Ja kādam īstie Jāņi sākas, piemēram, 20. vai 21. datumā, priecāšos kopā ar viņu, kā pirms diviem gadiem priecājos Madlienas pagasta Plāteres pilskalnā, kura svinētāji pēcāk stāstīja, ka pēc visiem rituāliem braukuši uz Plaužu ezeru, kuš, un peldējušies pa pliko. Domās esmu kopā ar dzimtās puses mazozoliešiem Sapņu ielejā, ar līgotājiem Meņģeles estrādē, uz Ogres upes peldošās salas ar dziesmu noskaņām «Upes vakaros», esmu kopā ar ikvienu ģimenes svinētāju uz katra izdomas rotātās sapņu saliņas pie ugunskuriem, kuri pat aizliegto Jāņu laikā Latvijas kartes kontūras izgaismoja ugunīm, un visa zeme kūrās pašapziņā un nepakļāvībā: rīta saulei lecot, vīriem visā spēkā un svinīgumā dziedot «Dievs, svētī Latviju!». Bet Mazozolu Dūdiņu Jānis Ozolkalnā līgotājus aizkustināja ar akordeona melodiskumu, neiztrūkstot viņa mīļākajiem gabaliem.

Ai, ai, mātes valodiņa! Līksmojam, nevis ķeram emocijas!

Nu kaut kā sasodīti kliba mūsu tēvu valodiņa: atminos, ka tēvs itin pikti strostēja: iegaumē vienreiz un uz visiem laikiem, ka 23. jūnijs ir Zāļu diena, kur visi pušķojas uz nebēdu, savu sētu un dvēseli greznodami. Šīs pašas dienas izskaņā atnāk Jāņu vakars ar mīļo, latvisko Līgu pie rokas, lai viņa nejustos atstumta kā Ieva Ziemassvētku vakarā. Kad sāk jau drusku krēslot, iedegties Jāņu ugunskuriem, Jāņu vakars jau stalts un jauns kā senāk! Ir Jāņi, un, lūdzu, neputrosim ar Līgo svētkiem, kas ir tiešs pārcēlums no krievu valodas (prazdņik ļigo). Jāņi jāsvin, jāsvēta, nevis jāatzīmē! Nu atzīmēsim vienreiz stenderē, skurstenī, ka svinam, nevis atzīmējam! Un ceru, ka pazudīs afišas ar nabadzīgas izdomas uzrakstiem – kā Jāņu pasākums, Līgo vakars… Citādi plandāmies kā pa baltiem galdautiem 4. maijā. Kas ir līgo? Tas ir vasaras saulgriežu, ieražu un sadzīves dziesmu refrēns (dziesmas daļa, kas periodiski atkārtojas ar vienu un to pašu tekstu un melodiju, attiecīgi Jāņos – līgo, līgo!). Uzjautrina un skumdina ielu un arī mediju samežģītā valodiņa, kur saka – tiekamies kaut kur uz līgo. Paceļot mēriņu, daudzviet seno prozit nesaprotami un amizanti aizstājis – līgo!

Lai pulcējas atmiņas pie ugunskuriem – par īstu Jāņu dienām!

Zinu daudzus Jāņus un arī citā vārdā sauktus vīrus, kurus būtu tik pienācīgi saukt par dižgariem. Kuru atmiņas jāpieraksta, citādi pagaisīs, kā daudz kas jau zudis aizmirstībā. Viens no maniem draugiem, dzimtās puses dižgariem, kura māja «Ozolkalns» bija vien nieka 300 metru no manām mājām, – slavenais, talantīgais kinooperators Uldis Zigurds Dūdiņš uz manu muļķīgo jautājumu: «Mazozoli kopš senākiem laikiem lutināti ar īpašu gaisotni, kura ietekmēja visus, bet izvirzīja talantīgākos?» pa pusei pikti atbildēja: «Tur jau tā lieta, ka neizvirzīja! Bija taču jāar zeme, nevis jāniekojas ar mūzikām, teātriem, gleznām un citām dzīvei tik mazsvarīgām lietām. Bet ietekme uz jūtīgākajiem prātiem atbalsojas vēl šodien.

