Sirds nav tikai muskulis, kas mūs apgādā ar asinīm un spēju dzīvot, bet tā ir arī mūsu dvēsele, kas dzīvo arī pēc tam, kad sirds apstājusies. Un vēl: ja pats esmu pārdzīvojis to pašu, ko otrs, esmu kļuvis par daļu no viņa. Tālab šeit divi atšķirīgi, bet tik vienādas apjausmas stāsti.
Kauna sajūta izdaiļo dvēseli
Klājās grūti. Mamma abus ar brāli audzināja viena. Pagājušā gadu simteņa piecdesmitie gadi un kolhoza pusbada maize. Kādu vakaru mājās pārnāku tumsā. Mamma plēš skalus plīts iekuram. Uzreiz pamanu: mīļā mammīte klusi, slāpēti raud… Kas noticis? Viņa dabū grūtus vārdus pāri lūpām: maizītes nav… Abi ar brāli pēkšņi kļūstam lielāki: «Nu un tad? Mums nemaz negribas ēst!» «Bet rīt, parīt?» iešņukstas viņa. Jau no bērna kājas iemantotā uzņēmības sajūta nostrādā pati. Uzmundrinoši uzsaucu, lai nebēdā un gaida! Steigšus dodos uz kaimiņu mājām. Puskilometru garajā ceļā sparīgi domāju, ko lai saku. Tā arī neko neizdomāju. Svelošs kauns.
Pieklauvēju, eju iekšā. Degunā iesitas tikko ceptas maizes smarža. Kā tā smaržo! Saimniece Anniņa ar garo lizi no krāsns mutes laukā izvelk pēdējo rudzu klaipu, pārējie jau sarindoti uz galda. Anniņas tante, ieraudzījusi manu savādo, satraukto seju, mīlīgi pajautā: «Kas tad nu, Andrīt, lēcies?» Cenšos būt liels un atbildīgs: «Mums aptrūkās maizītes, mamma raud, un tad es izdomāju, ka jānāk man un jālūdz aizdot kādu gabaliņu maizes. Pēdējie vārdi gan nodreb, un manu vīrišķību atmasko pāris nepakļāvīgas asaras. Mīļā Annas tante: «Nebēdā, puisīt! Nu kas tur būs no gabaliņa? Ņem visu kukuli, re, šo, tas vairs nav tik karsts! Pateicos, bet, kad sāku murmināt par atdošanu, silti un mīļi tiku izstumts laukā: «Skrien nu! Tikai neiegāzies kupenā!» Kājas nejuta zemi zem kājām! Tas bija mans pirmais liela – astoņus gadus veca – vīra darbs!
Nezināma autora stāsts Sarmītes tulkojumā
Manos Facebook draugos ir Sarmīte Pīka. Jā, tā pati, kuru jūs arī labi pazīstat! Sazināmies, un ar viņas vēlīgu piekrišanu īsti vietā šeit jūtīgais stāsts, kuru iztulkojusi no angļu valodas. «Kad man bija 13 gadu, manī mita slepens kauns. Mēs bijām tik nabadzīgi, ka bieži gāju uz skolu bez savas ēdiena kastītes. Starpbrīdī, kamēr mani klasesbiedri ēda savas pusdienas – ābolus, cepumus, sviestmaizes –, es sēdēju, izliekoties, ka neesmu izsalcis. Es noslēpu savu seju grāmatā un centos neklausīties sava tukšā vēdera skaņās. Iekšēji tas sāpēja vēl vairāk, nekā varu to šobrīd paskaidrot. Tad, kādu dienu, viena meitene to pamanīja. Klusi, nevienam neafišējot, viņa man piedāvāja pusi savu pusdienu. Man bija kauns, bet es tās pieņēmu. Nākamajā dienā viņa to izdarīja atkal. Un atkal. Dažreiz tā bija rulete, dažreiz ābols, dažreiz kūkas gabaliņš, ko bija uzcepusi viņas māte.
Man tas bija brīnums. Pirmo reizi pa ilgiem laikiem es jutos ieredzēts. Tad, kādu dienu, meitenes skolā vairs nebija. Viņas ģimene pārcēlās, un viņa tā arī nekad neatgriezās. Katru dienu starpbrīdī es skatījos uz durvīm, cerot, ka viņa varbūt ienāks un apsēdīsies man blakus ar savu smaidu un sviestmaizi. Taču tas nekad nenotika. Tomēr viņas iejūtību nesu sev līdzi visu turpmāko dzīvi. Tas kļuva par daļu no tā, kas es biju.
Pagāja gadi. Es uzaugu. Šad tad iedomājos par viņu, bet dzīve turpinājās. Tad, vakar, notika kaut kas, kas lika man sastingt. Mana mazā meita pārnāca mājās no skolas un teica: «Tēt, vai vari rīt manā pusdienu kastītē ielikt divas uzkodas?» «Divas?» – es pārjautāju. «Tu nekad netiec galā ar vienu.» Viņa paskatījās uz mani ar savu bērna nopietnību: «Tas ir domāts vienam zēnam manā klasē. Viņš šodien neēda. Es viņam iedevu pusi no savējām pusdienām.»
Un es tur stāvēju, un šķita, ka laiks ir apstājies. Savā mazajā meitiņā es ieraudzīju to meiteni, no manas bērnības. To, kura mani baroja, kad neviens cits nepamanīja manu izsalkumu. Viņas iejūtība nebija pazudusi – tā bija ceļojusi manī un tagad – izpaudās manā meitā.
Izgāju uz balkona, lai meita neredzētu manas asaras, un skatījos debesīs. Atkal izdzīvoju savu izsalkumu, savu kaunu un pateicības prieku.
Tā meitenīte, visticamāk, nekad mani neatcerējās. Viņa nezināja, kādu satricinājumu manā bērna sirdī viņa radīja. Bet es nekad viņu neaizmirsīšu. Jo viņa man iemācīja, ka pat mazākais iejūtības žests var mainīt kāda turpmāko dzīvi. Un tagad es zinu: kamēr mana meita dalīs savu maizi ar citu bērnu, iejūtība dzīvos.»
