Ziemassvētku jēga nemaz tik viegli nepakļaujas pelnītajam izpratnes dziļumam. Jo dažkārt nesanāk laika: svinības, svētki ar dāvanu pakām, saldumu kravām, spuldžu spožumiem, bumbuļiem, puzuriem, plaukšķenēm, petardēm, griliem – dzirkstoša karstvīna jundīta prieka ballītes. Nu, bet kā gan citādi? Viss pie lietas! Bet gribas arī, lai svēti, svinīgi, kad latvietis svin, nevis atzīmē ķeksi.

Gatavojot iepriekšējo laikraksta numuru, iekļuvu ziemas saulgriežu retrogrādajā laika cilpā. Joprojām nesaprotu, no kurienes tā viena liekā diena uzradās, bet uzradās, turklāt tikai man, un visnotaļ svarīgā dienā, kad dome lēma par atkārtotu uzticības izteikšanu novada mēram Egilam Helmanim. Sēde bija ceturtdien, bet avīzē rakstīts, ka iznākšanas dienā – tātad piektdien. Mana kļūda, mana vaina.

Liekuļi, pielīdēji, savtīguma tīkotāji bijuši un būs. Šī ļautiņu sērga ir veca kā pasaule. Līdzīgā kārtā rodas bezgala daudz situāciju, kuru eksistenci nodrošina obligāti klāt esošie divi – viens, kas brauc virsū, otrs, kas ļaujas. Jā, ir gadījumi, kad kādu cilvēku uzceļ slavas debesīs, bet viņš no šī goda kategoriski atsakās. Ir gadījumi, bet tādu nav daudz.

To nelāgo apzīmējumu – izgāzušies kā veca sēta – varas kungi un dāmas godam pelnījuši, tāpat kā godam pelnījuši lielāko atzinību par stājas konsekvenci: nekādas atkāpšanās ne par soli, ne par collu savu privilēģiju palielināšanas, saglabāšanas ziņā! Tā teikt, ne soli atpakaļ: aiz mums ir «(..) tēvu zeme ar visām`i atmatām,/ Man pašam kungam būt, man pašam arājam!». Patiesībā tā jau bijis allažiņ, bet nu, kad iet, tad iet no vietas…