Viena no šādām ēkām ir Meņģeles 1981. gadā uzceltais bērnudārzs, kam toreiz tika dots cerīgs un patriotisks nosaukums – «Auseklītis». Tā kā tajos gados Meņģeles pagastā bija vairāk par tūkstoti cilvēku, šajā pirmsskolas iestādē paredzēja vietas deviņdesmit bērniem. Diemžēl deviņdesmito gadu pārmaiņu vēji aizpūta no laukiem daudzus iedzīvotājus, un bērnudārzu nācās vērt ciet. Bet, kā jau teicu, tas nebija uz ilgu laiku. Ērtajā, tehniski labi aprīkotajā ēkā iekārtoja ārsta praksi un no tobrīd jau par privātīpašumu kļuvušajām mājām «Siliņi» pārvietoja Sudrabu Edžus muzeju. Ēka atkal kļuva dzīva, lai gan gluži visas telpas aizvien netika izmantotas. Tajā pašā laikā muzejam eksponātu klāsts arvien pieaug. Apmeklētāju grupas iebrauc aizvien biežāk. Gribas viņiem parādīt albumus, senus preses materiālus… bet vietas par maz. Turklāt pagastā ir izveidojusies Literāri radošā kopa, kas bieži rīko pēcpusdienas nelielam interesentu lokam, kur arī prasīt prasās pēc omulīgas, ne pārāk lielas telpas.

Visiem iepriekš minētajiem mērķiem lieliski noder bijušā bērnudārza zāle, tikai tai nepieciešams kosmētiskais remonts. Lēmums tiek pieņemts, un top projekts, kas saņem atbalstu un finansējumu. Protams, naudas pietiek tikai materiāliem, bet darbs… Kā projektā rakstīts – pašu spēkiem.

Zāles remonts izvērtās par sviedriem un putekļiem klātu, tomēr savā ziņā jautru piedzīvojumu. Izveidojās daudzšķautņaina paaudžu komanda. Atkal draudzīgi un saliedēti blakus strādāja meņģelieši vecumā no sešpadsmit līdz septiņdesmit gadiem. Gan skolēni, gan skolotāji, pārvaldes darbinieki, seniori skrāpēja no sienām nost veco krāsu, apbira baltiem krīta putekļiem, tīrot griestus, jaunākie apguva līdzenu sienu veidošanas mākslu, bet lamināta likšanu gan uzņēmās īsts meistars ar gadiem izslīpētu prasmi šādos darbos.

Septembrī darbs tika pabeigts. Baltie griestu paneļi skaisti sader ar sienām maigā apelsīnu krāsā, bet tīrā, spožā grīda liek aizmirst par apnicīgo mazgāšanu pēc katras sienu un griestu tīrīšanas reizes. Gaiši pelēkais lamināts pārklājis visu veco un padarījis telpu mūsdienīgu un aicinošu.

Protams, ne viss ir paveikts. Vajadzīgas mēbeles, un mēs ceram, ka tās mums ļaus iegādāties vēl viens projekts, ko noteikti iesniegsim nākamajā gadā. Tagad varam ļauties patīkamai nodarbei – domāt par telpas iekārtošanu, stilu, krāsu izvēli un daudzām citām jaukām lietām, ko īstenosim tuvākajā nākotnē.

Tomēr izremontētā zāle jau nākamajā mēnesī sāks pildīt savu funkciju. Meņģeles Literāri radošā kopa pēc vasaras pārtraukuma rīkos atkal literāro pēcpusdienu senioriem. Šoreiz nebūs jāsaspiežas ap galdu bibliotēkā, šaurajā ejā starp grāmatu plauktiem, bet varēsim ērti iekārtoties pašu izremontētajā zālē.

Kāpēc par to gribējās uzrakstīt? Tāpēc, ka jau vairākas reizes ir pierādījies, ka mēs, meņģelieši, protam mobilizēties kopējai lietai, ja tas nepieciešams. Šoreiz es runāju par komandu, kas bez pūlēm nodibinājās, lai izremontētu neizmantoto telpu, bet tādas cilvēku grupas, kas saliedējas kādam mērķim, pagastā rodas ik pa laikam. Un tas nebūt nav tāpēc, ka tā būtu kāda oficiāli nodibināta kopa, bet tāpēc, ka dzimst ideja un rodas idejas atbalstītāji, kas apvienojas un paveic kādu labu darbu. Tādā veidā Meņģelē ir radīti jauki vides objekti, labiekārtotas vairākas pagasta vietas, talkās paveikti apjomīgāki pavasara un rudens apkārtnes tīrīšanas darbi, tikko vienpadsmit entuziasti uzrīkoja brīnišķīgas divas Mājas kafejnīcu dienas, un vēl daudz kas cits šādā veidā tiek izplānots un īstenots. Pagājušajā gadā Meņģele ieguva viedā ciema statusu. Man dažreiz ir jautāts, kas tas Viedais ciems īsti ir. Es teiktu, ka tas ir tā, kā notiek pie mums – paši ieraugām darāmo, izlemjam darīt un izdarām.