daļā, vienlaikus Ivars piestrādāja arī par šoferi. Paralēli viņš strādāja arī Sporta centrā un skolā Suntažu ielā, kur mācījās bērni ar īpašām vajadzībām. Dzīve bija grūta, bet tajā pašā laikā interesanta. Bērni auga, un darbs deva sajūtu, ka viss virzās uz priekšu. Ivars iestājās arī vakarskolā un pabeidza vidusskolu.
Pēc vairāk nekā 20 gadiem Lašupēs ģimene nolēma meklēt plašāku vietu. Viņš bija sācis nodarboties ar bitēm – uzlicis dažus stropus. Vienu brīdi pat tika iegādāts īpašums Latgalē, uz kuru piecus gadus katru nedēļas nogali visa ģimene brauca strādāt – kopt zemi, pļaut, tīrīt aizaugušās teritorijas. Piektdienas vakarā ceļā, svētdienas vakarā atpakaļ, jo pirmdien atkal darbs. Izšķirošais pavērsiens notika, kad kāds paziņa pastāstīja par iespēju iegādāties zemi pie Selēka ezera Tīnūžos. Aizbraucot un ieraugot šo vietu – kalnus, lejas un mežu, Ivars uzreiz sajuta – šī vieta ir viņa: «Šī ir mana mazā Latgale».
Zemi viņš ieguva izsolē. Nācās ņemt kredītu. Te nebija ne elektrības, ne infrastruktūras. Taču Ivars bija pārliecināts – galvenais ir vieta, pārējo var izbūvēt. Šobrīd ģimene tur dzīvo jau astoto gadu un joprojām turpina attīstīt savu saimniecību. Un līdz ar šo vietu pilnībā atgriezās arī bērnības intereses – bites. Ivaram nekad nav bijis bail no bitēm. «Bite nekož – bitei nav zobu. Tā var tikai iedzelt,» viņš smaidot atceras teicienu no bērnības. Savulaik kaimiņš bija rādījis savvaļas bites, kas dzīvoja kokā izdobtā dobumā. Tās bija niknākas, bet izturīgākas – neslimoja un deva īpašu medu. Viņš tās turēja, lai krustotu ar mājas bitēm, padarot saimes stiprākas. Arī Ivara vecmāmiņai kādreiz bija bites. Interese, kas sākās bērnībā, ar gadiem tikai pieauga. Šodien viņa saimniecībā bites ir visur – uz zemes, kokos, dabā.
Ar bitēm kopš bērnības
Stāstot par savu šodienu, Ivars atgriežas bērnībā – laikā, kad vēl pats neapzinājās, cik ļoti šie notikumi noteiks viņa turpmāko dzīvi. Kādu no spilgtākajām atmiņām viņš saista ar vecmāmiņu un bitēm. Vecmāmiņa Leontīna jeb mīļi saukta – Babiņa Ivaram reiz teica, ka ies pie bitēm un lai viņš paliek istabā, jo bites var sakost. Kamēr vecmāmiņa rosījās pie stropiem, puisēns tomēr izlavījās ārā un, paslēpies aiz mājas stūra, vēroja notiekošo. Vecmāmiņai galvā bija maska, viņa grieza ārā medus šūnas un lika tās bļodā. Medus sviedes toreiz vēl nebija – viss notika pa vecam. Mazais Ivars piegāja arvien tuvāk, līdz beidzot ar pirkstu sāka ķeksēt medu un likt mutē. «Un bites – pa muti, pa matiem, visur. Es viss lipīgs, pliku vēderu, vienās drēbītēs, basām kājām. Babiņa, to ieraugot, metās glābt, raujot bites nost, bet jo vairāk tās tika dzītas prom, jo vairāk nāca klāt – medus tās pievilināja. Apkārtējie jau bija pārliecināti, ka bērnam būs slikti. Taču, kad mani nomazgāja un apskatīja, atklājās – neviena bite nebija iedzēlusi. Tad Babiņa mammai teica – tas puika būs bitenieks. Šie vārdi vēlāk izrādījās pravietiski,» smaidot atceras Ivars, kura dzīve šodien ir cieši saistīta ar bitēm. Viņa īpašumā jau aptuveni piecus gadus kokos izvietoti koka bluķi jeb kūzuli, kuros apmetas savvaļas bites. Sākumā bijusi tikai ideja un interese – vēlme darīt tā, kā darīja senāk, ļaujot bitēm dzīvot dabiski, bez cilvēka iejaukšanās.
Viņš uzsver, ka nekad nav bijis īpaši alerģisks pret bišu dzēlieniem. Ar laiku tie kļuvuši par ikdienu. Ivars ir pārliecināts, ka cilvēks ir cieši saistīts ar dabu, arī ar bišu indi. «Mēs esam saindēti ar pārtiku un zālēm. Viena tabletīte palīdz vienai lietai, bet kopumā grauj organismu. Bite ir viens no visdabiskākajiem ārstniecības līdzekļiem. Un propoliss – vēl dabiskāku grūti iedomāties,» atzīst Ivars.
Aizraušanās – savvaļas bites
Bites kūzulos netiek ievietotas mākslīgi, tās pašas izvēlas vietu, pašas veido šūnas. Tomēr process nav vienkāršs. Lai izveidotu piemērotu mājvietu, nepieciešami atbilstoši koka bluķi. Ne katrs der – jābūt tādam, kas ir izpuvis. Ivars meklē materiālus zāģētavās, organizē transportu, apstrādā koksni no ārpuses ar lineļļu un priežu darvu – tas koku saglabā. Iekšpusi izsmērē ar propolisu – tas pievilina bites. Šī metode balstīta senās tradīcijās. Arī viņa vectēvam mežā bijuši bišu koki – dobumi priedēs, kur dzīvojušas savvaļas bites. Kad vajadzēja medu, viņš paņēma tikai mazliet – bērniem vai slimajiem. Lielāko daļu atstāja bitēm. Arī Ivars cenšas turpināt šo pieeju – neviens bites netraucē, neņem ārā medu, neliek zāles. Viņām ļauj dzīvot mierīgi – kā dabā.
