Abi smejoties atzīst – neviens no viņiem nav dzimis laucinieks. Lielāko dzīves daļu abi pavadījuši Rīgā, un arī viņu pašu ceļi krustojās tikai pirms pāris gadiem. Dzīve viņus ne tikai saveda kopā, bet arī aizveda prom no pilsētas steigas – tuvāk dabai, mieram un vietai, ko abi šodien sauc par savām mājām. Tagad viņi vairs nespēj iedomāties sevi dzīvojam citur. «Mēs ejam gulēt laimīgi un mostamies laimīgi,» saka Andželika. «Tas laikam arī ir galvenais rādītājs, ka esi atradis savu vietu.»

Abi iepazinās Mārcienas muižā kovida laikā. Andželika ar draudzeni bija devusies slēpot uz Madonu, lai izrautos no pandēmijas ierobežojumiem, bet Markuss tolaik strādāja šajā muižā. Abas pa ceļam iebrauca muižā, lai meklētu naktsmājas, Markuss, nodomājis, ka viņas ir stingro ierobežojumu kontrolieres, ierādījis guļvietu pirtī, jo pirtī tolaik palikt nav bijis aizliegts. Jā… tā nu tas stāsts aizsākās un ir aizvedis līdz pat Meņģelei. Kad abi sāka domāt par savu nākotnes dzīvesvietu, bija vienisprātis – grib nelielu lauku īpašumu. Markusa galvenais nosacījums – tuvumā jābūt ūdenim, bet Andželikai – lai māja nebūtu dziļa meža vidū. Meklēja, meklēja, un atrada «Dzirnavas».

Kad abi iegādājās īpašumu, tas nebūt nebija tāds, kā varētu iedomāties. Septiņus gadus neviens šeit nebija dzīvojis. Pagalms bija aizaudzis, apkārt mētājās vecas riepas, metāllūžņi un sadzīves priekšmeti. Vēlāk nāca arī negaidīti pārbaudījumi – plīsušas caurules, plūdi un pat vētrā uz jumta uzgāzās koks. Taču neviens no šiem pārbaudījumiem nešķita kā šķērslis.

Šādus mūrus vairs neceļ

Markusam, kurš pēc profesijas ir celtnieks un savas dzīves laikā atjaunojis neskaitāmas ēkas, «Dzirnavas» iepatikās jau pirmajā brīdī. Viņu pārliecināja mājas konstrukcija, un skaists remonts vai mūsdienīgi risinājumi nebija svarīgi. «Šādus mūrus šodien vairs neceļ,» viņš saka. Biezās akmens un ķieģeļu sienas, masīvie pamati un ēkas pamatīgums, kas piedzīvojis vairāk nekā pusotru gadsimtu, radīja pārliecību, ka māja kalpos vēl ilgi. Šo pārliecību vēl vairāk nostiprināja vētra, kad uz jumta uzgāzās liels koks. «Ja tā būtu vieglā karkasa māja, sekas būtu pavisam citas. «Dzirnavas» to izturēja,» saka Markuss. Tieši ēkas izturība un pamatīgums viņam šķiet viena no lielākajām šīs vietas vērtībām. «Mēs negribējām jaunu māju,» piebilst Andželika. «Jaunās mājas ir glītas, bet šai mājai ir stāsts. Man patīk vecas mājas, kurās jūtams raksturs un cilvēku dzīves.» Tieši tāpēc viņa joprojām meklē «Zībiņu dzirnavu» vēstures pavedienus. Andželika pētījusi arhīvus, meklējusi senus dokumentus un īpašumu uzskaites materiālus, mēģinot noskaidrot, kas šeit dzīvojis un saimniekojis pirms vairāk nekā simts gadiem. Daži fakti jau atrasti, taču daudzi jautājumi joprojām ir neatbildēti: «Jūtu, ka lielākā daļa «Dzirnavu» stāsta vēl nav atklāta. Man ir svarīgi zināt, kas šeit dzīvoja pirms mums, kādi bija viņu likteņi un kā šī vieta kļuva par to, ko redzam šodien.»

«Dzirnavas» pamazām atdzimst. Vecās mēbeles Markusa prasmīgajās rokās tiek restaurētas, no dzirnavu detaļām Andželika tapina puķu podus, no vecajiem ēkas ķieģeļiem tiek radīti jauni celiņi. Katram priekšmetam tiek dota otra dzīve. Pagalms ir pilns dzīvības. Te aug tomāti, garšaugi un puķes. Siltumnīcā ik pavasari notiek eksperimenti ar jaunām šķirnēm. Bet mājā uz palodzes aug tāda eksotika kā banānkoks un avokado. «Mēs neesam profesionāli dārznieki,» smejas Andželika. «Mums vienkārši patīk izmēģināt.»

