Senās domstarpības
Nopietns militārs konflikts starp Izraēlu un Irānu, kas pat nerobežojas viena ar otru, jau ilgstoši bija tikai laika jautājums. Šo rindu autoram vairāk nekā pirms desmit gadiem bija iespēja intervēt toreizējo Izraēlas vēstnieci Latvijā Hagitu Ben Jakovu. Kad vēlējos noskaidrot, kā tad izdodas izdzīvot naidīgu arābu valstu ielenkumā, viņa pasmaidīja un noteica, ka arābi (ēģiptieši, jordānieši, Persijas līča karalistu pavalstnieki) vairs nav tik naidīgi un lielākos draudus ebreju valsts pastāvēšanai rada Irāna. Pašlaik tā ir vienīgā valsts pasaulē, kas regulāri pašā augstākajā līmenī deklarē, ka Izraēla vai nu «jānoslauka no zemes virsmas», vai «tai nav vietas uz pasaules kartes».
Šāda situācija ir nemainīga kopš tālā 1979. gada, kad apvērsuma jeb islāma revolūcijas laikā tika gāzts prorietumnieciskais Irānas šaha (valdnieka) Mohammada Rezās Pehlevī režīms un varas groži nonāca ājatollas jeb musulmaņu garīgā līdera Rūhollāha Homeinī rokās. Paradoksāli šķiet tas, ka Homeinī nebija kāds lauciniecisks mulla (šāda izcelsme ir daudziem Afganistānā pie varas nokļuvušās kustības Taleban līderiem), bet patiešām izglītots cilvēks, kurš ilgus gadus bija nodzīvojis Francijā. Turklāt ne jau nodarbojoties ar fizisku darbu, bet gan lielākoties saviesīgām sarunām ar franču kreisi noskaņotajiem intelektuāļiem. Kādēļ viņam radās tāds naids pret visu rietumniecisko, tagad jau grūti pateikt, taču jau drīz pēc triumfālās atgriešanās Teherānā ājatolla izdeva fetvu jeb rīkojumu, saskaņā ar kuru par Lielo sātanu tika pasludinātas Amerikas Savienotās Valstis, bet par Mazo sātanu – to atbalstītā Izraēla. Lai aizsniegtos līdz ASV, Homeinī un viņa domubiedriem roķeles bija par īsām un muskulīši par vājiem. Viss, ko viņi spēja, bija okupēt amerikāņu vēstniecību Teherānā un kā ķīlniekus vairāk nekā gadu turēt gūstā pāris desmitus amerikāņu. Toties izdevību tā vai citādi ieriebt Izraēlai netrūka, un patiesībā tas arī visus šos vairāk nekā 40 gadus bijis Irānas ārpolitikas galvenais uzdevums.
Šiītu pusmēness
Teherānas mērķis bija Izraēlas dzīvošana nepārtrauktā spriedzē, un tā sasniegšanai lieti noderēja sabiedrotie Tuvo Austrumu reģionā. Par vienu no nozīmīgākajiem Irānas placdarmiem kļuva Bašāra al Asada pārvaldītā Sīrija, kur tāpat kā Irānā pie varas bija šiīti. Ar Damaskas režīma starpniecību tika sniegts militārs un finansiāls atbalsts Libānā bāzētajam palestīniešu šiītu grupējumam Hizbollah. Tā rezultātā Izraēlai allaž nācās pastiprinātu uzmanību pievērst savas ziemeļu robežas aizsardzībai, jo nekad nevarēja zināt, kurā brīdī pa ebreju valsti tiks raidītas raķetes (pārsvarā tās gan bija primitīvi izstrādājumi, kas lielākoties līdzinājās Otrajā pasaules karā izmantotajām) vai Izraēlā mēģinās iekļūt diversantu un teroristu vienības.
