Ornitologs un rakstnieks, bērnu literatūras autors Kārlis Grigulis ir teicis, ka «putni ir brīnišķīgas būtnes, un mīlestība uz tiem brīnumainā kārtā vieno cilvēkus. Pat tad, ja viņi runā dažādās valodās!». Patiešām! Arī Meņģelē, kur stārķu ligzdu ir neparasti daudz.

Ideja par vārdu izvietošanu pie ligzdām pirms vairāk nekā diviem gadiem radusies meņģelietim Gatim Jankunam. Nodoms šķitis gana aizraujošs arī viņa sievai, Meņģeles Tautas nama vadītājai Ilzei Jankunai. Par ideju iedegušies arī pārējie meņģelieši. Skolā bērni izdomājuši vārdus, meņģeliete Inga Bērente piemeklējusi dažādus faktus par stārķiem, un to visu uz skaistām plāksnēm noformējis un pie stārķu ligzdām izvietojis pats Gatis. To, kurā ligzdā tad dzīvo kurš stārķis, meņģelieši sprieduši pirms diviem gadiem Lieldienu svētkos. Meņģeles skolas jumtu par savu mājvietu izvēlējušies pat veseli divi pāri, pagaidām plāksnīte ar vārdiem piešķirta vienam pārim, kuri, kā jau dzīvojoši attiecīgā vietā, tikuši pie vārda Gudrīte un Profesors. Centrālā vieta pie Tautas nama atvēlēta Meņģelītei un Meņģelim, Līgai un Jānim, kā arī Laimiņai un Laimiņam, uz daudzdzīvokļu māju jumta dzīvo Bulta un Amors, uz nodegušās mājas skursteņa apmetušies Čāčiņa un Čāčiņš, bet pie privātmāju rajona mājo majestātiskie Hercogiene un Hercogs. Kopumā Meņģelē uzstādītas plāksnes pie 11 ligzdām, bet šo divu gadu laikā divas cietušas un nokritušas. Katrai plāksnei piešķirts arī kārtas numurs, līdz ar to ikviens interesents Meņģelē var veikt aktivitāti un atrast visas nu jau 9 ligzdas un to iemītniekus.

Stārķi – daļa no Meņģeles stāsta

Ilze Jankuna atklāj, ka stārķi ir kļuvuši par neatņemamu Meņģeles dzīves sastāvdaļu – pavasarī tie ar nepacietību tiek sagaidīti atgriežamies mājās, pēc tam tiek novērotas viņu gaitas un ar zināmām skumjām rudenī pavadīti projām. Ilze atklāj, ka vienu gadu stārķu pāris ar lielu neatlaidību vēlējies ierīkot ligzdu tieši uz Tautas nama skursteņa, kur to nedrīkst darīt. Tie rūpīgi novēroti, un radīti trokšņi, lai šo nodomu tomēr neīsteno, bet vienā sestdienā, kamēr Ilze ar Gati devušies prom no Meņģeles, stārķi tomēr pamanījušies «izbūvēt» jau pirmos pamatus. Nekas cits nav atlicis – Gatis uz skursteņiem izvietojis jumtiņus. Tomēr Tautas nama jumts tik ļoti uzrunājis šos neatlaidīgos svēteļus, ka uz tā ventilācijas lūkas tomēr tapis stārķu pāra pamatīgais miteklis. Ilze priecājas, ka Tautas nama jumts ir iemīļota vieta ne tikai stārķiem, bet arī citiem putniem – strazdiem, zvirbuļiem, cielaviņām, arī baložiem. «Ja vien tas nevienu neapdraud, netriecam prom, lai jau dūdo,» ar smaidu saka Ilze. Pagājušajā gadā viņa Meņģelē novērojusi interesantu parādību – grūti bijis izaugt jaunajai stārķu paaudzei. Vairāki atrasti miruši, stārķu starpā novērotas dažādas, pat letālas ķildas, daži vienkārši pēkšņi pazuduši.

Lai arī projekts ar stārķu vārdu izvietošanu īstenots pirms diviem gadiem, vēl aizvien atrodas tādi, kuri Meņģelē, īpaši ziemā, brīnās – kas tās par tādām plāksnēm? Atliek tikai pacelt skatu augšup... Stārķu ligzdas ar asprātīgajiem un sirsnīgajiem nosaukumiem kļuvušas arī par iecienītu fotografēšanās vietu.

Gatis Jankuns atzīst – stārķi ir skaisti un īpaši putni, lai gan daba reizē ir arī skarba. «Lai kāds dzīvotu, kādam jāiet bojā,» viņš saka, domājot par dabas likumiem, kurus cilvēks ik dienu redz arī stārķu dzīvē. Viņš domā, ka senākā stārķu ligzda Meņģelē varētu būt vecajā priedē pie skolas. Tur stārķu pāris apmeties jau laikā, kad viņš 1970. gadā sācis skolas gaitas. Gadu gaitā ligzda piedzīvojusi dažādus laikus – bijuši gadi, kad tā stāvējusi tukša un pat aizaugusi, tomēr stārķi atkal atgriezušies. Tagad veco priedi par mājvietu izvēlējušies Priedīte un Sils.

