Sākumā domāju, ka bomzis uz ielas piemidzis, bet sāku pētīt – priekš bomža drēbes par solīdu. Atcerējos arī sava mīļā pasniedzēja sāpīgo pieredzi pirms daždesmit gadiem. Viņš pusstundu šitā Rīgā uz ielas mētājies. Kļuva slikti, un visi gāja garām, līdz beidzot kāds apstājās, jo atpazina vaigā cienījamo pedagogu. Izsauca beidzot ātros. Taču šīs pusstundas dēļ kaitējums veselībai jau bija nodarīts neatgriezenisks. Insults.

Vīrelis pie manām kājām dīvaini konvulsīvi raustījās, un es jau biju apstājies. Citi aculiecinieki atviegloti steidzās man, sunim un vīrelim garām. Kāds pāris netālu izlikās, ka bučojas. Purināju gulošo vīreli aiz pleca, suns tikām kliedza viņam ausī, un pa abiem kaut kā pussēdus stāvoklī dabūjām. Pavisam šamais atjēdzās, kad plaukstu uzlika degošai cigaretei, kas viņam līdzās mētājās. Vīrelis krievs, bet atbildes uz jautājumiem centās formulēt latviski. Cik nu tas runas aparāts viņam klausīja.

– Tev ir slikti?

– Nē, nē, nav slikti.

– Sadzēries?

– Sadzēros.

– Kur dzīvo?

– Šeit.

– Kur šeit?

– Nu, šeit. Dai ruku...

Pa to laiku pāris bija beidzis izlikties, ka bučojas, vīrietis aizsteidzies, bet sievietei gribot negribot bija jānāk mums garām, jo vīrelis, izrādās, kaimiņu podjezdā dzīvo. Tad nu kaut kā aizdabūjām viņu līdz vajadzīgajai kāpņutelpai. Atradām arī kabatā atslēgas, atvērām durvis, bet, kamēr sēju pie lenteres duksi, vīrelis jau paguva nogāzties pirmajā trepju posmā un atkal bezpalīdzīgi gulēja zemē. Čības vien pa gaisu. Un tad no augšstāva parādījās aizelsusies un piesarkusi sieva. Darba kombinezonā un lakatiņā. Jā, tas esot viņējais vecis – vedīsim augšā. Paņēmām aiz padusēm, uzstiepām trešajā stāvā, un, atveroties dzīvokļa durvīm, kļuva skaidrs, kas vīrelim bija licis mētāties uz ielas. Sieva ar draudzeni remontēja dzīvokli. Krāsoja sienas un līmēja tapetes. Vienīgais, ko viņa savam vecim tobrīd krieviski uzbrēca, bija – nepieskaries sienām! Gan jau nākamajā dienā vīrelis noklausījās arī plašāku situācijas analīzi sievas izpildījumā.

Nezinu, vai šis gadījums gluži kvalificējas kā «nepaiet garām nelaimē nonākušam līdzcilvēkam», bet gan jau kādu karmas punktu todien nopelnīju. Un vēl par to problēmu piederību aizdomājos. Kurš pirmais pamanījis problēmu, tam tā arī pieder. Un pašam arī jārisina. Vai jāizliekas neredzam.