Lai gan starp abiem islāma atzariem – šiītiem un sunnītiem – ir būtiskas domstarpības, kas nereti izpaužas arī kā atklāts naids, Irānai izdevās atrast arī domubiedrus sunnītu aprindās. Proti, Gazas joslā jau daudzus gadus saimniekojušo kustību HAMĀS. Arābu valstis, kurās pie varas lielākoties ir sunnīti, par to nekādā sajūsmā nebija, jo uzskata Irānu par tādu pašu konkurenti uz reģionālās lielvaras statusu kā Izraēlu vai Turciju. Taču HAMĀS vadoņiem bija sava loģika, un viņi bagātajām Persijas līča monarhijām nepārprotami lika saprast – ja reiz jūs nesniedzat mums pietiekami lielu atbalstu, nesmādēsim arī Irānas palīdzību.
Kopš ASV spēku aiziešanas no Irākas šīs desmitgades sākumā, arī Irākā aizvien dominējošāka loma ir šiītiem. Vērts atgādināt, ka bijušais Irākas vadonis Sadams Huseins, lai arī formāli bija sunnīts, reliģiozajam aspektam nepievērsa nekādu lielo uzmanību, vairāk rūpējoties par savu personības kultu un deklarējot sociālismam līdzīgus ideoloģiskos mērķus. Ne jau velti no 1980. līdz 1988. gadam nosacīti laicīgā Irāka un reliģiozā Irāna atradās karastāvoklī, turklāt Bagdādi tolaik atbalstīja arī ASV. Pēc Sadama gāšanas Irākā reliģiskā piederība sākusi spēlēt galveno lomu (līdzīgi kā pēc PSRS sabrukuma tas notika Vidusāzijā), un Irāka pamazām pārvēršas par diezgan uzticamu Irānas satelītvalsti. Tāpat Irānu atbalsta dažādi nemiernieku grupējumi visā Arābijas pussalā. Spēcīgākais no tiem ir hutieši, kuri kontrolē lielu daļu Jemenas un laiku pa laikam apšauda Izraēlu vai tās kuģus, kas atrodas Sarkanajā jūrā, ar raķetēm, ko piegādājusi Teherāna.
Konstrukcija izjūk
Šī Irānas rūpīgi būvētā konstrukcija sāka plaisāt 2023. gada 7. oktobrī, kad HAMĀS sarīkoja negaidītu uzbrukumu ne tikai militārajiem, bet arī civilajiem mērķiem Izraēlā. Retrospektīvi atskatoties uz tā laika notikumiem un pievēršot uzmanību tieši Irānas amatpersonu izteikumiem, rodas iespaids, ka arī Teherānai šī kampaņa bija pārsteigums, turklāt ne tas pats patīkamākais. Izraēla nekavējās ar atbildes triecieniem Gazas joslai (šis konflikts joprojām nav beidzies, jo mērķis iznīcināt HAMĀS joprojām nav sasniegts), bet pēc tam, kad par ziemeļu frontes atvēršanu paziņoja Hizbollah, bombardēja šīs kustības bāzes un raķešu palaišanas iekārtas.
Irāna labprāt būtu vēlējusies palīdzēt saviem sabiedrotajiem, taču tas bija grūti izdarāms, jo ilgu laiku atbalstītais Asada režīms Sīrijā kontrolēja vairs tikai galvaspilsētu un dažus reģionus Vidusjūras piekrastē. Citur saimniekoja līdz dažādām pakāpēm radikalizējušies sunnīti, kurdi vai Turcijas armija, bet dažviet valdīja pilnīga anarhija. To, ka Asads, neraugoties uz Irānas un arī Krievijas sniegto atbalstu, ir pamatīgi novājināts, pamanīja daudzi politologi, taču tikai retais paredzēja, ka viņa režīms pērnā gada decembra sākumā kritīs tikai dažu dienu laikā. Tagad bijušais Sīrijas vadonis politisko patvērumu sameklējis Maskavā, bet Sīrijā pie varas nācis ar kādreizējo Islāma valsti saistīts sunnītu grupējums, kas vairs nekādās darīšanās ar Irānu ielaisties nevēlas.
Lielā mērā tas saistīts ar Izraēlas izlēmīgo rīcību. Jau pāris dienas pēc Asada bēgšanas Izraēlas gaisa kara spēki iznīcināja lielu daļu militāro objektu, kas atradās Sīrijas un Izraēlas pierobežā, taču nekādas citas aktivitātes neveica, liekot jaunajām varasiestādēm skaidri saprast – ja jūs neradīsiet mums draudus, tad varam arī sadzīvot kā kaimiņi.
