Viņš ir pabeidzis RTU Elektrozinību fakultāti, kā arī ieguvis inženiera grādu Vadības un ekonomikas zinībās. Ar augstākās matemātikas uzdevumiem Ingars ticis galā godam, bet liktenīgas dzīves nejaušības viņu uzveda uz mūzikas ceļa. Ingars Viļums ir dzimis Cēsīs, uzaudzis Madonā, no deviņdesmito gadu vidus līdz 2015. gadam dzīvojis Rīgā, bet tagad iesakņojies Ikšķilē.
– Kādēļ izvēle krita par labu tieši Ikšķilei?
– Ikšķilē dzīvoja dēla basketbola komandas biedri. Puikas spēlēja Daugavas sporta nama komandā, un mēs bieži braucām viesspēlēs uz Ogri un Ikšķili. Tad tie puikas šad un tad vasarās pāris dienas ciemojās, līdz ar to viņu vecāki uzaicināja ciemos arī mūs. Mums ļoti patika, ka pilsētai blakus ir Daugava. Pēc kāda laika ieraudzījām sludinājumu, ka Ikšķilē tiek pārdota viena māja, kura atrodas tieši tajā ielā, kurā reiz bijām ciemojušies. Tā nu jau 10 gadu mēs esam Ikšķiles pilsētas iedzīvotāji.
– Vai nav pārāk tālu no Rīgas? Varat izbraukāt?
– Mēs pirms tam dzīvojām Rīgā, Botāniskā dārza rajonā, pie Stradiņa universitātes un Stomatoloģijas klīnikas. Teikšu godīgi, ka no turienes līdz centram aizbraukt laika ziņā bija pilnīgi precīzi tikpat, kā nonākt no Ikšķiles līdz Rīgas centram, jo ir ļoti ērta satiksme. Aptuveni trīsdesmit kilometru, varbūt kādam tas izklausās daudz, bet kā reiz ceļā var daudz ko apdomāt, salikt dienas plānus. Labā ziņa ir tāda, ka man jau nav katru dienu jābrauc uz Rīgu. Tā kā sanāk doties arī uz citām Latvijas pilsētām, tad Ikšķiles atrašanās vieta ir pat ļoti izdevīga. Ir apvedceļš uz Ādažu pusi, tepat cauri Tīnūžiem ļoti ātri var tikt uz Siguldu, Cēsīm. Ja vajag uz otru pusi, tad no Salaspils, pāri HES, var aizbraukt uz Kurzemes pilsētām. Lokācija ir ļoti ērta.
– Jūs beidzamajā laikā daudz sadarbojaties ar Antru Stafecku. Vai tam ir kāda saistība ar to, ka arī Antra ir ogrēniete? Vai arī tas, ka esat novadnieki, ir tikai sakritība?
– Tā ir vienkārši sakritība, tāpēc ka tajā brīdī, kad Antra man uzrakstīja pirmo ziņu par vēlmi sadarboties, kas bija tālajā 2021. gadā, biju tikai dzirdējis, ka viņa nāk no Ogres. Protams, ka šādi ir ārkārtīgi ērti sastrādāties, jo mums nevajag ilgu laiku pavadīt ceļā, lai satiktos. Atrodamies viens no otra desmit minūšu braucienā. Tādējādi mēs ļoti produktīvi varam darboties.
– Antra biežāk brauc pie jums, vai jūs braucat pie Antras?
– Es teiktu, gandrīz 100% gadījumu viņa brauc pie manis, izņemot dažas reizes, kad mēs ārpus ierakstiem risinām kādus stratēģiskus vai organizatoriskus jautājumus. Jo aparatūru tik viegli nevar, kā saka, atspraust no avotiem, savienojumiem un pārvest. Nav tā, ka var aizbraukt ciemos ar vienu «datoriņu».
– Vai kādreiz, braucot mašīnā un domājot par dzīvi, top arī kādi dziesmu vārdi un mūzikas skaņas?
– Jā, pavisam noteikti, jo radošuma mirkļi var atnākt jebkurā brīdī: ceļā, pļavā, mežā. Tad es ņemu telefonu, uz kādu minūtīti piestāju ceļmalā un pierakstu vārdus vai melodijas ideju, lai pēc tam varētu noklausīties un atsvaidzināt atmiņā.
