Par formu – Krievijas Federācijas armijas forma ir Krievijas īpašums, nevis karavīra personiskā lieta. Tā, tāpat kā citas lietas no frontes, nonākusi pie mums, Ukrainas karavīru dota laikā, kad Ogres palīdzības konvoji devās ar ukraiņiem nododamām automašīnām uz Ukrainu. Zinot, ka iepriekš 800 metru no mūsējiem tika raidīts trieciens, lai nogalinātu, neviens muzejnieks ar deponēšanas aktu uz turieni sūtīts netika. Eksperti var brīvprātīgi pieteikties nākamajam braucienam. Līdz ar to nevaram pateikt, kā Ukrainas karavīri ieguva formu. Baidos, ka, pat ja sūtītu speciālu ekspedīciju formas tērpa likteņa noskaidrošanai, abās karojošās pusēs nebūtu dzīvu liecinieku. Varianti ir ļoti dažādi. Forma var būt iegūta arī no karagūstekņa, pārņemta no hospitāļa, pamesta dezertējot, iespējams, pamesta, Krievijas armijas pārvietojamai krematorijai sadedzinot savu karavīru līķus. Pat iespējams, ka formas valkātājs ir dzīvs un turpina savu darbību. Vai forma novilkta kritušam karavīram? Lai kaut ko tādu apgalvotu, vajadzīgi pierādījumi. Rezultātā «Kultūršoks» būtībā aizdomās par pārkāpumiem tur varonīgos Ukrainas karavīrus. Ne jau Ogres civiliedzīvotāji, kuri veda palīdzību, vai muzejnieki ir kombatanti – karojošā puse. Juridiski tas nav iespējams. Ar kādām tiesībām kāds muzeju var apsūdzēt Ženēvas konvencijas pārkāpšanā? Un, starp citu, uz Krievijas karavīriem nekādas konvencijas neattiecas, jo viņi taču oficiāli nepiedalās pieteiktā karā. Paši gan neskaitāmas reizes ir pārkāpuši visas iespējamās konvencijas – īpaši nogalinot, izvarojot un spīdzinot civiliedzīvotājus.
Par muzeju. «Kultūršokā» izskanēja aicinājums reaģēt Muzeju padomei. Ja tā notiks, tad tas būs pirmais gadījums padomes vēsturē, kad tiks vērtēta nevis muzeja ekspozīcija, izstāde vai krājuma priekšmets, bet ekskursija uz muzeja ēkas bēniņiem, lai redzētu materiālu, kas muzeja krājumā netiks nodots. Ogres Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcija «Brīvības ceļš», kuras autors esmu es, atrodas jaunās muzeja ēkas, Ogrē, Brīvības ielā 2, pirmajā un otrajā stāvā. Tā vēsta par Latvijas virzību uz neatkarību un brīvību 20. gadsimtā. Ukrainas materiāls – Ukrainas karaspēka daļu karogi, Ukrainas armijas forma, kara trofejas u. c., izņemot divu Shahed dronu atliekas, atrodas ēkas bēniņos un stāsta par kara skaudrumu. Tā nav nedz ekspozīcijas turpinājums, nedz izstāde. Jā, ir redzams arī šis Krievijas karavīra formas tērps uz manekena, to konfrontējot ar televizoru, kas imitēti pārraida Krievijas propagandu un gatavo augsni ukraiņu slepkavošanai. Šo materiālu no Ukrainas palīdzības akcijas atveda Egils Helmanis un Gunārs Rusiņš. Viņi to pārzina un tādēļ arī piedalījās izkārtošanā. Meklēt pašvaldības iejaukšanos muzeja darbībā šajā gadījumā ir bezrezultatīvi. Telpa ir ļoti maza. Tādēļ tur tiek vestas ekskursijas – nedaudz cilvēku gida pavadībā. Selfiju taisīšana uz šī materiālu fona ir liegta. Ukrainas materiālu, ko var redzēt ekskursijā, aiz cieņas pret Ukrainas karavīriem mēs netaisāmies cenzēt. Sociālajos tīklos izskanējušo prasību, ka nevar eksponēt nezināmu materiālu, noraidu. Vai Latvijas un pasaules muzejos mazums eksponēti formas tērpi, kuru izcelsme un stāsti nav precīzi zināmi? Par sadzīves lietu izcelsmi nemaz nerunāsim. Katram šķīvītim krājumos ir zināms stāsts? Ko tad darīsim? Taisīsim revīzijas muzejos un štancēsim kārtējos papīrus vai veiksim kaut ko lietderīgu?
Vēl «Kultūršoks» izgaismoja raidījuma veidotāju un arī atlasīto ekspertu pietāti pret Krievijas karavīriem, to mātēm, bailes, ko teiks vietējie krievi. Diemžēl bēdīgi un nožēlojami bija redzēt, ka cilvēki, nebūdami muzejā, nezinot konkrēto situāciju un priekšmeta stāstu, bija gatavi izteikt apgalvojumus par iespējamiem konvencijas, ētikas pārkāpumiem, marodierismu, vainot Valsts drošības dienestu, profilaksei saukt padomes, lai neuzdrošinās vēl ko parādīt, un tamlīdzīgi. Ja tas nebūtu Krievijas karavīra – iespējams, civiliedzīvotāju slepkavas un izvarotāja – formas tērps, vai būtu sacelta tāda ažiotāža un būtu tāda līdzjūtība? Diemžēl okupācijas sekas ir pārāk dziļas. Ceturtajā kara gadā mēs vēl joprojām neapzināmies, ka ienaidnieks ir tepat blakus un pagājušogad pret mums raidīja Shahed dronu ar sprāgstvielām. Tādu, kādu var apskatīt Ogres muzeja ekspozīcijā «Brīvības ceļš» kopā ar Andreja Pumpura vārdiem: «Un ar reizi nāks tas brīdis, Kad viņš savu naidnieku, Vienu pašu lejā grūdis, Noslīcinās atvarā, – Tad zels tautai jauni laiki, Tad būs viņa svabada!»
