Ekosistēmām piemīt zināma elastība, tomēr to spēja pielāgoties un amortizēt klimata svārstības nav neierobežota, tādēļ ilgstošs sausums, biežāki ekstremāli laikapstākļi un straujas temperatūras izmaiņas var izjaukt līdzsvaru, kas veidojies gadu tūkstošiem. Rezultātā mainās ainavas, samazinās bioloģiskā daudzveidība un pieaug dabas procesu neprognozējamība. Izpratne par klimata un ekosistēmu savstarpējo saistību kļūst par būtisku priekšnoteikumu gan dabas aizsardzībai, gan ilgtspējīgai cilvēka un vides līdzāspastāvēšanai.

Vide ietekmē klimata bilanci

Galvenie procesi, ar kuru palīdzību esošā ekosistēma iedarbojas uz klimatu, ir siltumnīcefekta gāzu (SEG) plūsmas, ūdens aprite un enerģijas bilance. Kā stāsta Latvijas Valsts mežzinātnes institūta «Silava» vadošais pētnieks Andis Lazdiņš, Latvijas gadījumā galveno lomu spēlē meži, mitrāji un lauksaimniecības zemes. Meži piesaista oglekli biomasā un augsnē, līdz ar to samazina atmosfērā esošās ogļskābās gāzes jeb oglekļa dioksīda (CO2) daudzumu un stabilizē klimatu. Mitrāji, galvenokārt ūdenskrātuves, regulē ūdens līmeni. Augsnes kvalitāte lauksaimniecībā ietekmē CO2 emisijas un piesaisti, kā arī nosaka dislāpekļa oksīda (N2O) plūsmas.

Andis Lazdiņš norāda, ka ekosistēmas veģetācijas struktūra ietekmē arī siltuma absorbciju un atstarošanu. «Meži vasarā samazina temperatūras svārstības un veicina mitruma saglabāšanu, kamēr atmežotas teritorijas biežāk pārkarst un veicina sausuma risku,» uzsver LVMI «Silava» vadošais pētnieks. «Ūdens pieejamība ekosistēmās savukārt nosaka lokālo nokrišņu režīmu, piemēram, plaši mežu masīvi sekmē gaisa mitruma paaugstināšanos un var mazināt ekstremālus karstuma viļņus. Latvijā ekosistēmu iedarbība uz klimatu ir īpaši svarīga, jo zemes izmantošana, zemes izmantošanas maiņa un mežsaimniecība jeb ZIZIMM sektors ir viens no galvenajiem oglekļa piesaistes avotiem valstī. Tāpēc mežu apsaimniekošanas, meliorācijas un lauksaimniecības prakses tieši iespaido valsts klimata bilanci gan pozitīvā, gan negatīvā virzienā.»

No lokāla līdz planetāram mērogam

Dažādu ekosistēmu ietekmes apjoms uz klimatu atkarīgs no tā, cik tālu sniedzas tās «elpa» – oglekļa plūsmas, ūdens aprite un siltuma bilance. «Vietējā mērogā, piemēram, konkrētā mežā vai purvā, efekts ir tūlītējs un tieši izmērāms – mežs pazemina gaisa temperatūru karstās dienās, uztur mitrumu, samazina vēja ātrumu un piesaista ogļskābo gāzi,» stāsta Andis Lazdiņš. «Savukārt purvs rada dabiskas metāna (CH4) emisijas un iespaido tuvās apkārtnes mitruma režīmu. Reģionālā mērogā, piemēram, Latvijā kopumā, nozīmīgi kļūst plaši ekosistēmu kompleksi – mežu masīvi, lauksaimniecības zemes, kūdrāji. Tie nosaka oglekļa piesaistes un emisiju bilanci visā valstī, ietekmē nokrišņu sadalījumu un sausuma risku. Piemēram, liels kūdrāju īpatsvars nozīmē ievērojamu emisiju fonu, kas jāņem vērā ZIZIMM nozarē. Savukārt meži stabilizē klimatu, mazinot karstuma viļņu intensitāti un normalizējot ūdens apriti.»

LVMI «Silava» vadošais pētnieks piemetina, ka globālā mērogā ekosistēmu efekts summējas. Lielie planētas oglekļa krātuvju kompleksi – boreālie jeb ziemeļu puslodes mērenās joslas skujkoku meži, tropu meži, tundras un purvu joslas – kolektīvi nosaka Zemes klimata sistēmas līdzsvaru. To radītās SEG plūsmas nosaka atmosfēras CO2 un CH4 koncentrācijas, kas savukārt ietekmē globālo temperatūru. Atsevišķas teritorijas ir nelielas, bet to kopējais efekts kļūst izšķirošs, ja apskatām planētu kā sistēmu. Tāpēc īpaši svarīgi neveicināt tādas darbības, kas tikai šķietami samazina emisijas, faktiski tās pārnesot uz citurieni, lielākoties uz jaunattīstības valstīm. Tipisks šādu pasākumu piemērs ir mežsaimnieciskās darbības ierobežošana vienā reģionā vai valstī pieaugoša koksnes pieprasījuma apstākļos.

