Atvars Lakstīgala ir vienmēr smaidīgs, pozitīvi noskaņots un paralēli darbam mūzikas sfērā aktīvi iesaistās sabiedriskajā dzīvē. Viņš arī piedalās palīdzības sniegšanā Ukrainai, organizējot mūzikas instrumentu ziedojumus un personīgi nogādājot tos mūzikas skolām kara plosītajā valstī. Par savām pūlēm viņam tika piešķirts arī Ukrainas valsts augstākais apbalvojums. Savukārt šī gada novembrī par nozīmīgu ieguldījumu novada attīstībā un atpazīstamības veidošanā Atvars Lakstīgala saņēma apbalvojumu «Ogres novada Gada cilvēks».

– Kādas sajūtas valda, saņemot kārtējo atzinību? Vai esat kādreiz mēģinājis saskaitīt, cik vispār balvu jums ir?

– To ir tiešām daudz. Esmu ļoti priecīgs un pateicīgs par katru no apbalvojumiem. Protams, līdz ar tiem nāk arī papildu atbildība – īpaši tajā jomā, kurā balva ir piešķirta. Tad gribas turpināt iesākto tikpat labi un ar tādu pašu aizrautību.

Jāatzīst, atzinību saņemšana nekad nav bijis mans pašmērķis. Pirms šī gada sākuma man pat prātā neienāca, ka es varētu kļūt, piemēram, par Ogres novada Gada cilvēku. Es vienkārši darīju savu darbu un, iespējams, vēl mazliet vairāk – to, ko sirds lika. Man piemīt tāda īpašība – ļoti grūti iesākt kaut ko darīt, ja skaidri neredzu konkrētā projekta vai idejas galarezultātu. Tikai tad, kad esmu pilnībā pārliecināts, ka iecere izdosies, varu tai ķerties klāt. Man nepatīk kaut ko darīt tikai darīšanas pēc.

– Jūs reiz esat teicis: «Jo vairāk dara, jo vairāk spēj izdarīt.» Vai šis citāts pieder jums, un varbūt tas zināmā mērā ir arī jūsu dzīves moto?

– Jā, tā varētu teikt. Taču es nesaku, ka tam viegli sekot, jo esmu uzņēmies veselu kaudzi pienākumu un darba ir tiešām daudz. No otras puses, jāatzīst – lai gan man pašam tas nepatīk, ik pa laikam nākas arī pateikt «nē». Ja neesmu pārliecināts, ka spēšu darbu paveikt pilnā apjomā un nepieciešamajā kvalitātē, tad labāk nemaz nesāku. Bet šis princips – jo vairāk dari, jo vairāk beigās ir paveikts – patiešām strādā.

– Kā cilvēki uztver jūsu atteikumus? Varbūt kāds apvainojas vai sāk uzskatīt, ka Atvars kļuvis iedomīgs?

– Agrāk par to daudz domāju un pat pārdzīvoju. Tajās retajās reizēs, kad atsacīju, mēdzu pat attaisnoties, precīzi izstāstot savu grafiku un pienākumus, lai pamatotu, kādēļ nevaru konkrēto lūgumu izpildīt. Tagad to vairs neuzskatu par nepieciešamu. Ar gadiem nāk rūdījums – runāju ar cilvēkiem vienkārši un mierīgi. Cilvēka resursi ir ierobežoti – ja vienlaikus jādara vairāki darbi, nevar taču pārplēsties uz pusēm. Tāpēc reizēm nākas atteikt dažiem pasākumiem, projektiem vai koncertiem.

– Kā izskatās jūsu nedēļa? Droši vien viss kalendārs ir pilns ar pienākumiem un dažādiem darbiem – tikšanās, koncerti, Mūzikas skolas vadīšana. Kas ietilpst jūsu ikdienas plānā?

– Pirmdienu rītos ļoti bieži ir sapulces – gan skolas iekšējās tikšanās, gan ar pašvaldības darbu un dažādām profesionālās izglītības iestādēm, arī ar Ogres novada Izglītības pārvaldi saistītas sēdes un apspriedes. Trešdienās no rīta mums mēdz būt skolas vadības komandas vai metodiskās komisijas sapulces. Ceturtdienās bieži notiek domes vai komiteju sēdes Ogres novada pašvaldībā. Savukārt nedēļas nogales vienmēr ir piepildītas ar koncertiem – ja ne kā izpildītājam, tad kā klausītājam noteikti. Paralēli teju katru dienu ir jārisina arī dažādi darbi kā Ogres novada domes deputātam. Tā ir ļoti liela atbildība – strādāt, lai ikviens novada iedzīvotājs justos svarīgs savā pilsētā vai pagastā.