– Jūs esat ieguvis bakalaura grādu Rīgas Tehniskajā universitātē, Elektrozinību fakultātē. Kā dzīves ceļš jūs aizveda līdz mūzikai? Elektrība un mūzika šķiet divas pavisam nesaistītas lietas.
– Vēl varu piebilst, ka man ir arī grāds inženierekonomikā. Tehniskajā universitātē ir nedaudz citādāks sadalījums, jo bakalaurs un maģistrs ir akadēmiskie grādi, savukārt inženiera grāds, var teikt, ir tāds praktiski profesionālais grāds. Ja agrāk bija piecu gadu augstākā izglītība, tad trīs gadi bakalaura studijas plus divi gadi inženiera studijas pēc vecā principa varētu nozīmēt to. Es pēc tam vēl varēju īsā laikā iegūt maģistra grādu, bet tur gan es apstājos.
Par elektrību un mūziku runājot, tās nemaz nav tik pretējas lietas. Man ikdienā ļoti noder zināšanas par elektrību un ar to saistītiem procesiem. Jo visi skaņu radošie aparāti: ģitāras, sintezatori, pastiprinātāji, skaņas apstrādes iekārtas, skandas, tāpat arī datori, mikrofoni ir elektroiekārtas. Ja kaut kas salūst, tad līdz noteiktam līmenim pats varu saremontēt vai pārinstalēt. Mani jau pusaudžu vecumā interesēja gan muzikālās lietas, gan arī tas, kā ir uzbūvēti instrumenti. Kad pēc vidusskolas bija jāizvēlas, kur tālāk mācīties, mēs ar vecākiem sēdējām un domājām, un izlēmām, ka Rīgas Tehniskā universitāte būtu, mūsuprāt, piemērotākais variants!
– Un vai tā arī bija?
– Kad sāku studēt, sapratu, ka te man neviens nemācīs, no kā sastāv ģitāras pastiprinātājs vai sintezators. Tur mācīja ļoti sausi, teorētiski, bija jāapgūst daudz augstākās matemātikas priekšmetu. Es vēl tagad atceros, kā tie visi saucās: integrālrēķini, diferenciālrēķini, lauku teorija un tā tālāk. Man jau negāja nemaz tik viegli, bet tomēr prāts ir pietiekami racionāls, un es studijas arī pabeidzu. Tad man bija lielā dilemma, ko darīt tālāk. Dzīve liktenīgi to pagrieza tādā veidā, ka tūlīt pēc atgriešanās no bakalaura aizstāvēšanas saņēmu zvanu no grupas «Time After Time» bundzinieka Mārtiņa Lindes, kurš vaicāja, vai jau nākamajā dienā nevaru kopā ar viņiem nospēlēt vienu koncertu. Es teicu – jā! Pēc tā koncerta puiši, kas tagad ir slavenais komponists Kārlis Lācis, saksofonists Gints Pabērzs, saksofonists Deniss Paškevičs un ģitārists Kaspars Zemītis, uzaicināja mani pievienoties grupai. Tā mana dzīve novirzījās citā – muzikālā – virzienā.
– Kā šis zvanītājs zināja, ka esat mūziķis un varētu piedalīties koncertā? Vai jau iepriekš bijāt kļuvis redzams šajā sfērā?
– Paralēli studijām Rīgā mēs kopā ar Normundu Rutuli, kurš tolaik vēl nebija tik pazīstams, ar Jāni Stībeli, kurš dziedāja un rakstīja dziesmas, ar Māri Sprindžuku, kurš šobrīd ir politiķis, tobrīd aktīvi spēlēja ģitāru ar Aivaru Smuidri, kurš šobrīd ir Mārtiņa baznīcas galvenais mācītājs, nodibinājām grupu «Take It Such». Piedalījāmies festivāla «Sinepes un medus» konkursantu lomā. Respektīvi, gadu pirms man zvanīja bundzinieks Mārtiņš Linde, mēs bijām tikušies šajā festivālā un apmainījušies ar kontaktiem. Tolaik vēl nebija mobilo telefonu, mēs vienkārši iedevām viens otram sava mājas fiksētā tālruņa numuru.
