Izrādās, ka nē – neesot. Kolektīvos strādājot arī “ļoti nacionālistiski noskaņoti kolēģi”, bet... Un turpinājumā biju spiests noklausīties īsu lekciju, cik lietderīgi ir runāt krieviski. Ka lielākā daļa krievu redakciju kolēģu esot īsteni patrioti un ka runāšana krieviski ir mūsu maigā vara. Neredzēju iespēju iebilst. Viņu pārliecība šķiet dzelzsbetonā iejaukta. Taču mūsu maigā runāšana agresorvalsts krievijas valodā 30 gadu garumā nekādu integrāciju nav nodrošinājusi un novedusi līdz tam, ka Saeimā krievi balso pret atļauju latviešu bērniem atteikties no krievijas valodas mācīšanās un vienlaikus pieprasa vēlēšanu tiesības tiem, kuri paši atteikušies no Latvijas pilsonības iegūšanas.

Jā, valoda ir ierocis un, kā redzams Ukrainā, – nebūt ne maigs. Dienu pirms nenotikušajām miera sarunām krievijas ārlietu ministrs Lavrovs preses konferencē paziņoja, ka nekāda pamiera nebūs, kamēr Ukraina neizpildīs pirms gada krievijas izvirzītās prasības. Un tās ir šādas: Ukrainas denacifikācija, demilitarizācija, krievu kultūras un valodas neaizskaramība. Tātad arī valoda ir iegansts, kādēļ krievi turpina nogalināt ukraiņus, un vēršu uzmanību, ka Latvijā dzīvo vairāk nekā 437 tūkstoši cilvēku, kurus krievija var pieteikties aizstāvēt, pamatojoties uz viņu valodas un kultūras neaizskaramību. Turklāt neprasot, grib viņi to vai nē. Latvijas valsts medija cīņa par krievu redakciju saglabāšanu un tiesībām raidīt krieviski ir balansēšana uz bīstamas prokrievisma robežas.

Latvijas valsts medija sarīkotais skandāls par okupanta formastērpa izrādīšanu Ogres muzejā piespēlēja labu materiālu Kremļa propagandas kanāliem. Valsts televīzija atteicās translēt brīnišķīgo 4. maija koncertu no Ogres, jo ir priekšvēlēšanu laiks. Valsts medijs nevēstīja par Ogres mēram piešķirto Ukrainas prezidenta Zelenska apbalvojumu par Ukrainas aizstāvēšanu. Jo ir priekšvēlēšanu laiks. Toties uztaisīja tizlu sižetu par to, ka Helmanis daudz komandējumos braukājot uz Ukrainu un domi tai laikā nevadot. Jo ir priekšvēlēšanu laiks.

Tie atsevišķie Latvijas valsts medija sižeti, attieksmes un viedokļi sastājas loģiskā nepatīkamā virknē, kas ir nepārprotami izdevīga Kremļa vēstījumu izplatītājiem. krievijas valoda ir neaizskarama. Ukraiņu atbalstītāji ir sitami. Latvijas valsts medijs iešāva kājā pat «Tautumeitām». Pagrūda Asnatei zem deguna savu sarkano porolona kubu un lika runāt krievijas valsts valodā. Latviešu tautumeitām! Nu, un viņas darīja, ko televīzija lika. Varbūt neattapa, ko dara, varbūt gribēja krievu auditorijai izdabāt. Protams, to nevar izmērīt, bet pieļauju, ka daudzi emigrācijā dzīvojoši latvieši šī krieviem veltītā sižeta dēļ nenobalsoja par «Tautumeitām». Vai Latvijas valsts medijs un tā formālais uzraugs SEPLP ir sapratis kļūdu? Nē. Uz kļūdu norādīja NEPLP, kas uzrauga komercmedijus. Tā vadītājs Ivars Āboliņš paziņoja: «Fakts, ka par visas sabiedrības līdzekļiem Eirovīzijas laikā tiek veidotas reportāžas un intervijas ar Latvijas pārstāvēm krievu valodā, manuprāt, ir nepieņemams un absurds. Aicinu SEPLP priekšsēdētāju Jāni Siksni skaidrot sabiedrībai gan to, kā sabiedriskajam pasūtījumam atbilst šādā rīcība un kādi likumā noteiktie mērķi tiek sasniegti, gan to, vai šādi netiek šķelta sabiedrība. Mēs visi esam pelnījuši godīgas atbildes.»

Vai mēs tās saņēmām? Nē. SEPLP šo pieprasījumu ignorē, un arī Latvijas valsts medijs par savu rīcību nekādu atbildību neuzņemas. Tā vietā televīzija paziņoja, ka «stingri nosoda publiskajā telpā un medijos izskanējušos naidīgos izteikumus pret šī gada Latvijas pārstāvēm Eirovīzijā». Ne jau «Tautumeitas» vainīgas, ka tika pastumtas zem prokrieviski sarkanā porolona kuba. To izdarīja Latvijas valsts medijs. Pilnīgā arogancē un visatļautībā.