– Kādi vēl darbi un pienākumi ir kļuvuši par neatņemamu jūsu nedēļas sastāvdaļu?

– Es vadu arī skolas pūtēju orķestri «Melodija». Tas ir mans ikdienas darbs, pirmdienās un trešdienās mums ar bērniem notiek mēģinājumi. Tajos cenšos viņus iedvesmot tiekties pēc augstiem sasniegumiem. Iespējams, tieši mūsu pūtēju orķestra panākumi aizvadītajā mācību gadā ir arī viens no iemesliem, kādēļ saņēmu Gada cilvēka balvu. Kā zināms, šogad notikušajos XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos savā grūtības pakāpē ieguvām 1. vietu un Lielo balvu. Tas ir ļoti nozīmīgs sasniegums visas Latvijas mērogā. Lai gan oficiāli mēģinājumi notiek tikai divreiz nedēļā, ikdienas pienākumu vidū ietilpst arī nošu sagatavošana, nākamo koncertu un braucienu plānošana – šis darbs turpinās katru dienu.

Godīgi sakot, pateicoties tieši pūtēju orķestrim «Melodija», es tiku vairāk pamanīts un izvirzīts kā Gada cilvēka balvas pretendents. Taču vienmēr uzsveru, ka esmu komandas cilvēks. Diriģents viens pats neko nevar iesākt – bez orķestra, bez vecākiem, kuri motivē bērnus nākt uz mēģinājumiem, un bez jauniešu ieguldītā darba un emociju atdeves rezultāta nebūtu.

– Nedēļas nogalēs droši vien ir koncertu laiks?

– Ne tikai brīvdienās vien. Šogad manā ikdienā ietilpst arī darbs «Latvijas Lielās mūzikas balvas» žūrijā. Tas nozīmē, ka gandrīz katru vakaru, sākot jau ar pirmdienu, dodos uz kādu koncertu, un tie nenotiek tikai Rīgā. Koncerti var būt arī Liepājā, Rēzeknē, Madonā un citviet. Principā tie norisinās gandrīz katru dienu visa gada garumā, visretāk – pirmdienās. Protams, bieži vien man pašam ir koncerti, kurus diriģēju – Rīgā, Liepājā, reizēm arī ārpus Latvijas. Tādos brīžos, protams, es nevaru kā žūrijas loceklis vērtēt citus koncertus. Kopumā ikdienas rutīna ir piesātināta, un tādu brīvu vakaru, kad neko nedaru un mierīgi sēžu mājās pie televizora, man teju nekad nav.

– Tādā gadījumā – vai jums vispār sanāk atpūsties?

– Teikšu godīgi – neesmu no tiem, kas ļoti aizraujas ar atpūtu. Atkal jāpiemin pūtēju orķestris, jo man labākā atelpa ir darbs ar bērniem. Tieši viņi manī atjauno enerģiju. Redzot bērnu aizrautību un arī baudot mūsu kopējā darba rezultātu, es saņemu atpakaļ to spēku, ko ikdienā iztērēju dažādos rutīnas darbos. Orķestris man reizē ir gan lielākais darbs, gan sirdslieta. Protams, runājot par atpūtas laiku, varbūt es mazliet pārspīlēju, ka man nekad nav brīvu vakaru, brīžiem viens vai divi tomēr gadās.

– Jums ir trīs diplomi – esat diplomēts mežradznieks, pūtēju orķestra diriģents un arī simfoniskā orķestra diriģents. Nav brīnums, ka darāmā jums ir tik daudz un tik cieši esat saistīts ar mūziku, diriģēšanu un vadīšanu. Minējāt, ka liela pateicība jāteic vecākiem, kuri mudina bērnus nākt un spēlēt. Taču arī jums pašam noteikti jāsaka milzīgs paldies saviem vecākiem – kā esat stāstījis, bērnībā gribējāt tikai krāsot un zīmēt un lūdzāt, lai nopērk ūdenskrāsas. Bet tolaik bērnudārzā kāds mammai bija teicis, ka jūs jāved uz Mūzikas skolu…

– Patiešām, tā arī bija. Ritēja padomju laika paši pēdējie gadi, kad es sāku interesēties par radošām lietām un pats gribēju veidot ko skaistu. Atceros, kā apskaudu tos, kuriem bija savi ūdenskrāsu vai guaša komplekti – vispārējā skolā ne visiem tie bija pieejami. Kāds taisīja aplikācijas, otrs krāsoja ar krāsām, un mani šīs krāsas ārkārtīgi fascinēja, taču mani vecāki tās nevarēja atļauties. Man ļoti gribējās savas krāsas – tas bija īsts bērnības sapnis. Ja mūsdienu bērniem vilinājums nereti ir jauna planšete vai cita elektroniskā ierīce, tad es sapņoju tikai par ūdenskrāsām. Tad vecāki teica – pamēģini iestāties Mūzikas skolā, un, ja izdosies, mēs tev tās nopirksim. Es domāju – nekāda problēma, izdarīšu visu, kas vajadzīgs.