– Tad palūkosimies vēl tālākā pagātnē. Varbūt jūs jau skolas laikā spēlējāt?
– Jā, es spēlēju basģitāru. Taču sākās viss ar to, ka tēvs mani aizveda uz mūzikas skolu un lika spēlēt akordeonu. Jo mums mājās bija šis instruments, viņš pats to bija spēlējis. Es pabeidzu piecus gadus ilgo akordeona programmu. Braukāju pa visādiem bērnu konkursiem, ieguvu pirmās, otrās vietas. Tas bija astoņdesmito gadu beigās. Bet par basģitāru stāsts ir tāds, ka mūzikas skolā kā otrs obligātais priekšmets parasti ir jāapgūst klavierspēle. Toreiz bija problēma, ka dzīvoklī trūka telpas. Man bija jāiet spēlēt klavieres uz skolu, uz ēdamzāli, uz mūzikas kabinetu vai uz vēl kādu citu vietu, un tas bija ļoti neērti. Tēvam kļuva manis žēl, viņš aizgāja uz mūzikas skolu un vienam talantīgam skolotājam pajautāja, vai viņš var pamācīt man spēlēt ģitāru. Šis cilvēks atbildēja, ka var pamācīt nevis ģitāru, bet gan basģitāru. Tā nu obligātās klavieres tika nomainītas pret basģitāru, un es mūzikas skolā paralēli pabeidzu basģitāras programmu. Tobrīd sākās arī mans mūziķa ceļš, jo tieši šis instruments bija tas, uz kā bāzes es veidoju savu praktisko darbību. Es spēlēju ballītēs, kāzās, krustabās, dzimšanas dienās. Madonas apriņķī mums bija tādas grupiņas, ar kurām mēs kopā braucām uzstāties. Šajos pasākumos es guvu praktiskas iemaņas, sapratu, ko nozīmē ritmiskā mūzika, popmūzika, šlāgermūzika, klasiskā deju mūzika un tā tālāk.
– Kurā brīdī sākāt sacerēt dziesmas?
– Šāda vēlme un mērķis to darīt man bija no bērna kājas. Jau tad sāku rakstīt dziesmas, izmantojot dzejoļu grāmatiņu, sacerēju mammai skaņdarbus. Vēlāk, kad jau biju sācis muzicēt, man ļoti patika spēlēties ar dažādiem sintezatoriem, kuri bija pieejami tajās grupiņās, kuras jau pieminēju. Es palūdzu taustiņu instrumentālistam, lai viņš uz pāris dienām man aizdod sintezatoru, un tad rakstīju, aranžēju, pamēģināju visu, ko nu tolaik biju iemācījies. Līdz ar datoru parādīšanos un tehnoloģiju attīstību muzikālās aranžēšanas un producēšanas iespējas strauji paplašinājās. Es deviņdesmito gadu beigās aktīvi tam sekoju līdzi. Visu laiku esmu bijis lietas kursā par to, kas notiek un ko var izdarīt ar jaunākajām programmām. Līdz ar to ir attīstījusies arī mana dziesmu rakstīšanas tehnika un sajūta. Jo tas ir ne tikai tehnisks, bet arī emocionāli dziļš process. Nebūt ne vienkāršs.
– Kā sastapāties ar grupu «Prāta vētra»?
– Tas bija tālajā 2004. gadā, kad notika traģēdija, kuru mēs visi atceramies. Grupa bija nolēmusi turpināt savu darbību, un viņiem, protams, vajadzēja cilvēku, kurš spēlē basģitāru. Man piezvanīja tā laika grupas tūres menedžere Daiga un jautāja, vai vienā konkrētā datumā varu izpalīdzēt grupai koncertā. Es biju brīvs un piekritu. Pēc tam sekoja vēl kāds pasākums, tad vēl nākamais... Un tā jau esmu šajā grupā nospēlējis gandrīz divdesmit vienu gadu.
– Vai nebija grūti vienā mirklī «ielēkt» šīs grupas basģitārista lomā? Galu galā, jāzina visas viņu dziesmas.
