Lielvārdes pusē regulāri notiek dažāda rakstura sportiskas aktivitātes, kurās piedalās daudzi vietējie iedzīvotāji. Viens no pazīstamākajiem šo pasākumu rīkotājiem ir Agris Pikšens – Lielvārdes Sporta centra bērnu un jauniešu vieglatlētikas treneris un PII «Pūt, vējiņi!» sporta skolotājs. Viņš ir darbīgs arī brīvajā laikā un cenšas panākt, lai pēc iespējas vairāk cilvēku nodarbotos ar fiziska rakstura aktivitātēm. Lai stimulētu veselīga dzīvesveida uzturēšanu sabiedrībā, Agris Pikšens ir izveidojis biedrību «Visa veida kustība», kura apvieno līdzīgi domājošus sporta entuziastus.

Zivju kulinārs Armands Belasiks no Salacgrīvas puses, kam nav svešas dienvidzemju ēdmaņas, saka, ka apaļais jūrasgrundulis ir jāpopularizē arī mūsu ēstuvēs. Viņa ģimenē to ēd, arī bērni labprāt bauda balto, maigo gaļu.

“Apaļajam jūrasgrundulim, kura dabiskais izplatības areāls ir Ponto-Kaspijas reģions un kurš Baltijas jūrā ieceļojis, visticamāk, ar kuģu balasta ūdeņiem, ir ļoti laba apetīte. Ienācis jaunās teritorijās, tas izēd teju visu vietējās dzīvotnēs esošo. Baltijas jūrā tas barības ziņā konkurē ar vietējām plekstēm, barojoties ar abām sugām tik tīkamajām gliemenēm.”

Asaris jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadu vidus ir ekonomiski nozīmīga zivs. Tam ir samērā augsta tirgus cena, ko nosaka augstvērtīgā un garšīgā gaļa. Gadsimtu mijā asaru nozveja Latvijas piekrastē vidēji bija apmēram 30–40 tonnas gadā. 1996. gadā Latvijas piekrastē nozvejoja 35 tonnas asaru, no kurām 33,7 tonnas – Rīgas līcī. Tos nozvejoja galvenokārt vasaras sezonā no maija beigām līdz septembrim ar zivju murdiem un tīkliem.

“Vakarā es vāru zivju zupu. Vāru izķidātos asarīšus kādu stundu, līdz viss labums no tiem izvārījies. Tad aizmetu tos prom un pielieku virai tupeņus un sāli. Iznāk laba, svaiga vira,” – tā 1971. gadā žurnālā “Ceļa zīmes” raksta populārā trimdas dzejniece Astrīde Ivaska (1926–2015), kas ilgus gadus nodzīvojusi ASV, līdz mūža beigās atgriezusies Latvijā, lai tā pa īstam sajustu tēvzemes asaru neatkārtojamo garšu.