– Un vecāki nopirka solītās krāsas?

– Jā.

– Patlaban jūsu ikdienā gan ir tikai mūzika, nevis zīmēšana.

– Taisnība. Jāteic, ka nevienam profesionālam mūziķim, protams, dzīves ceļš nav rozēm kaisīts. Bet savu izvēli nekad neesmu nožēlojis, jo, manuprāt, nav skaistākas profesijas. Par spīti grūtībām, kuras saistītas ar skatuves darbu, iespēja muzicēt dažādās koncertzālēs Latvijā un pasaulē ir brīnišķīga. Ir tik skaisti dot prieku sev, klausītājiem, kolēģiem un draugiem, kas atrodas tev līdzās uz skatuves. Tā ir īpaša sajūta, un man šķiet, ka neviena cita profesija to nesniedz.

– Pavisam nesen jūsu vadītā Ogres Mūzikas un mākslas skola nosvinēja ļoti skaistu jubileju.

– Jā, 11. oktobrī mūsu skola atzīmēja savu simtgadi. Kāpēc tieši simts? Tā bija mana ideja. Šogad mūzikai ir 65. mācību gads, mākslai – 35. Kopā tie ir 100 gadu. Tāpēc mēs skolas jubilejas koncertu, izstādi un absolventu salidojumu nosaucām par «Kopā 100».

– Kas vēl interesants gaidāms jūsu dzīvē? Lai gan arī tagad tā rit dinamiski – darbs «Lielās mūzikas balvas» žūrijā, braukāšana uz koncertiem…

– Šobrīd tas tiešām ir dominējošais pienākums, un cenšos visu paveikt pēc iespējas labāk. Tā ir ļoti prestiža lieta, jo darbs žūrijā ilgst gadu – ik pēc 12 mēnešiem tiek izvēlēta jauna žūrija. «Latvijas Lielā mūzikas balva» mūsu valstī ir augstākais apbalvojums akadēmiskajā mūzikā. Tāpat kā teātra mākslā ir «Spēlmaņu nakts» ar savu žūriju, akadēmiskajā mūzikā ir «Lielā mūzikas balva» ar septiņu cilvēku žūriju, un man ir tas gods būt vienam no tās locekļiem. Gandrīz katru dienu Latvijā notiek vērienīgi koncerti, uz kuriem tiek aicināta žūrija. Tā mana ikdiena turpināsies līdz pat 31. decembrim. Savukārt nākamā gada februāra beigās vai marta sākumā notiks apbalvošanas ceremonija, kurā uzzināsim laureātus.

– Atgriežoties pie Ogres Mūzikas un mākslas skolas, kur jūs esat direktors, rodas iespaids, ka novads tiešām var būt lepns ne vien par skolas esamību, bet arī par to, ka tā sagatavo ļoti spēcīgus audzēkņus. Bērniem ir, kur mācīties, un viņi izaug par talantīgiem mūziķiem un māksliniekiem.

– Tā ir taisnība, un mēs ar to patiešām lepojamies. Man patīk arī nedaudz palielīties ar to, ka tagad katru gadu arvien vairāk absolventu izvēlas profesionāla mūziķa vai mākslinieka ceļu un turpina mācības mūzikas vidusskolās. Lielā mērā to ir izdevies panākt, pateicoties dažādiem koncertiem un pasākumiem, kuri palīdz aizraut bērnus un viņu vecākus ar mūzikas pasauli.

– Jāpiemin arī jūsu veidotais pasākumu cikls «Muzikālās personības».