– Protams, kā jebkuru repertuāru apgūstot, mūziķiem pirms tam ir jāsagatavojas. Jāpaklausās dziesmas, jāapzina harmonija, jāizraksta raksturīgie gājieni, bet tas nav nekas neiespējams. Mēs, tā saucamie sesijas mūziķi, diezgan ātri ielecam jaunajā repertuārā. Es, pieņemsim, svētdien spēlēju ar Kārli Būmeisteru, citā nedēļas nogalē kopā ar Ivo Grīsniņu-Grīsli uzstājos korporatīvajā pasākumā. Spēlēju oriģinālprogrammu ar Antru. Tā ir mūsu darba specifika, ka mēs varam spēlēt dažādos stilos. Respektīvi, mums ir izveidojusies sava tehnika, kā mēs apgūstam citu mūziķu repertuāru. Protams, katram repertuāram ir nepieciešams veltīt laiku, saprast nianses. Jo vairāk mēs to spēlējam, jo vairāk, kā mūziķi saka, sajūtam pirkstos, ka pati performance ar instrumentu jau notiek automātiski. Nav vairs tik ļoti jādomā par to, jo pats jau organiski jūti, kā iekļauties mūzikā. Protams, tam visam vajadzīgs zināms laiks un pieredze, bet tas nav nekas neiespējams.
– Jau kāds brītiņš ir pagājis, bet tomēr, izdzirdot vārdu «Ingars Viļums», daudziem uzreiz prātā nāk jūsu, Antras Stafeckas un «Jumpravas» dziesma «Baltu dzīvi nodzīvot», kas «Latvijas Radio 2» rīkotajā aptaujā «Muzikālā banka» tika atzīta par pagājušā gada vērtīgāko popa un roka dziesmu. Vai jau tad, kad rakstījāt dziesmu, sapratāt, ka to dziedās Antra Stafecka? Un kurā brīdī ienāca prātā pieaicināt «Jumpravu»?
– Šis ir mana beidzamā laika augstākais novērtējums dziesmu rakstīšanas karjerā. «Baltu dzīvi nodzīvot», kā jau daudzas citas dziesmas, kas vienkārši nāk un iet cauri galvai, cauri rokām, pierakstīju tādā veidā, kādā man tā atnāca. Kad mēs ar Antru no Daugavpils ļoti priecīgi braucām mājās pēc šīs balvas saņemšanas, es Antrai vaicāju, kurā datumā aizsūtīju viņai dziesmas ideju. Parasti sūtu jau «skanošus» gabalus, nevis notis, kas jāiztēlojas, bet gan manis iedziedātu melodiju. Antra atvēra telefonā mūsu «WhatsApp» saraksti un atklāja, ka dziesmu tiku sūtījis maija beigās. Pēc pāris dienām, jau jūnijā, es sūtīju Antrai dziesmas versiju, kas bija iedziedāta viņas balsī.
Bet man toreiz nemaz nebija sajūtas, ka esmu sarakstījis kaut ko īpašāku vai labāku nekā citkārt. Kad autoram dzimst dziesmas, viņš, gluži kā ģimenē, nedala bērnus, nešķiro, kura dziesma labāka, kura sliktāka, kura smukāka. Visi darbi ir mīļi. Antra teica, ka šai dziesmai jābūt duetam, jo sadzirdēja tajā gan vīrišķo, gan sievišķo daļu. Tad mēs sēdējām un prātojām, kas varētu būt šī vīrišķā daļa. Abi sapratām, ka domājam par «Jumpravu», tikai Antru māca šaubas, vai grupa tam piekritīs, jo viņi parasti ar nevienu nesadarbojas. Es teicu: ja nepamēģināsim, tad neuzzināsim! Ar Aigaru Grāveru savas radošās darbības laikā bijām sadarbojušies citos projektos, tiku viesojies arī viņa studijā Dailes teātrī, kad viņam vēl tāda tur bija. Vārdu sakot, es Aigaru zināju. Piezvanīju viņam, pastāstīju par ideju. Viņš atbildēja: nav tur gari ko runāt, atsūti dziesmu! Es aizsūtīju dziesmu jau ar Antras vokālu, atstājot arī savējos vokālus, kas bija ierakstīti kā vīriešu kora grupa. Aigars man atzvanīja uzreiz pēc dziesmas noklausīšanās, bija pagājušas apmēram četras minūtes. Viņš teica: tur vairs nav ko runāt, darām! Tālāk jau sākās tehniskais process, viņš man sūtīja no studijas viņu iedziedātos vokālus, un es pie sevis studijā to visu liku kopā. Tagad jūs dzirdat šo dziesmu tādu, kāda tā skan.