Tie vīri, kas te ar savām spējām šokēja vietējo sabiedrību, bija īsti vella pulveri. Milleru, Baltiņu, Rudzīšu Jāņi, Roberts Lucs, Andrejs Sniķeris, Jūlijs Avens, Dainis Zariņš, Edgars Dreimanis, Ojārs Upenieks… Mans tēvs Dūdiņ` Jānis (tā viņu sauca visi – A. U.) varēja lepoties ar absolūto muzikālo dzirdi. Rīgas operās un operetēs noklausītās melodijas, akordus viņa sastrādātie pirksti pašmācībā sameklēja uz akordeona taustiņiem, izspēlēja uz cītares, savukārt tēva brālis Aleksis līdzīgus treļļus izvilināja no vijoles.» Manām bērna ausīm tā likās apburoša mūzika. Bet cik smagi viņa nāk, uzzināju no dižgara Jāņa Sprancmaņa, kas Mazozolos vadīja kori, skolā nodibināja pūtēju orķestri, bet manas Ērgļu vidusskolas pūtēju orķestris, kurā spēlēju baritonu, tā paša Sprancmaņa vadībā 1967. gada skolēnu dziesmu svētkos izcīnīja absolūto pirmo vietu, bet 1974. gadā šo panākumu atkārtoja. Jā, mūsu Jānis bija dižgars Jānis, pie kura gājām līgot. O! Kā mums skanēja!

Uldis turpina: «Tu vari iedomāties skatu, kad «Ozolkalnam» tuvojas vairāk nekā simts līgotāju reizē!? Pa priekšu stūrē zirga vezums ar veselu kaudzi izkapts pļautu jāņuzāļu – «visa laba jāņuzāle…». Kāpēc tad visi nāca uz šejieni, uz «Ozolkalnu»? Tāpēc, ka te virmoja tas gaiss, kuru piepilda gars ar mūziku, ar apkārtnes gleznām un dzīva, nemākslota tradīcija. Veseli pulki gāja no mājas uz māju, bet patiesības lielā Jāņu luga kulmināciju sniedza un finālu izspēlēja «Ozolkalnā» pie visu Jāņu Jāņa – Dūdiņ` Jāņa… Komunistu laikā daži no dižajiem vīriem, Jāņu rīta saulei lecot, ar asarām acīs un no visa spēka rāva vaļā «Dievs, svētī Latviju!». Hruščova aizliegtās līgošanas dienās kalns piedzīvoja veselu dziesmoto revolūciju, kad Tautas fronte nevienam sapņos vēl nerādījās. Kad laba mājas vīna glāze, norūdzis miestiņš aizmēza ikdienas sārņus un vīriem pavēra sirdis, tēva viena no mīļākajām melodijām bija «Tevi, Tēvija, Dievs lai pasargā, man, dziesmas iedomājot, birst asaras…».

Viņš pastāvīgi dusmojās uz radio kasti, kad tā laida vaļā leijerīgo padomju laika raidījumu «Lauksaimniecības darbiniekiem»: Par ko viņi mūs tur?! Katru rītu – timda – drita, timda – drita! Brāga serenādi nemāk nospēlēt! Zaļumballēs veči laida vaļā – «Meža pasaku», «Vīnes asinis», «Donavas viļņus», «Čigānu baronu», «Solveigas dziesmu»! Paprasi tagadējam ģimnāzistam, kas tie ir par gabaliem? Baidos, ka nezinās daudzi. Bet parastie zemes arāji ar pāris klašu izglītību prata tos nospēlēt bez neviena pušiera! Vai kāds drīkstēja sapņot par muzicēšanu kā maizes darbu, ja jāar zeme? Arī saspēle, instrumentu skaņošana drīkstēja izmantot tikai tumsas laiku. To milzīgo, dabisko ikvienas sētas uzvedumu tagad mākslīgi un neveiksmīgi bīda uz estrādes skatuvēm. Alu pārpumpējušies tūkstoši kliedz, lec, kā priecādamies, cik labi pašiem iznāk… Elektrizēts, kā gabalos raustīts gaiss, bez «Dieviņš brida rudzu lauku ar pelēku mētelīti…», bez «Nu nāk tavi Jāņu bērni pa druviņu celiņiem…». Var jau Paulu saprast, kas uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas Jāņu vakaros ļaudis stiepa uz savām «Ziņģēm», bet tā nav tā lielā manta, par kuru es un mani draugi bijām gatavi tik dārgi un bargi maksāt leģionā.»