Pilnvērtīga lauku dzīve gan nav iedomājama bez dzīvniekiem. Īsts «Dzirnavu» saimnieks ir Markusa suns Zulu, kurš modri uzrauga apkārt notiekošo un rūpīgi pieskata savu teritoriju. Saimnieki smejas, ka viņš pats ir izlēmis kļūt par sargu – nekādas īpašas apmācības nav bijušas vajadzīgas. Zulu vienmēr zina, kur atrodas viņa cilvēki, un uzmanīgi vēro ikvienu svešinieku, kas tuvojas mājai. Taču savējiem viņš ir uzticams draugs un pilntiesīgs ģimenes loceklis. Vēlāk «Dzirnavās» ienāca arī kaķis Pipars, kurš sākotnēji tika pieņemts darbā kā peļu ķērājs, bet ātri vien kļuva par vēl vienu ģimenes mīluli, kurš drīkst arī laiski atpūsties dīvānā.

Tomēr vissvarīgākā šeit nav saimniekošana. Vissvarīgākā ir sajūta. Vakaros pie ezera nolaižas gulbji. Stirnas staigā gar māju logiem. Dzērves klīst pa netālajām pļavām. Pavasaros plaukst lakši un tulpes. «Mēs priecājamies par lietām, ko nevar nopirkt,» saka Markuss. «Par stirnu tepat pie mašīnas pagalmā. Par gulbi ezerā. Par saullēktu. Par to, ka no rīta pamosties un tev ir labi.»

Ceļš, kas vienmēr aizved uz mājām

Tomēr nav tā, ka abi laiku pavada tikai «Dzirnavās». Gluži pretēji – Andželikai un Markusam patīk kustība, cilvēki un jauni iespaidi. Reizēm pietiek no rīta pie kafijas izdomāt, ka jāaizbrauc uz kādu tirgu, koncertu vai pasākumu Madonā, Ērgļos vai citviet. Andželikai īpaši patīk sarunas un iepazīšanās ar cilvēkiem, tāpēc viņi labprāt izbraukā apkārtni, apmeklē vietējos ražotājus un iepazīst jaunus stāstus. Arī pasaules iepazīšana viņiem nav sveša. Abi ir lieli ceļotāji. Viņi pabijuši Norvēģijā, Spānijā, Portugālē, Maltā un daudzviet citur. Dzīve viņiem devusi iespēju redzēt pasauli, iepazīt dažādas kultūras un cilvēkus, taču vienlaikus arī saprast, kas patiesībā ir svarīgs. «Agrāk man bija jaunas mašīnas un dažādas citas mantas,» saka Markuss. «Tagad saprotu – galvenā vērtība nav lietas. Galvenais ir cilvēks, kas tev ir blakus.» Šai domai piekrīt arī Andželika: «Patiesībā nav svarīgi, kur tu dzīvo. Svarīgi ir, ar ko tu dzīvo.» Abi neslēpj, ka savas dzīves laikā piedzīvojuši dažādus brīžus, dažādas attiecības, tāpēc šodien jo īpaši novērtē šķietami vienkāršas lietas.

«Dzirnavām» ir ne tikai bagāta pagātne, bet, iespējams, arī vēl neizmantots nākotnes potenciāls. Vērojot ūdeni, kas cauri vecajām slūžām plūst visu gadu, Markuss bieži domā par iespējām atjaunot šīs vietas saikni ar ūdens spēku. Savulaik dzirnavas darbināja tieši ūdens, un, viņaprāt, arī šodien šeit būtu iespējams ierīkot nelielu turbīnu, kas ražotu elektroenerģiju. «Mēs visi runājam par zaļo enerģiju, bet šeit ūdens tek nepārtraukti,» saka Markuss. «Potenciāls ir, tikai vajadzētu atrast veidu, kā to gudri izmantot.» Pagaidām tas ir sapnis, kas gaida atbalstu un iespējas. Taču arī bez tā viņiem «Dzirnavām» ir nākotnes vīzija – sakopts pagalms, augļu dārzs, neliela pirts, terase pie ezera un vieta, kur pulcējas ģimene un draugi.

Sarunas noslēgumā jautāju, kā viņi redz savas «Dzirnavas» pēc desmit gadiem. Viņi nesapņo par biznesu vai tūrisma kompleksu. «Mēs gribam dzīvot sev,» saka Andželika. «Ja atbrauc draugi – lieliski. Ja atbrauc bērni – vēl labāk. Bet mēs vairs negribam dzīvot darbā. Mēs šo vietu neveidojam kā investīciju. Mēs to veidojam sev.»

Klausoties «Dzirnavu» stāstā, domas aizklīst līdz vērtībām. Ne tādām, ko var nopirkt vai paņemt rokās, bet par cilvēkiem. Šajā stāstā vislielākā vērtība ir cilvēks, kurš ir līdzās, sajūta, ka esi atradis savu vietu, un spēja izjust prieku par vienkāršām lietām. Par ezerā noķertu zivi, par saullēktu, par agru pavasara rītu un vēlu rudens vakaru. Par prieku, ko sagādā smaids otra cilvēka sejā. Par sniega kupenām, kas aizputina ceļus, bet kļūst par kopīgi paveicamu darbu un vēl vienu stāstu, ko vēlāk atcerēties. Andželikai un Markusam šī vieta ir «Dzirnavas» Meņģelē – ne tikai mājas, kurās viņi dzīvo, bet vieta, kur līdzās viens otram jūtas patiesi laimīgi.