– Tikko ir noslēgusies Antras Stafeckas tūre «Manas zemes sirds», kurā piedalījāties arī jūs.
– Mūsu sadarbība tieši tādā izpratnē – stils, dziesmu uzbūve – ir nebijusi arī Antras dzīvē, līdz ar to tas ir mūsu abu kopējais veikums.
– Kā jums gāja šajā tūrē?
– Mana un Antras sākotnējā sadarbība vainagojās ar dziesmu «Dzīparos», kura iepriekšējā gadā «Muzikālajā bankā» bija ieguvusi 3. vietu duetā ar Ivo Grīsniņu-Grīsli. Tad mēs nolēmām, ka ierakstīsim albumu un izdarīsim to aptuveni gada laikā. Izaicinājums bija diezgan liels, jo mēs paši bijām radījuši jaunu stilistisku tendenci: tautasdziesmu formu, kas papildināta ar mūsu pašu vārdiem un atziņām par dzīvi. Aptuveni vasaras vidū tika nolemts, ka pēc albuma iznākšanas mēs varētu taisīt arī koncerttūri. Arī tas bija liels izaicinājums, jo, protams, jārisina visi jautājumi, kas saistīti ar biļetēm, biļešu tirgošanu. Mēs vēl nezinājām, vai cilvēki nāks, vai viņi mūs zinās, pazīs. Bet viss salikās tā, ka mūsu plāni varēja veiksmīgi īstenoties. Izlaidām dziesmu «Baltu dzīvi nodzīvot», kā arī citas dziesmas, saņēmām «Muzikālās bankas» balvu, un beigās koncerti bija ļoti, ļoti labi apmeklēti. Puse tūres bija oficiāli izpārdota līdz pēdējam krēslam, un pāris koncertos palika tikai dažas brīvas vietas. Līdz ar to varam teikt, ka tūre ir izdevusies. Ambīcijas bija diezgan lielas, jo tur tika iesaistīti gan dejotāji, gan koris «Grīva», gan diezgan sarežģīta skatuves tehniskā uzbūve, gan viesmūziķi. Par rezultātu esam ārkārtīgi priecīgi.
– Vai plānojat tūri kaut kad atkārtot, ja reiz tā bija tik pieprasīta?
– Jau šovasar ir plānoti vairāki koncerti. Tuvākais notiks 21. jūnijā. Ar šo pašu programmu mēs uzstāsimies Saulgriežu naktī Kokneses pilsdrupās. Piedalīsimies arī pilsētas svētkos. Plānots vēl viens pasākums, kas pagaidām nav izreklamēts, bet būs diezgan grandiozs. Galu galā, rudens sesijā 16. novembrī koncertprogrammu «Manas zemes sirds» spēlēsim Latgales vēstniecībā «Gors».
– Vai deju kolektīvs «Dzīpari» un jauktais koris «Grīva» arī nāk no Ogres novada?
– Jā, tieši tā. Tas arī sniedz to pievienoto vērtību, ka mēs izmantojam pašu novada papildspēkus. Cik esam runājuši gan ar deju kolektīva, gan kora dalībniekiem un vadītājiem, tad visiem šī bija ļoti interesanta pieredze, jo neko tādu viņi līdz šim nebija piedzīvojuši savā koncertdarbībā. Tas ir tāds kā pilnas jaudas koncerts ar lielu ekrānu un visu pārējo tehnisko nodrošinājumu. Domāju, ka viņi arī ir ļoti gandarīti. Prieks par to, ka tādi kolektīvi Ogres novadā ir un ka cilvēki atrod laiku dziedāt korī vai dejot deju kolektīvā, par spīti tam, ka ikdiena jau tāpat ir diezgan noslogota. Tas ir mūsu pamats. Ja katrā novadā kaut kas tāds būs, tad jau mēs kādu laiku vēl kā tauta varam vienoti pastāvēt.