– Tas turpinās jau daudzu gadu garumā. Šajā mācību gadā es to vēl neesmu sagatavojis, jo mums bija ļoti vērienīgs skolas jubilejas pasākums, kas prasīja lielu laika un pūļu ieguldījumu. Taču kopumā uzskatu ciklu «Muzikālās personības» par ļoti būtisku – bērniem savā ikdienā jāredz profesionāli izpildītāji, pieauguši cilvēki, kuriem mūzika vai māksla ir profesija un iztikas avots. Bērniem un vecākiem ir iespēja ar viņiem satikties, uzdot jautājumus un saprast, ka skolēni arī paši varētu izvēlēties šo ceļu. Ja bērnam nav šādas pieredzes, mūzika nereti diemžēl mēdz palikt tikai «pulciņa» līmenī – kaut kas, ko darīt brīvajā laikā. Es to uztveru kā savu misiju – parādīt, ka mūzika var būt nopietna profesijas izvēle, jo kultūra ir jebkuras nācijas stūrakmens tās ilgtermiņa pastāvēšanai. Es vienmēr esmu teicis – ja nebūtu Dziesmu svētku jau 50 gadu pirms Latvijas valsts dibināšanas, nezinu, vai mums vispār būtu bijusi iespēja pastāvēt kā tautai. Ja nebūtu jaunlatviešu, kas radīja mūsu literatūru, kultūru un mākslu, kas vāca tautasdziesmas vēl krietni pirms valsts izveides, mums toreizējos apstākļos būtu daudz sarežģītāk izdzīvot un apzināties sevi kā nāciju. Tādēļ visas kultūras aktivitātes ir jākopj un jāturpina.

– Mēs tiešām varam būt lepni un priecāties, ka Latvijā ir tik daudz talantīgu cilvēku. Nesen, 18. novembrī, nosvinējām kārtējo valsts proklamēšanas gadadienu, bet tajā pašā laikā netālu no mums, Ukrainā, jau ceturto gadu plosās karš. Dzirdēts, ka jūs organizējat mūzikas instrumentu ziedojumus un arī regulāri mēdzat viesoties Ukrainā, lai saziedoto nogādātu turp. Šķiet, teju neaptverami, ka mūsu gadsimtā Eiropā var notikt tik brutāls karš. Tā ir kā monētas otra puse.

– Noteikti. Par to domāju jau kopš pirmās kara dienas. Ļoti spilgti atceros 24. februāra rītu, kad sākās pilna mēroga uzbrukums Ukrainai. Tajā brīdī atrados Igaunijā, kur kā viesdiriģents gatavoju koncertprogrammu ar Tartu simfonisko orķestri. Saņēmu ziņu, ka sācies karš, un tas mani dziļi satrieca. Es pat nedaudz mainīju koncertprogrammu, iekļaujot tajā ukraiņu klasiķa skaņdarbu. Tas bija simbolisks žests, jo man uzreiz gribējās darīt kaut ko jēgpilnu. Ko es kā diriģents varu? Man nav pieredzes vai aprīkojuma, lai dotos karot, un man mājās ir ģimene. Sapratu, ka mans spēks ir mūzika.

Kad pirmoreiz devos uz Ukrainu, jau zināju, ka Ogres sadraudzības pilsētā Černihivā ir liela un skaista Mūzikas skola, kā arī brīnišķīga Mākslas skola. Vēlējos viņiem palīdzēt. Kad ierados tur, uzzināju, ka daudziem bērniem, kuri mācās mūziku vai mākslu, tēvi un vectēvi šobrīd karo, aizstāv savu dzimteni. Man šķita likumsakarīgi palīdzēt ar to, kas ir manos spēkos – ar mūzikas instrumentiem un piederumiem mākslas darbu radīšanai. Es pat uzskatu, ka arī mūzikas instrumenti ir ieroči – kultūras ieroči. Jo stipras tautas pamatā ir spēcīga kultūra, valoda, tradīcijas, prasme muzicēt, radīt mākslu, spēlēt teātri. Tas viss ir mūsu neredzamais spēks.

Mani vēl vairāk iedvesmoja, kad es redzēju bērnu pateicību un to, ka viņiem tas ir svarīgi. Tāpēc es uz Ukrainu devos daudzas reizes, neko negaidot pretī. Tieši pirms gada, valsts svētku laikā, saņēmu Ukrainas valsts augstāko apbalvojumu par atbalstu un palīdzību kā brīvprātīgais. Šāda medaļa man bija pilnīgi negaidīta.

– Jūs esat teicis, ka tas, ko rāda televīzija un ziņo citi masu mediji, ir vien daži procenti no īstenībā notiekošā. Tajā pašā laikā mēs redzam, ka smagos brīžos ukraiņi pulcējas ap kādu mūzikas instrumentu vai dzied. Dziesma un mūzika viņiem palīdz izdzīvot.

– Tieši tāpēc es saku, ka mūzika un māksla ir dvēseles ierocis un gara spēka simbols. Tā iedvesmo un tur kopā, īpaši brīžos, kad apkārt ir kara šausmas, izpostītas ģimenes, sagrauti mājokļi, skolas un bērnudārzi. To visu es pats savām acīm redzēju. Godīgi sakot, man bieži sariesās asaras, jo nespēju saprast – kur tur vispār ir militārie objekti vai kara infrastruktūra? Tās taču ir dzīvojamās mājas, slimnīcas, izglītības iestādes, kas vienkārši tiek iznīcinātas. Šāda agresoru rīcība manī tikai pastiprina apņemšanos palīdzēt līdz galam, cik manos spēkos.

