Tas, kas nicina viltus cildinājumus, visdrīzāk iegūst īstu cieņu. Sava tiesa arī ironijai: cilvēka slava bieži izskaidrojama ar viņa apjūsmotāju tuvredzību un savtību. Joprojām dzīva paruna: slavē, lai pats taptu slavēts! Gana tēlaina tā atskārsme, ka pjedestālus ceļ tagadne, pieminekļus uzstata nākotne. Bet daudziem gribas uzreiz! Pamācoša arī īstenība, ka slava jāsalāgo ar līdzekļiem, kādi lietoti šo panākumu gūšanā, un jāmierina sevi ar liecībām sirdsapziņas tiesā, cik šī slava īsta.
Varoņi un varoņi
Jauni laiki dzemdē gan varoņus, gan pseidovaroņus: cauri kaplodziņiem acīs duras netīkamas ainas, kuras attaisno demagoģija. Die’s ar to biedrības «4. maija deklarācijas klubs» prezidenti Veltu Čebotarenoku un pašas vadīto klubu! Kurā apvienojušies Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti, kas balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu 1990. gada 4. maijā. Iespējams, šo varoņdarbu par tādu varētu arī saukt, ja likumdevējs būtu drosmīgāks un politika gadiem neklusētu par deklarācijā iekļauto «pārejas periodu», ko nevar piešūt, piemēram, Lietuvai, kura 1990. gada 11. martā noteica pilnīgu un tūlītēju Lietuvas suverenitātes atjaunošanu, tūlītēju PSRS Konstitūcijas darbības pārtraukšanu, nosakot Augstāko Padomi kā nedalītas suverēnas varas nesēju, kas izsauca Gorbačova dusmas un Lietuvas ekonomisko blokādi.
Nu, vienalga, visu cieņu deputātiem par soli uz neatkarību de facto 1991. gada augustā. Un goda viņiem ticis gana – gan augsti valsts apbalvojumi, gan sev piešķirtās pensijas. Pavērās arī vārti uz «Klubu 21» un «Latvijas ceļu». Vēl nesen, 2025. gada 18. martā, Ministru prezidente Evika Siliņa tikās ar šī kluba biedriem, lai pateiktos tās biedriem par ieguldījumu Latvijas neatkarības atjaunošanā.
Nu skaisti! Bet kāpēc pateicība tikai kluba biedriem, ja daudzi no balsotājiem jau «biedrojas padebešos», bet vairāki no šīs biedrības aizgājuši? Turklāt privilēģijas no nodokļu maksātāju naudas nepiestāv – ne klubam, ne tā prezidentei Čebotarenokai, kuru ar Saeimas auto vizina no Asariem uz Rīgu un atpakaļ. Vairāki no šī «valstiskā» kluba izstājušies. Arī mūsu novadnieks Guntis Grūbe. Viņš savu soli pamato tā: «Es to jau izdarīju pirms 20 gadiem: nekādas jēgas tur atrasties neredzēju, turklāt noteicēji šai «interešu klubiņā» bija tikai daži no izredzēto saujiņas. Kļuva neērti gozēties pabalējušas slavas saulītē, kad valsts attīstība tik deformēta… Bet Saeimas svinīgās sēdēs bez «augsti godājamiem» un «cienītajām» nu jau atsevišķi tiek uzrunāta Čebotarenokas kundze… Ar ko atšķiras padomju specveikali no mūsdienu politiskajām bufetēm?»
Parādi un parādnieki
Bez tā, ka dzīvojam uz parāda, izrādās, esam arī parādā slavenā klubiņa deputātiem par neatkarības balsojumu. Tā, it kā paši sevi būtu dzemdējuši, nevis ar LTF atbalstu ievēlēti. Jo tolaik visa tauta bija viena fronte! Un, ja kādam bija LTF atbalsts, tad ievēlētajam no LTF citas balsojuma izvēles nemaz nebija. Mēs esam parādā klubam «4. maija deklarācija», kā to pauda Dans Titavs savā «Titava laboratorijā», jo deputātus toreiz bijis tik viegli arestēt kā divus pirkstus ap… (tā viņš teica savā raidījumā). Esam parādā klubam un arī savulaik «Bankas Baltija» viceprezidentei Veltai Čebotarenokai. Kuri «mēs» tie parādnieki? Arī tie (vairāk nekā 8000 deputātu), kas iestājās un balsoja par Latvijas neatkarību Vislatvijas deputātu sapulcē 1990. gada 21. aprīlī Daugavas stadionā? Kurus arī varēja arestēt klusi un mierīgi? Arī tie 600 tūkstoši 1991. gada 13. janvāra demonstrantu, kurus tanki varēja sadzīt Daugavā vai apšaut no zemes un gaisa? Arī barikāžu aizstāvji parādā klubiņam? Arī tie, kas ar pirmo dienu iestājās Zemessardzē neapbruņoti, paši šuva formas, pirka zābakus, munīciju, ieročus?
Protams, vēsturi nevar skatīt pēc – kā būtu, ja būtu. Bet pagātne nemitīgi piespēlē mācības nākotnei, no kurām nemācāmies. Arī no tā, kā pļekarējam budžeta naudu, kuras dalītāji (kā Jurēvics no JV) necieņā pret varu vaino nevis pašu varu, bet tos, kas ar to nesamierinās. Un kā tur ir? Ar paralimpieti Rihardu Snikusu savai spozmei bildējas gan Prezidents, gan Ministru prezidente, bet prēmijas vietā piga: nu, jā, visiem neiznāk, ja pašiem vajag!