Iebraucu pie drauga Jirgenu Jāņa ar akordeonu, un viņš pārsteidz ar savu romantismu: «Kad tikko sāki vilkt tās dūku plēšas un ieskanējās līgo motīvs, ap sirdi pavisam savādi sametās: likās, ka tās milzu gadu starpas no tiem laikiem līdz šiem nav bijis. Bet daudz, daudz ir bijis. Tu jau zini, ka man nepatīk neko darīt tāpat vien, lai kaut kā sačubināts, nodarīts, un miers. Manā jaunībā smagi strādājām. Bet darījām visu pamatīgi, nevis pa roku galam. Līdzīgi ķērāmies pie svētku svinēšanas. Ko tur liegties, jau krietnu laiciņu pirms tam raudzējām alutiņu. Miežu alu, nevis to balto žurgu no cukurbietēm, kādu līgotājiem provēja iesmērēt kāds saimnieks skopuma dēļ vai aiz neprasmes uztaisīt kārtīgu mantu. Bet ne par to! Kārtīgam darba darītājam arī svētku gatavošanā, svinēšanā savs smeķis un vesela tautiska māksla. Tā ir latvju gara manta un liela bagātība. Kaut vai runājot par muzikantiem. Saprotama lieta, ka bez mūzikas skolas un ar sastrādātajiem pirkstiem zemes arājam nesanāca gluži kā Raimondam Paulam, bet viņi savu nepietiekamo muzikālo profesionalitāti aizstāja ar spēlēšanu, dziedāšanu no visas sirds! Tādus, kam vilinošais miezītis bija svarīgāks par meldiņa tīrību, skatuve ilgi necieta. Jā, un tolaik visi spēlēja savam priekam un par baltu velti, tagad, kā runā, konverti esot biezi.

Bet īsta māksla ne visiem dodas rokā. Jāņu gars apgaro mājas, laukus, pļavas, dārzus, ļaudis. Brīdis pirms Jāņiem sirdi kutināja vistrakāk: pīrāgu, plāceņu smarža, arī laba miestiņa aromāts gaisu reibināja ne sliktāk par putojošo kausu, pie mājām jasmīni parasti uzziedēja pirms Jāņiem, jāņuzāļu pļavās tāda smaržu un ziedu simfonija, kurā pirmās vijoles spēlēja bites un naktsvijoles, bet čellus piedūca kamenes un pamales rūsa. Pasarg` dies, es nesaku, ka tagad tā nav, bet… Toreiz sirds visu uztvēra jūtīgāk: ak, skaistā jaunība, tā nenāks vairs…

Labas izdomas arī svētku rotāšanā netrūkst. Vīru uzdevums atgādāt krietnu kaudzīti bērzu meiju, sērmūkšņa, ozola zaru, sašķīt nastiņu lupstāju, paparžu klēpi. Meitas savu amatu tīrumos, pļavās zināja labāk, kaut gan – visa laba Jāņu zāle, ko plūc Jāņu vakarā, papardīte, vībotnīte, Sarkanais`i āboliņis līgo, līgo! Katrā pusē savas īstās Jāņu zāles, mūsu mājās tie ir nārbuļi. Tas ir vesels Dieva, Dabas brīnums: sien to pušķi, kādās kombinācijās vēlies, visas krāsas, nokrāsas pasē kopā! Pušķojamā daudz – vārtu stabiņi, žoga malas, māju durvis, kūts, šķūņa durvis un, protams, gotiņas no ganiem nāca Jāņu vainagiem galvās. Mājas istabas izbārstīja ar sasmalcinātām dīķa kalmēm un lupstājiem. Cita starpā jāpiemetina, ka ticējumi, novērojumi nav māņticība: daudz kas no visiem rotu pareģojumiem piepildās. Piemēram, lupstāju kātos salien visu veidu mājās nevēlamie kukaiņi – mušas, blusas un citi mošķi, bet pēc Jāņiem visu to Dabas bagātību iznes laukā un sakurina kopā ar vainagiem, Jāņu pakaltušajām zālēm, novītušām meijām, un atgriežas svaiga elpa līdz – viņiem`i Jānīšiem`i, līgo, līgo!