Bet Irāna tikmēr zaudēja būtisku sabiedroto. Uz Irākas šiītiem tā īsti paļauties nevar, jo šajā valstī joprojām notiek iekšējo rēķinu kārtošana un cīņa par varu, turklāt Irākas armija ir par vāju, lai tiktu uzskatīta par nozīmīgu spēlētāju reģionā. Savukārt Jemenas hutiešus daudzmaz izdevies savaldīt Amerikas Savienotajām Valstīm, kas nepārprotami likušas saprast – Sarkanās jūras izmantošana globālās tirdzniecības vajadzībām nedrīkst tikt apdraudēta.
Kodolieroču vāle
Lai gan kodolieroči militāros nolūkos līdz šim tikuši izmantoti tikai divas reizes (1945. gada 6. augustā ASV nometa atombumbu virs Japānas pilsētas Hirosimas, bet pēc trim dienām līdzīgs liktenis piemeklēja Nagasaki), valstīm, kuru rīcībā tie ir, parādās lielākas iespējas diktēt savus noteikumus. Par to varam pārliecināties, paraugoties uz rietumvalstu augstāko amatpersonu pieklusināto retoriku, tiklīdz no Kremļa atskan ziņas par varbūtību, ka karā (jeb speciālajā militārajā operācijā, kā to dēvē Krievijā) pret Ukrainu varētu tikt izmantoti taktiskie kodolieroči. Vēl pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados leģendārais amerikāņu gangsteris Als Kapone esot sacījis – ar smaidu var panākt daudz, bet ar smaidu un ieroci vēl vairāk. Mēdz teikt, ka pasaule ir mainījusies, taču šajā ziņā diez vai.
Pašlaik pasaulē ir piecas valstis, kurām saskaņā ar starptautiskajiem līgumiem ir tiesības būt bruņotām ar kodolieročiem. Tās ir ASV, Krievija (kā PSRS mantiniece), Ķīna, Francija un Apvienotā Karaliste. Savi arsenāli ir arī Indijai un Pakistānai, kas tā arī nav pievienojušās 1968. gada līgumam par kodolieroču neizplatīšanu, bet Ziemeļkoreja to pārkāpusi, izstrādājot savus kodolieročus. Šo līgumu nav parakstījusi arī Izraēla, kuras politikas pamatā ir uz jautājumu, vai tās rīcībā ir kodolieroči, neatbildēt ne ar jā, ne ar nē. Militārie eksperti gan uzskata, ka ebreju valsts izgatavojusi vismaz 100 kodollādiņu, turklāt tās rīcībā ir pietiekama darbības rādiusa raķetes, lai šīs bumbas nogādātu līdz mērķiem tuvējā reģionā. Stratēģiskie bumbvedēji, zemūdenes vai tāla darbības rādiusa ballistiskās raķetes šim nolūkam nav nepieciešamas, jo Izraēla taču negrasās uzsākt karadarbību pret valstīm, kas to tieši neapdraud.
Jau kopš aukstā kara laikiem – pagājušā gadsimta piecdesmitajiem un sešdesmitajiem gadiem – pieņemts uzskatīt, ka kodolieroči kalpo kā sava veida garantija tam, ka valstij, kuras rīcībā tie ir, neviens neiedomāsies uzbrukt. Pēc Kubas raķešu krīzes (1962. gada rudenī, kad PSRS mēģināja izvietot savus kodolieročus Kubā) aizvien biežāk sāka runāt par to, ka konflikts starp kodollielvalstīm novedīs pie «savstarpēji garantētas iznīcināšanas». Arī pašlaik šie draudi nav zuduši, jo pietiek tik vienam pusjukušam vadonim, vienkāršoti sakot, nospiest sarkano podziņu, un sāksies domino efekts.
