Cilvēcības cēlums un posts

It kā saprotams, kas ir cilvēks un cilvēcība. Paši jēdzieni «cilvēks», «cilvēcība» ir iesakņojušies mūsu apziņā kā kaut kas labs, gaišs un uz cēlām īpašībām balstīts. Dzirdot šos jēdzienus, pirmajā brīdī nenāk prātā, ka ir arī slikts cilvēks un viņa darbi necilvēcīgi. Asinis stindzina senā atziņa, ka cilvēks ir ļaunāks par zvēru, kad viņš kļūst par zvēru.

No agriem bērnības gadiem atceros, kā mūsu kaķenīte pārcilvēciskiem spēkiem savus jaundzimušos kaķēnus pa trepēm stīvēja uz istabaugšu, kur pie skursteņa bija ierīkojusi saviem bērniem mājīgu un siltu migu. Kaķenītei bija tikai trīs ķepiņas, vienu tā zaudējusi, kad patrāpījusies par tuvu pļaujmašīnas asajiem zobiem… Iejūtīga un cilvēciska kaķene: kad gulēju slims un degu vienos šarlaka karstumos, pie gultiņas atnesa peli un žēli paņaudēja. Pirms pāris gadiem mūsu pieņemtā, cita saimnieka pamestā mince tagad arī ik pa laikam dara tāpat. Tas liekas tik cilvēcīgi, bet varbūt viņai vienkārši vajadzīga cilvēka uzslava par čaklumu, mednieces talantu un savu kaķes tikumu?

Kas cilvēcīgi, kas dzīvnieciski?

Neviļus apmulstam, kā pareizāk teikt. Sacītais, ka cilvēks apveltīts ar dzīvnieciskām spējām, nevajadzētu būt nelāgas sajūtas raisošs! Fakts, ka kaķenīte savus bērnus ar visiem spēkiem pa trepēm stiepj, liecina par rūpēm un atbildību! Līdzīgi ar pretējo. Piemēra dēļ, ziņo, ka «huligāni savās izdarībās kļuva dzīvnieciski». Visu nosaka situācija, tās novērtējums, teksts un konteksts. Kas vainas ironijai ar ne mazāk dzēlīgu zemtekstu: «Dievs, radot cilvēku, bija nedaudz pārvērtējis savus spēkus. Viņš radīja cilvēku tāpēc, ka bija vīlies pērtiķī. Pēc tam viņš atteicās no tālākiem eksperimentiem…» Cilvēks ir vienīgais it kā saprātīgais dzīvnieks, kas var nosarkt un kuram ir, par ko kaunēties. Galējības pārspīlē un riskē kļūt netaisnīgas. Tās konfrontē starp labo un ļauno. Bet tieši šī iemesla dēļ cilvēkam dota galva uz pleciem, lai domātu un domātu kritiski. Savulaik filozofijas doktors Vilnis Zariņš labā un ļaunā pretišķību kādā lekcijā definēja ģeniāli: sātans arī ir dievs, tikai ar mīnusa zīmi. Ar to tieši un netieši norādot, ka jāuzmanās, kam kalpojam. Andreja Upīša romānā «Smaidoša lapa» reiz laimējās uzdurties vienkāršai aksiomai: «(..) Zvērs iet medībās, kad ir izsalcis, cilvēks, kad labi paēdis.»

Dehumanizēt cilvēku

Ko tas nozīmē? Dehumanizācija ir cilvēcīguma zaudēšana vai tā atņemšana, uzspiežot, ka esam ārpus cilvēcīgā! Var apzīmogot indivīdu, veselu tautu, nāciju, valsti. Izdomātais un Krievijas uzspiestais nacisma štempelis kalpoja par ieganstu uzbrukumam Ukrainā un kalpo par iemeslu tā turpināšanai. Sprāgst bumbas, raķetes, līst cilvēku asinis, iet bojā cilvēki, cilvēcība. Tajā pašā laikā kara līderi un viņu uzpūtīgās svītas staigā svaigās, baltās apkaklītēs, bauda izmeklētus ēdienus, dzērienus, vizinās ar jahtām. No «darba» pārnākušie agresori samīļo savas sieviņas, bērnus, mazbērnus un saldi izguļas, jo kara pūles prasa labu fizisko, morālo formu un nežēlīgu postīšanas kāri.

Sadzīvē dehumanizācija izpaužas itin maigi un nevainīgi. Piemēram, apzīmējums «bomzis» iegājies plaši, un izrunājam to bez aizspriedumiem. Kaut arī dažs labs bomzis apveltīts ar tādām rakstura īpašībām, kādu mums pašiem trūkst. Dzirdot šo vārdu, ne viena vien seja saviebjas riebumā. Par nacistiem dēvēja nacionālsociālistiskajai partijai uzticīgos rokaspuišus hitleriskajā Vācijā. Nacistu pastrādāto šausmu dēļ «nacists» kļuvis par atbaidošu apzīmējumu, kāds nezūd arī mūsdienās. To viegli izmanto par ieganstu «denacifikācijām». Arī Ukrainā. Vadāmās bumbas krievu aviācija novirza uz objektiem, kur pulcējas daudz cilvēku. Ar nenoslēpjamu mērķi – lai upuru vairāk, lai asiņu vairāk.

Karš ir atnācis arī pie mums. 2024. gada 28. februārī noziedznieki iemeta degmaisījumu Okupācijas muzeja telpās. Nupat īstenots ļaunprātīgs uzbrukums humānās palīdzības (Ukrainai) centram «Tavi draugi» Rīgā. Sprāgst un deg arī Krievijā. Ukraiņu dronu uzbrukumos dūmi aizēno sauli vairākos Krievijas apgabalos, pilsētās. Taču Krievijas iedzīvotāji vēl neapzinās, kā barbarisko uzbrukumu dēļ nu jau četrarpus gadus cieš Ukrainas tauta. Viņi nezina, ko nozīmē palikt bez gaismas naktī, siltuma ziemā. Viņi vēl nezina, kā ir nemitīgi skriet uz patvertni, nezina, ko nozīmē ieraudzīt savas un kaimiņu mājas sagrautas, nogalinātus iedzīvotājus, tajā skaitā bērnus, sievietes, sirmgalvjus. Salīdzinot ar to visu, degvielas trūkums, ar ko viņi saskaras reāli, ir tikai nelielas neērtības. Krievijai vajadzētu tikt skaidrībā, kas viņiem ir svarīgāks – normāla dzīve vai iespēja turpināt noziedzīgo karu, kas nu jau atnāk pie pašiem.

Citi raksti « LIEPIŅŠ VĒRO

Ziņas

Viedokļi

Lasāmgabali

Sadarbības materiāli