Jāņu vakara balle ap lielo ugunskuru sprēgāja un dzirkstīja kā malkas pagales un putoja kā zaļā alus krūze. Ik katra puiša lielākais gods bija izdancināt Jāņu māti. Krūze apkārt ceļoja nemitīgi, un ik pa laikam piepildāma no jauna. Gribu noraidīt to, ka galvenais līksmes avots bija tā krūze. Ik pēc laiciņa balles krāšņumu, skanīgumu papildināja jaunu līgotāju pulciņu ierašanās: dažbrīd Jāņu māte lielos zāļu klēpjus nevarēja noturēt, bet Jāņu tēva kaklā cits pēc cita sakārās goda vainagi tādā slānī, ka jubilāra galva, acis pazuda aiz ozollapu blīvā krāvuma. Netrūka jauku joku un laba humora.»

Pēkšņa, relikvijas cienīga vēstule!

Kad biju iesakņojies Ķeipenē, 1995. gadā svinējām burvīgus Jāņus. Nekam īpaši negatavojāmies. Ko tur gatavoties? Abi Andri muzikanti, arī vijolnieks Ojārs klāt, bet Mairita ar Andri tikko bija dāvājuši mums pirmo mazmeitiņu Laurīti, kurai nu jau trīs mūsu mazmazbērni. Bet te nevar daudz aizrunāties, galvenais Jāņu bērns toreiz bija Ojārs, kas mēdza Jāņos ieiet ar visu savu dižgara dvēseli visdziļāk. Nevis spraudām maršrutu, bet visi ceļi zināja, kurp mūs ved: pie Līcīšu Jāņa, Paegļu Jāņa, Jirgena Jāņa, cauri Ķeipenei, pāri Kārklu kalnam, garām «Rudzīšiem», «Ķenteniem» – pašā Aliņu kalna galā pie Krūmiņu Jāņa. Visvairāk priekā iegājis Ojārs, cienastu galdi lūst, laimīgs Jānis, smaidīga Ingrīda un atkal Ojārs, un vēlreiz Ojārs, un vijole! Uģim pēkšņi izsprūk: «Nē, nu tam vecajam ir iekšā!» Kā pagāja vakars, tam vajadzīga vesela grāmata! Bet nupat, nupat sētā iebrauc abi Krūmiņi – Ingrīda un Jānis. Ingrīdai rokās 30 gadu jubilejas cienīga Ojāra vēstule, kaligrāfiskā rokrakstā – 1995. gadā pēc Jāņiem augustā. Kur tagad viņš? Viņam tikko palika 102 gadi, un viņš bauda debesu maigo miestiņu… Vēstulē katrs vārds paša Ojāra būtības noglāstīts:

«Apmēram pēc mēneša Andris (es – A. U.) pavēstīja, ka Aliņās rīkota Jāņu atsvēte. Man šī ziņa gāja pie sirds, un atliek piebilst: saulgriežu svētku jutoņā atrodos joprojām, smeldzošas atmiņas par Jāņu nakti pie jums neizbalos nekad. Allaž esmu svinējis tā sauktos Vecos Jāņus arī (pēc kalendāra, kas iekrīt 6. jūlijā). Kaut arī drusku pagurušas, ēnainās mežmalās vēl dzīvas lauku puķītes un saplūkt košu pušķi nav grūti. Ap to laiku nokoptas top pēdējās Jāņu pļavas, un tā tam jābūt.

Pēdējās? Laikam būšu mazdrusciņ pārteicies. Pie mums te Rembates pusē vēl tagad gadās ieraudzīt Dieva un cilvēku aizmirstus plašus, nepļautus zāļu laukus apbirušiem ziediņiem, vasaras svelmē novītušus un gluži rūsganus. Tie skumdina un kaitina garāmgājēju, kurš pat uz mirkli nepieļauj domu, ka Jāņu nakts burvību varētu pakļaut vītumam.