Pārmaiņas sekmē ekosistēmu transformāciju

Mūsdienās notiekošās globālās klimata pārmaiņas neizbēgami ietekmē dažādu ekoloģisku sistēmu stabilitāti un to bioloģisko daudzveidību. Andis Lazdiņš skaidro, ka galvenie iedarbības mehānismi, ar kuru palīdzību notiek šie procesi, ir temperatūras pieaugums, sausuma un mitruma režīma maiņas, kā arī ekstremālu laikapstākļu biežums. «Sugu skaits nesamazinās visur vienādi, lielākoties mainās ekosistēmu sastāvs un blīvums,» teic LVMI «Silava» vadošais pētnieks. «Daļa sugu kļūst retākas vai izzūd, jo nespēj pielāgoties jaunajiem apstākļiem, īpaši tās, kurām vajadzīgs noteikts mitruma līmenis, vēsāks klimats vai konkrēti biotopi. Vienlaikus ienāk jaunas sugas, kas agrāk Latvijā nevarēja nostiprināties, piemēram, siltumu mīloši kukaiņi un ekspansīvi augi. Kopējais bioloģiskās daudzveidības «tilpums» nemazinās automātiski – mainās sugu komplekts. Taču problēma slēpjas apstāklī, ka ienākošās sugas ne vienmēr aizstāj zaudētās ekoloģiskās funkcijas. Piemēram, atsevišķi kukaiņi – apputeksnētāji vai mitro mežu veidi var izzust neatgriezeniski, bet to vietā nāk sugas, kas padara biotopus vienveidīgākus vai konkurē ar vietējām. Tas nozīmē, ka klimata pārmaiņas nevis tikai «pārbīda robežas», bet pakāpeniski pārveido ekosistēmu struktūru.»

Andis Lazdiņš gan arī piebilst, ka klimata pārmaiņas automātiski nenozīmē pilnīgu sugu izzušanu vai visu ekosistēmu sabrukumu. «Izmaiņas neizbēgami notiek – tā ir evolūcija,» norāda LVMI «Silava» vadošais pētnieks. «Kritiskie faktori, ar kuriem mēs saskaramies, ir samazināta noturība pret slimībām, kaitēkļiem un sausumu, zūd noteiktas funkcijas, piemēram, apputeksnēšana vai bioloģiskās aizsardzības mehānismi. Rezultātā ekosistēmas nepazūd, bet var kļūt vienveidīgākas un mazāk stabilas. Ietekme uz klimatu ir pakārtota izmaiņām – siltāks laiks palielina SEG emisijas no augsnes, bet var veicināt arī biomasas pieaugumu, ja nav citu ierobežojošu faktoru, piemēram, mitruma deficīta vai regulāru ekstrēmu dabas parādību. Cilvēka saimnieciskā darbība var palielināt ekosistēmu stabilitāti un palīdzēt tām adaptēties jaunajiem apstākļiem.»

Nepieciešama pārdomāta rīcība

Pārmaiņas dabā nav nekas jauns vai neparasts – dinamika tajā pastāvējusi vienmēr. Diplomēts mežsaimnieks, bioloģiskais lauksaimnieks, dabas entuziasts un pētnieks Gundars Bojārs atgādina, ka arī Latvijas ainava vēsturiski ir bijusi daudzveidīga un mainīga. «Dabā jau nekas nekad nav bijis statisks,» teic zinošais speciālists. «Mums ir bijuši platlapju meži, ozolu birzis, kur senie krīvu krīvi kopa savas tradīcijas. Tāpēc šādas pārmaiņas jāuztver kā dabisks process, nevis tikai kā krīze.

Turklāt, es domāju, ka mums Latvijā nav ne iespējas, ne arī vajadzības pārcensties ar dažādu dabas aizsardzības pasākumu ieviešanu, jo mēs neesam kāds milzīgs piesārņotājs. Salīdzinot ar citām valstīm, mēs esam ļoti zaļi un uz pasaules fona izskatāmies labi. Latvijā praktiski nav videi smagi kaitīgas ražošanas un arī autotransports, ņemot vērā nelielo iedzīvotāju skaitu, nerada tik būtisku slodzi uz dabu un klimatu kā lielvalstīs.»

Gundars Bojārs domā, ka galvenais uzdevums nav akla cīņa ar globāliem procesiem, bet gan gudra pielāgošanās vietējiem apstākļiem. «Mums ir jācenšas, pēc iespējas saglabājot esošo dabu, atrast piemērotus saimniekošanas veidus – gan mežsaimniecībā, gan lauksaimniecībā,» uzsver dabas entuziasts. «Izmantojot Latvijā pieejamos resursus, iespējams rīkoties racionāli un ilgtspējīgi arī klimata pārmaiņu laikā. Es domāju, ka mēs arī šajā periodā varam ļoti veiksmīgi dzīvot, plaukt un zelt.»

Tādēļ Gundars Bojārs ir pārliecināts, ka mums nevajag automātiski pārņemt dažādas modernās vides aizsardzības metodes un atteikties no pašu uzkrātās pieredzes, bet atgriezties pie jau senāk sevi pierādījušām saimniekošanas formām. Piemēram, zinātniski pierādīts, ka pļavu un atsevišķu mežaudžu noganīšana būtiski palīdz samazināt CO2 daudzumu atmosfērā, vienlaikus veidojot auglīgu augsni. Lauksaimnieks uzskata, ka ilgtspējīgas nākotnes pamats ir meklējams līdzsvarā starp tradīcijām, zināšanām un mūsdienu apstākļiem.

Projektu «Zaļā nākotne. No izpratnes uz rīcību» finansiāli atbalsta emisijas kvotu izsolīšanas instruments