Droši vien stulbāku, traģiskāku ceļa negadījumu nevar iedomāties: tu vari skrupulozi ievērot visus Ceļu satiksmes noteikumus, tavs auto var būt perfektā tehniskā kārtībā, vari būt visa uzmanība jebkurā situācijā, vari braukt lēni, ideāli, bet nekur tālāk netiksi, jo ik pa laikam mums ziņo, ka atkal atradies kāds žūpa vai agresīvs braucējs, kādus mēs lamājam par idiotiem, kas mežonīgā ātrumā ieskrien tieši pierē automašīnai, kurai pie stūres sēž tas ideālais šoferis, un smaga avārija ar letāliem iznākumiem. Šīs rindas uzrakstīt mudināja nesenā smagā avārija uz Rīgas–Ērgļu šosejas pie Plaužu ezera Ķeipenes pagasta daļā. Detaļas nav tik svarīgas, cik satriecošs jau ierastais fakts – atkal vainīgajam lielas promiles, atkal letāls iznākums un smagi sakropļota salonā sēdētāja, kas smagā stāvoklī. Šausmīgi, bezjēdzīgi, stulbi…
Katram negadījumam ir cēloņi un sekas
Ir smagi un it kā viegli cēloņi, bet kā vieni, tā otri spēj radīt smagas sekas. Mēģinu sarindot, kuri braucēji ir paši bīstamākie. Visbīstamākais ir tas, kas aizmidzis, nolūzis vai uz brīdi zaudējis samaņu pie stūres. Neviens no tiem nav izslēdzams, bet visi ir augtākās bīstamības braucēji, jo tādi vairs nevada transporta līdzekli. Ne mazāk bīstams ir tā saucamais agresīvais braucējs. Tādam, pirmkārt, ar galvu nav viss kārtībā, ja neapzinās, ka spēlējas ar citu cilvēku dzīvībām, otrkārt, atbilstoši savai agresivitātei var būt alkohola varā vai salietojis narkotiskās, psihotropās vielas. Tāds nav adekvāts, neatbild par sevi un viegli saucams par plānprāti, idiotu. Latvju valodiņas bagātība viņam piešķir dažādus apzīmējumus, viņam ir psihiskās attīstības traucējumi smagākajā formā, par tādu izsakās daiļrunīgi: idiots, muļķis, nejēga, aitasgalva, aunapiere, ambāls… Saprotams, ka ar tautiskiem epitetiem apveltītie «ambāļi» varētu būt vēl uz labošanās ceļa vedami… Bet ko tu padarīsi psihiski «ķertajam», ja viņa galvas kaite pilnībā izslēdz pašas slimības apzināšanos?
Kā varam līdzēt sev paši?
Daudz varam līdzēt. Arī visu veidu mediji var līdzēt, ja trauksmi ceļ pastāvīgi, nevis tikai gaidot kārtējos asiņainos Jāņus. Nē, nu es arī smejos par reklāmu asprātībām, kuru galvenais lozungs – «Izglāb draugu!». Amizanti un asprātīgi griežas tie rullīši, un rēcam, vēderus turēdami: sieva savam laulenim abas rokas pieklēbējusi pie slotas kāta, un tad tāds, tītavās sašņorētais, dullumu neapzinādamies, vēl grasās ierāpties spēkratā, cita savu veci piesējusi pagalmā pie līgotāju beņķa, kāda dūšīga mamma, uzsēdusies savam dēkainim virsū, pati bļodā omulīgi kuļ omleti brokastīm, bet ar spēcīgām ciskām savažotais nabadziņš vārgi spirinās apakšā… Ko tur smieties? Draugi izglābti!
Kā tad sanāk? Centrālais vēstījums nav – nedzer!? Zemteksts teic: «Ielej svētku līksmei, ja būs par daudz, draugi izglābs?» Nesanāk tā, ka draugi tiek pataisīti par līdzi atkarīgiem? Tā sakot, lai tak puikas iemet, draugi pasargās! Un tad nu tam glābējam jākvern pie žūpas blakām, kamēr šis tiks vaļā no promilēm bez iecienītās lāpīšanās, kurā ielāps mēdz būt lielāks par caurumu. Alkohols nav sīkums, tas ir bīstams un arī vainu pastiprinošs apstāklis!
Bet arī sīkumi sasummējas lielās nepatikšanās. Tikai par dažiem raksturīgākajiem. Ir daudz situāciju, kurās noteikumus pavirši apguvušajam iestājas apjukums, kā rīkoties. Piemēram, daudzi gar ausīm laiduši tā saucamo labās rokas likumu: ja brauc pa ceļu, bez norādes, ka tas ir galvenais, priekšroka tam, kas grasās šķērsot ceļu (ielu), braukdams no labās puses. Pagrieziena nerādīšana, telefona lietošana pie stūres, šķiet, kļuvusi par modes lietu. Pie gājēju pārejas jābremzē savlaikus, lai gājējam nebūtu nekādu šaubu: apstāsies vai ne… Bērniem jāpiekodina, ka nedrīkst droši paļauties uz zebru: ej nu sazini, kas par ambāli pie stūres. Apdzīvotā vietā atļautie 50 km stundā šoferim nav labs drošinājums: ik mirkli sētā bumbu spēlējošais puika var izskriet uz ceļa, tāpat bērniņš, sunītis, kaķītis… Brauksim droši, bet prātīgi!