Irāna grib, bet liedzas
Irāna ir valsts ar senu vēsturi un vairāk nekā 90 miljoniem iedzīvotāju, tādēļ tās pretenzijas uz reģionālās lielvalsts statusu varētu būt saprotamas. Taču šī tā dēvētā mullu režīma rīcība liek uzdot daudz jautājumu. Lai gan oficiāli tas joprojām tiek noliegts, jau pirms vairāk nekā desmit gadiem kļuva skaidrs, ka Irāna savu kodolprogrammu izmanto nevis civiliem mērķiem (lai iegūtu enerģiju vai veiktu kādus pētījumus), bet gan ar nodomu tikt pie kodolieročiem. Šī mērķa realizēšanai tika piesaistīti zinātnieki gan no Pakistānas, gan Ziemeļkorejas, turklāt visu programmas realizāciju pārraudzīja ne jau civilās varasiestādes, bet gan militāristi.
Beidzamajos gados Irānā sabūvēts desmitiem objektu, kuros tādā vai citādā veidā notiek darbs pie kodolieroču izgatavošanas. To, cik ātri tas virzās uz priekšu, gan ir grūti pateikt. Izraēlas izlūkdienesti, protams, darbojas, cik spēdami, taču nez vai arī to rīcībā ir pavisam ticama informācija. Lūk, piemērs – jau pirms pieciem gadiem premjers Benjamins Netanjahu, atsaucoties uz «ticamām izlūku ziņām», deklarēja, ka Irānai nepieciešami vien pāris mēneši, lai tās pirmā atombumba būtu gatava. Šo apgalvojumu viņš teju vārds vārdā atkārtoja arī 13. jūnijā, kad kļuva zināms, ka Izraēla veikusi aviācijas triecienus un dronu uzbrukumus Irānas kodolobjektiem.
Starptautiskā atomenerģētikas aģentūra (IAEA) maijā izplatīja paziņojumu, ka urāna bagātināšana Irānas kodolobjektos jau sasniegusi 60% līmeni un pavisam drīz – kādu trīs mēnešu laikā – centrifūgas nodrošinās arī augstāko bagātināšanas līmeni, kas nozīmēs, ka Irānai ir pietiekami daudz izejvielu vismaz deviņu atombumbu izgatavošanai. Taču vērts norādīt, ka šie apgalvojumi balstīti tikai uz netiešiem pierādījumiem, jo jau vairāku gadu garumā IAEA inspektoriem pieeja svarīgākajiem Irānas kodolobjektiem ir liegta. Par to savulaik, sava pirmā prezidentūras termiņa laikā, parūpējās ASV prezidents Donalds Tramps, izstājoties no 2015. gadā noslēgtā līguma, kas paredzēja sankciju atcelšanu pret Irānu apmaiņā pret tās atteikšanos iegūt savā rīcībā kodolieročus. Jāpiebilst gan, ka zināmā mērā uz šo soli Trampu pamudināja Netanjahu, kurš allaž apgalvojis, ka Irānai nevar uzticēties, jo tā tāpat nepildīs savus solījumus, paklusām mēģinot tikt pie atombumbas.
Eksistenciāls drauds
Kodolieroču nonākšanu Irānas mullu režīma rokās Izraēla uzskata par eksistenciālu draudu jeb briesmām ebreju valsts pastāvēšanai. Lai ko sacītu Teherānas pārstāvji, grūti iedomāties, ka kodolieroči viņiem nepieciešami tikai pašaizsardzībai. Irānu neviens neapdraud, un, lai gan Izraēlas valdība un sabiedrība neslēpj vēlmi, lai tur esošais režīms tiktu gāzts, vēl viens karš ir tas, kas Izraēlai vismazāk vajadzīgs – būtu jau labi tikt galā ar Gazas joslas problēmām.
