Šogad iedzīvotāju vidū plašu popularitāti gūst ziņas par lāčiem. Lielā mērā tas notiek, pateicoties informācijas apritei sociālajos tīklos, taču arī zinātnieku veiktā monitoringa dati liecina, ka lāču skaitam ir tendence augt, un arī paši lāči kļuvuši drošāki. 2023. gadā dzīvnieku minimālā skaita vērtējums bija 130 indivīdu, 2025. gadā Latvijā uzturējušies ap 190 indivīdu. Ja agrāk sastapties ar lāci laimējās vien medniekiem un kādiem viediem dabas entuziastiem, tad tagad par lāču vērotājiem kļūst arī pilsētnieki bez attiecīgas vērošanas kvalifikācijas. Attiecīgi tas atspoguļojas arī pēdējo pāris mēnešu ziņu virsrakstos lielos un mazos medijos:

Iegājām ar mazdēlu pludmales kafejnīcā uzēst saldējumu un iedzert alu. Kamēr izvēlējāmies un norēķinājāmies, uzradās puspliks tips ar sombrero galvā un sāka visādi iztaisīties kirilicā.

Lauciniekam slaistīšanās nedraud. Viņš zina laikus padarītā un iekavētā darba cenu. Ja sakņu dārzam tā viegli ar kaplīti pāri, kartupeļu vagām ar tīkla ecēšu pa virsu – un visu savlaikus izvago, lauki tīri un viļņojas kā ezeri. Ja aizlaid tik tālu, ka nezāļu kumšķi jāplūc ar rokām, brīvvalsts laika agronoms reiz teica: slinkums atriebjas ar pieckāršu darbu…

Mums kaut kā viss bijis jauki sen agrāk un daudz sola nākotne, bet bēdīgi klājas tagadnei. Tur pārāk daudz liecinieku. Līdz ar to arī nākotnes izredzes pamalē balojas kā sagurušas. Sengrieķi valsts lietas dēvēja par valsts vadīšanas mākslu. Vai māksla nav pārtapusi par māku?