Bet lai nu tas paliek. Paraugies – krāsainie Jāņi no jauna pavīd svaigā atālā, cik biezi tur saaudzis sarkanais āboliņš! Vakar es tādā atālā uzdūros pašai krāšņākajai Līgopuķei – baltajai madariņai, un nu man vāzē uz galda vesela kupena sīksīku mirdzošu zvaigznīšu. Un blakus madariņai atdzīvojas pie sienas pakārtais ozollapu vainags no Zāļu vakara. Un blakus vainagam atdzīvojas ceļš uz «Aliņām» svaigā pēc lietus dūmakā, ceļš pretī gaidu pilnam saulrietam. Un tad klāt ir viņa, meijās un viesmīlībā slīgstošā Jāņa sēta, kur līdz ar labvēlības priekā sasārtušo Jāņamāti un laipno, lēnīgo Jāņatēvu arī istabas un galds, kas baidās ielūst zem cienasta bļodām, šķiet, mazliet satraukti, tik daudz jautru, dziesmās dzirkstošu Jāņabērnu uzņemot.

Nomierinieties, cik nu tas šai pārākajā naktī iespējams! Viss ritēs, kā klājas. Kā senču nolikts un novēlēts. Un nez` vai kāds par veco Ojāru te laimīgāks? Viņš atkal piespēlē līgo dziesmai kopā ar dēlu – ak, vai! Pēdējo reizi tas bija pirms veselas mūžības! Jāņu nakts ar savu garu, miestiņu un kaut ko stiprāku ir izdzinusi tam kaulu sāpes, skat, kā viņš uzriež valsi ar Liliju…

Cik daudz latviešu visriņķī! Un Sarmīte te un Guniņa, un «mazais Andris», vectētiņa kārtā to varenvētraino vijolnieku pacēlis! Vecā Ojāra degungalā kvēlo Jāņu ugunskurs, kā tas bildē skaidri redzams.

Tā nu tas ir bijis, Ingrīd. Tā tas nu ir bijis, Jāni. Tie bijāt jūs, kas man uzdāvinājāt šo neaizmirstamo saulgriežu nakti, kurai līdzīgu vien tālas pagātnes atmiņās varu sameklēt. Dzīvošu cerībā, bet šī varbūt bija mana gulbja dziesma? Tad trīskārt skaista. Paldies, draugi! Esiet laimīgi! Ojārs 24. augustā – divus mēnešus pēc saullēkta aliņās 1995. Lielvārdē.»

Esmu runājis ar daudziem, un daudzi nesaprot, kāda tur Jāņos smeldze, vajag tak priecāties, līksmot, dziedāt un lēkt vienā laidā! Ir vienkārši tā, ka Jāņu skumjas smeldz dziļāk par skumjām. Ja kāds nesaprot, skaidrot veltīgi. Ja ieklausās īstajās Jāņu dziesmās un it īpaši Jurjānu Pāvila (no Ērgļu «Meņģeļiem») apdarinātajās melodijās, ikvienā meldiņā sava līksme un smeldze. Nekas nav mūžīgs, un, kad svētki kāpj no kalna lejiņā, rīta bezvēja debesīs kāpjošu ugunskuru dūmos dziesmas skan skumīgi, smeldzīgi. Jo – atvadas. Kā tur bija?

Pavadām`i Jāņu dienu,

Līdz viņam`i kalniņam.

Lai pavada ciema meitas

Līdz viņai`i jūriņai.

Gaidīsim`i citu gadu

Tevi atkal atnākam.

Brauc, Jānīti, nu ardievu

Ar to puķu vezumiņ`!

Šo Jāņu pastāstu izskaņā gribas no jums atvadīties ar savu mīļāko Jāņu dziesmu:

Gaidi, gaidi, māmuliņa, līgo, līgo,

Nu nāk tavi Jāņu bērni, līgo!

Nu nāk tavi Jāņu bērni, līgo, līgo,

Pa druviņu celiņiem`i, līgo!

Dieviņš brida rudzu lauku, līgo, līgo,

Ar pelēku mētelīti, līgo!

Kad izbrida, tad apsedza, līgo, līgo,

Pelēkām`i vārpiņām`i…

Jauku, sirsnīgu, dvēselisku svinēšanu visiem Ogres novada ļaudīm un Jāņu bērniem visā mūsu Latvijā!