– Tajā pašā laikā šķiet, ka gribas sev iekniebt un pateikt – nē, notiekošais Ukrainā nevar būt realitāte, mūsdienās nekas tāds nav iespējams.

– Sajūtas ir ļoti līdzīgas. Prieks, ka es šajā ar mūziku saistītajā misijā neesmu viens. Arī mans laikabiedrs, izcilais pianists Andrejs Osokins, regulāri nogādā palīdzības kravas Ukrainai un organizē ukraiņu bērnu mūzikas nometnes Latvijā. Aprīlī mēs kopā uzstāsimies Černihivas filharmonijā – tas būs mūsu labdarības koncerts Ukrainai, un visi ienākumi tiks novirzīti aizstāvju atbalstam. Precīzu datumu vēl nevaru nosaukt, bet pasākums notiks.

– Pastāstiet nedaudz arī par savu ģimeni. Varbūt jūsu bērni tāpat ir saistīti ar mūziku?

– Bērni ir neticami ātri izauguši. Dēlam Marisam augustā nosvinējām 18 gadu jubileju. Man šķiet, ka pavisam nesen viņš mācījās pirmajā klasē, bet nu jau ir liels un arī izvēlējies diriģenta ceļu. Savukārt meita Luīze, tāpat kā mana sieva Laila, – spēlē vijoli.

– Esat par to lepns?

– Teikšu godīgi – aiz sajūsmas gaisā nelecu, bet cienu sava dēla izvēli. Zinu, kam pats esmu gājis cauri gan diriģēšanas studijās, gan profesionālajā dzīvē, un tur nav tikai romantika, bet arī sava ēnas puse – dažādas intrigas, ne vienmēr godīga konkurence. Bijuši pat brīži, kad sirds tiešām sāp. Tāpēc, lai gan es ļoti lepojos, dēla lēmums mani sākumā mazliet satrauca, bet tagad es ar prieku dalos savā pieredzē un atbalstīšu viņu, cik vien iespējams. Patlaban viņš ir trešā kursa audzēknis – topošais diriģents Rīgas Doma kora skolā, un viņam sokas labi.

Meita šogad absolvēs Ogres Mūzikas un mākslas skolu. Viņa mācās 8. klasē un spēlē vijoli. Par tālāko ceļu vēl nav izlēmusi, bet jūtu, ka arī meita izvēlēsies kultūru – viņai ļoti patīk skatuves mākslas pasaule, aizkulises un viss ar to saistītais.

– Vai vijole bija meitas pašas izvēle?

– Jā, tas bija viņas lēmums. Mana sieva Laila ir profesionāla vijolniece operā, un meita kādreiz sacīja: «Es arī spēlēšu vijolīti – man būs maza, mammai liela, un mēs abas būsim vijolnieces.» Tagad Luīzei jau ir tikpat liels instruments kā mammai.

– Šis gads tuvojas noslēgumam. Droši vien plāni jau iezīmēti arī nākamajam gadam?

– Ne pilnībā, bet daudz kas patiešām ir ierēķināts. Teikšu tā – katru mēnesi kāda nedēļa jau ir pilnībā aizpildīta. Būs daudz pasākumu, turklāt ne tikai 2026. gadā – atsevišķas ieceres parādās arī 2027. un 2028. gadam.

– Vai ģimene neiebilst, ka jums bieži jābūt prom un mājās varbūt esat mazāk, nekā mīļajiem gribētos?

– Man, domāju, ir paveicies. Sieva ir profesionāla mūziķe ar ļoti līdzīgu darba ritmu un rutīnu. Citā gadījumā, iespējams, būtu grūtāk saprasties. Savukārt bērni faktiski ir izauguši koncertos un mēģinājumos. Viņi laikam ir redzējuši vairāk koncertu nekā jebkurš viņu vienaudzis. Mēs vienmēr esam centušies viņus ņemt līdzi, kad vien iespējams. Protams, kad viņi bija pavisam mazi, bieži palika mājās ar auklīti – koncerts tomēr nav vieta, kur maziem bērniem justies brīvi. Bet kopumā bērni nežēlojas, ka viņiem trūkst uzmanības. Viņi lepojas ar saviem vecākiem.

– Lai izdodas realizēt daudz jaunu un vērtīgu ieceru!