Šķiet, nav jāpierāda, ka daļa Latvijā dzīvojošo ir apbrīnojami naski veltīt cits citam kritiskus apzīmējumus «putinisti», «trampisti» un tamlīdzīgi. Vērtējot citu izteikumus un domas, mēs esam ļoti prasīgi. Tajā pašā laikā publika ir daudz piedodošāka, ja runa ir par «tautā iemīļotiem» cilvēkiem vēsturē.

No rītiem ar suni ejam staigāt gar dzelzceļu, suns staigā, es tikmēr baroju vārnas ar valriekstiem. Tos valriekstus man kāda paziņa iestāstīja, un vārnām tiešām garšo. Vienu vārnu atpazīstu, jo tai kāja sačakarēta. Agrāk klibā kāvās ar pārējām, lai pie riekstiem tiktu, bet tagad gudrāka kļuvusi. Pielido brīdī, kad riekstu nometu sev pie kājām. Citām bail, klibajai – arī, bet viņai spēcīgāka motivācija.

Nacionālie Bruņotie spēki atkārtoti aktualizējuši nepieciešamību nojaukt dzelzceļa uzbērumus, kas mūs savieno ar agresorvalsti krieviju. Valdība uzdevusi vairākām ministrijām un drošības iestādēm līdz gada beigām sagatavot atzinumus, kā dzelzceļa saišu pārciršana ietekmētu Latvijas drošību un ekonomiku. Tieši šis pēdējais aspekts – preču tranzīts no krievijas – ir galvenais kavēklis, kas drošības apsvērumus politiķu acīs padara otršķirīgus.

Šodien biju pie katras skolas, lai nobildētu plāksnes ar skolu nosaukumiem. Jau kādu laiku šī skolu reforma liek uzdot daudzus jautājumus. Es nepiekrītu «Jaunajai Vienotībai», ka mazas skolas ir slikti, bet lielas – labi.