Skatoties Olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju un klausoties komponista Edgara Raginska vārīšanos pilnīgi ne par tēmu, atcerējos citātu no košļeņu reklāmas. Čalis sēž biznesa sanāksmē, neko nesaprot, un iekšējā balss viņam saka – iesaisties, pasaki kaut ko biznesīgu. Līdzīgu iekšējo monologu daudzkārt ir piedzīvojis arī dzeltenais multenis Homērs Simpsons. Viņam šādās situācijās mērkaķis galvā dauza orķestra šķīvjus.

Standarta «lielveikalu» pircējs par laucinieku nereti ne vien neiedomā, bet, iespējams, pat īsti nezina, kas viņš tāds ir un ko viņš dara. Taču nereti viņa darbi saskaņoti kā pulksteņa zobrati un ik solī dziļa jēga. Par ilgstošajiem mīnusiem lauku cilvēks drīzāk priecājas nekā bēdā. Viņam viss ir pakārtots jēgai.

Pašvaldības līderiem šis nav vienkāršs laiks, un nav vienkāršs laiks, lai uzņemtos līderību. Par Ogres novada mēru ievēlēts Andris Krauja. Viņš pašvaldības darbu faktiski vadīja kopš pērnā gada 16. jūlija, kad Ukrainā tika ievainots Egils Helmanis. Gana labi vadīja, un lai viņam sekmējas arī turpmāk. Taču te jāuzsver, ka Ogres novadā ir notikusi mēra maiņa, bet ne varas maiņa.

Jādomā, ka ikvienam gribas būt cēlam, godīgam, taisnīgam, iecietīgam, īstam tik ļoti, lai tā vismaz izskatītos paša acīs. Bet ikdiena nereti rāda pretējas ainas. Un tad mēs iekšēji protestējam, kā tā var un kā tam pretī stāties. Ir nācies uzklausīt cienījamus cilvēkus, ka viņi jau gadiem vairās no publiskās informācijas. Pat tā kā palielās: televizora man nav jau sen, radio nekad nav bijis un kāda vajadzība uzlasīt dzīvītes netīrumus… Tā sakot, miers mājās un veseli nervi. Ar politiku ir bēdīgāk.