Tad kādēļ 13. jūnijā tika uzsākti uzlidojumi Irānai, bombardēti ar atomieročiem saistītie objekti, mērķētos uzbrukumos nogalināti gan Irānas bruņoto spēku komandieri, gan labākie kodolzinātnieki? Vairums ekspertu uzskata, ka Izraēlas valdība, pateicoties savam spiegu tīklam, zināja to, ko nezina parastā tauta – proti, Irāna savu kodolieroču izstrādāšanas procesā patiešām nonākusi līdz kritiskajam punktam, un, kad šie ieroči būs gatavi, tos nāksies likt lietā. Netanjahu kritiķi savukārt domā, ka preventīvais trieciens Irānai bijusi premjera iegriba, lai palielinātu savu popularitāti un saliedētu tautu. Jau vairāk nekā 20 mēnešu ilgusī militārā operācija Gazas joslā par īpaši veiksmīgu nav uzskatāma, jo HAMĀS joprojām nav iznīcināts, bet Izraēlai no visām pusēm verbāli uzbrūk tā sauktie cilvēktiesību aizstāvji, sūrojoties par palestīniešu civiliedzīvotāju sūro likteni. Un tas jau nekas, ka šie paši civiliedzīvotāji vairākumā ir teroristiskās organizācijas HAMĀS kvēli piekritēji vai klusi atbalstītāji.
Izraēla (neatkarīgi no tā, vai valstī pie varas ir Netanjahu vai viņa politiskie pretinieki) vēlas un vēlēsies Irānas pašreizējā režīma gāšanu. Taču instrumentu, lai to panāktu, tās rokās nav. Veikt aviācijas triecienus pa atsevišķiem mērķiem, sarīkot diversijas un sabotāžas, tas vēl ir iespējams, taču klasiskais sauszemes karš starp abām valstīm pašlaik šķiet neticams. Bet bez šāda kara, kurā Izraēlai noteikti būtu nepieciešama ASV palīdzība, ājatollu no troņa gāzt neizdosies. Rietumvalstīs gan ir tā dēvētie pētnieki un dāsnu stipendiju saņēmēji, kuri apgalvo, ka gandrīz 90% irāņu nav apmierināti ar pašreizējo valsts iekārtu, taču nezin kādēļ nav spējuši izmantot savu vairākumu un gāzt to. Vērā ņemamas arī ziņas, ka viss notiek kā Putina Krievijā – tauta, sajūtot ārēju apdraudējumu, saliedējas ap vadoni.
Trampa faktors
Turpmākajā notikumu attīstībā daudz kas būs atkarīgs no ASV un tās līdera Trampa nostājas un rīcības. Lieki atgādināt, ka šis ASV prezidents ir absolūti neprognozējams un spējīgs savu viedokli par globāli svarīgiem jautājumiem mainīt pat ne dienu, bet stundu laikā. Atbalstīt Izraēlu bija Trampa svēts pienākums, un pēc pailgas tielēšanās viņš beidzot deva pavēli ar B-2 bumbvedējiem bombardēt tos Irānas pazemes kodolobjektus, kuriem Izraēlas aviācija netika klāt.
Bet vai mērķis ir sasniegts? Tas joprojām nav zināms. Tramps, kā jau ierasts, kladzina, ka viss Irānas kodolpotenciāls ir iznīcināts, un lielās, ka viņam 24 stundu laikā izdevies novērst milzīgu karu. Jāatzīst, ka vismaz līdz trešdienas pēcpusdienai ar ASV starpniecību panāktā neoficiālā vienošanās par pamieru turējās spēkā. Taču jāuzsver, ka gan Teherāna, gan Jeruzaleme šajā konfliktā pasludinājušas sevi par uzvarētājām. Irāna tādējādi likusi manīt, ka tās mērķi nemainīsies, jo kodolieroču izstrādes iekārtas jau laikus tikušas evakuētas uz drošākām un slepenākām vietām. Savukārt Izraēla norāda, ka nu ir kāds brīdis atelpai, jo draudi valsts pastāvēšanai vismaz uz pāris mēnešiem novērsti.
Nav šaubu, ka Izraēla arī turpmāk uzskatīs Irānu par nopietnu draudu, darot visu iespējamo, lai ājatolla Alī Hamanejī pie kodolieročiem tā arī netiktu. Taču, kamēr šīs valsts nozīmīgākajā sabiedrotajā ASV pie varas būs tāds vispārēja haosa radītājs kā Tramps, paļauties uz amerikāņu atbalstu nav prātīgi.