Kā radās ideja par stārķu vārdiem? «Ja te dzīvo, tad par šo vietu ir jādomā,» saka Gatis. Kāpēc gan stārķiem nevarētu būt vārdi? Lai tās nav tikai «tā ligzda pie skolas» vai «tā pie stadiona». Vārds padara vietu personiskāku. Tas palīdz pamanīt, piesaistīt citu uzmanību, arī mazākajiem meņģeliešiem ieraudzīt savu pagastu citām acīm. Gatis ir viens no tiem, kuram Meņģele ir īpaši tuva. Viņš ar lielu aizrautību stāsta ne tikai par stārķiem, bet arī par visu pārējo Meņģelē – cilvēkiem, ēkām, vietējo vēsturi. Gandrīz katrai vietai viņam ir savs stāsts, turklāt Gatis pats daudzviet pielicis savas darbīgās rokas – labojis, metinājis, stiprinājis, sakārtojis. Lai vecais krusts kapsētā nenokrīt, lai Meņģeles uzraksts pie ceļa sakārtots, lai īpaši noformētā metāla konstrukcijā izvietoti Latvijas karogi, kas priecē Meņģeles viesus, lai Tautas namā viss kārtībā… Un lai arī stārķu ligzdas nebūtu tikai nejauši putnu mājokļi, bet daļa no kopīgā Meņģeles stāsta.

Rosina interesi par dabu

Kā norāda Dr. biol. Māra Janaus (LU Ornitoloģijas laboratorija), stārķi par piemērotākajām ligzdošanas vietām izvēlas teritorijas, kur tuvumā ir atklāta ainava – pļavas, mitraines, lauki un viensētas ar bagātīgi pieejamu barību. Meņģeles centrs tiem ir pievilcīgs arī tāpēc, ka apkārtnē netrūkst piemērotu ligzdošanas vietu – stabu, jumtu un citu stabilu balstu lielajām ligzdām.

Ornitoloģe atzinīgi vērtē meņģeliešu iniciatīvu dot stārķiem vārdus. Viņasprāt, tas ir viens no veiksmīgākajiem veidiem, kā cilvēkos, īpaši bērnos, rosināt interesi par dabu un veidot emocionālu saikni ar apkārtējo vidi. «Cilvēki aizsargā to, ko pazīst un mīl,» uzsver ornitoloģe, piebilstot, ka dabas aizsardzībā būtiska loma ir arī vietējām kopienām un brīvprātīgajiem novērotājiem, kuru ziņojumi platformā dabasdati.ornitho.lv palīdz pētniekiem sekot putnu populācijām un plānot aizsardzības pasākumus. Tieši vietējie iedzīvotāji bieži pirmie pamana dabas postījumus un ir gatavi iestāties par savas apkārtnes dabas vērtību saglabāšanu.

Interesanti fakti par stārķiem

2024. gadā Latvijā ligzdoja vairāk balto stārķu nekā jebkad iepriekš – ap 13 000 pāru. Pēdējos 10 gados to skaits nedaudz samazinājies, bet stāvoklis ir stabils.

Stārķi ir gaļēdāji, ēd visus dzīvniekus, ko spēj norīt: kukaiņus, peļveidīgos, kurmjus, čūskas, ķirzakas, vardes, zivis, uz zemes ligzdojošo putnu mazuļus, mazos zaķēnus, maitu.

Stārķu ligzdas svars var sasniegt tonnu.

Pavasarī stārķu tēviņi atgriežas pirmie iepriekšējā gada ligzdā un tajā sagaida mātīti, ar kuru dzīvojuši kopā iepriekšējā sezonā.

Nākamajā gadā uz Latviju lido tikai vecie stārķi. Jaunie, šogad izperētie, līdz trešajam dzīves gadam dzimtenē neatgriežas. Tas saistīts ar dzimumgatavību. Uz Latviju tie lido tikai tāpēc, lai ligzdotu – radītu un izaudzinātu bērnus.

Tā kā arī jaunie putni cenšas atgriezties dzimtajā ligzdā, ligzdas ieņemšana nereti ir saistīta ar savstarpējiem ķīviņiem, kuru rezultātā var tikt izmestas olas un pat mazuļi.

Bet stārķu aizceļošanas laiku galvenokārt nosaka dienas garums, parasti tie Latviju pamet dažu dienu laikā pēc 20. augusta.

Vispirms aizlido māte ar bērniem, tēviņi paliek sargāt ligzdu un aizlido vēlāk.

Stārķiem nav spēcīgi attīstīti spārnu muskuļi, tāpēc tie nelido, intensīvi vēzējot spārnus, bet gan planē un riņķo, izmantojot siltās augšupejošās gaisa strāvas. Ceļā uz Āfriku stārķi it kā «uzsēžas» uz šīm siltajām gaisa masām un planē no vienas uz nākamo, tādēļ tie izvēlas lidot virs sauszemes, nevis ūdeņiem. Lidojums notiek lielā augstumā, tāpēc stārķu kāši debesīs bieži nemaz nav saskatāmi.

Balto stārķu ceļš uz Āfriku ved caur Baltkrieviju, Rietumukrainu, Rumāniju, Bulgāriju, Turcijas rietumiem, Izraēlu un Āfriku. Šo ceļu veic divu trīs mēnešu laikā, galamērķi sasniedzot oktobrī vai novembrī.

Fakti no izdevuma «Dārza Pasaule», 2024/8