Pasaules Dabas Fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāja Magda Jentgena skaidro, cik ļoti cilvēks pēdējo simts gadu laikā ir būtiski iejaucies dabas procesos. Īpaši izteikti tas notika Padomju Savienības laikā, kad viens no galvenajiem uzdevumiem bija pēc iespējas ātrāk novadīt ūdeni prom no lauksaimniecības zemēm. Toreiz mērķis bija skaidrs – vairāk audzēt, ražot, bet ūdens to apgrūtināja. Liela daļa Latvijas lauksaimniecības zemju ir bijušie meži un purvi, kas nosusināti. Tāpat gadu gaitā iztaisnotas daudzas upes, izrakti kanāli un meliorācijas grāvji. Taču dabā nekas nav bez iemesla. Upes līkumojas tādēļ, lai dabiskajā lēnajā tecējumā īstenotu gan ekosistēmu funkcijas, gan dažādu sugu dzīvotnes.

Klimata pārmaiņas arvien straujāk maina ierastos vides apstākļus, ietekmējot gan lauksaimniecību, gan dabiskās ekosistēmas. Pieaug ekstrēmu laikapstākļu biežums, mainās nokrišņu režīms un līdz ar to arī veģetācijas augšanas apstākļi. Vienlaikus palielinās slimību un kaitēkļu izplatība, kā arī novērojama jaunu sugu ienākšana teritorijās, kur tās iepriekš nebija sastopamas. Šādos apstākļos īpaši nozīmīga kļūst bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, kas palielina iespējas pielāgoties pārmaiņām.

Valsts kontrole nākusi klajā ar Latvijas īstenotajam zaļajam kursam neglaimojošu ziņojumu. Lērums naudas iztērēts, bet klimatam no tā ne silts, ne auksts. Un labums tikai bagātiem iedzīvotājiem. Runa ir par klimata mērķu sasniegšanu transporta nozarē.

Klimata pārmaiņas ir pastāvīgs diskusiju temats, taču ne vienmēr tās tiek saistītas ar ikdienas izvēlēm. Tomēr pastāv viedoklis, ka mūsu attiecības ar dabu sākas nevis globālā līmenī, bet katra indivīda domāšanā un rīcībā. Līdzīgu uzskatu pauž arī Zinātņu akadēmijas Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļas sekretāre, bioķīmiķe un bioloģijas doktore Daina Daija.