Uz svētkiem humora pavadā

Zināms, ka labai precei īpašu reklāmu nevajag, kaut arī sava un cienīga reklāma taču bija! Tomēr piedzīvotais pārspēja visas cerības un naivās iedomas. Iebraucot Ogrē, kādu stundu meklējām, kur piestāt autiņam: visas stāvvietas (oficiālās un neoficiālās) aizņemtas, visi māju pagalmi mašīnu pilni… Izlīdzamies ar humoru: tas mums par to, ka labai precei reklāmu nevajag! Bet laucinieks, kaut arī avīžnieka statusā, ir prātīgs: atstājam savu braucamo pie «Topiņa» un tad kājiņām pa Tīnūžu ielu līdz Brīvības ielai, kur steidzīgais solis teju vai apstājas: Brīvības iela laikam nekad mūžā tik daudz ļaužu nebija uzņēmusi. Uz priekšu varēja tikt pa solītim, pa pussolītim, brīžam apstājoties pavisam un pagaidot, kad straumei pavērsies «slūžas» plašāk.

Tā gribētos aptvert vairāk: pludmales volejbola sacensības, ielu basketbolu, svētku gadatirgu, laivu parādi Krasta laukumā, Neatkarības laukumu ar plašo piedāvājumu, mazo pētnieku aktivitātes, jauniešu dienas festivālu EKSTĀZE, Ogres upes peldošo skatuvi, Kultūras centra Radošo telpu «Ogre auž», pilsētas skvēra skatuvi, Vēstures un mākslas muzeju, protams, arī SVĒTKU LIELKONCERTU, torni OGRE un vēl, vēl un vēl… Jau pačukstēju, ka laucinieks no «Ķeipenes pilsētas» ir prātīgs: patīkamo apvieno ar lietderīgo un lietderīgo ar lietderīgo – tā staigājot, dienas soļu norma izpildīta ar uzviju! Nedrīkstu arī izlikties, jo galvenais svētku pieturas punkts šoreiz mūsu kompānijai izvēlēts Ogres teātris ar kamerkoncertu «Gribas viegli». Jo patiešām dienas otrajā pusē gribas kaut ko vieglāku, jo nav arī vairs tie gadi…

Pasaule apstāsies brīdi pa brītiņam…

Ko tur liegties, Ogres teātrī ierodamies teātra aicināti: neklājas priecāties, bet delnas klusi parīvējam gan, jo visas biļetes izpārdotas, ielūgumu limits izsmelts, tātad esam starp laimīgajiem… Atkal, kā allaž, zinājām, ka būs labi, bet, ka tik labi, necerējām… Ogres teātris ir apbrīnas cienīgs fenomens. Tam pamatā stabils talantīgu aktieru ansamblis, tā ir teātra muzikalitāte dzīvajā izpildījumā, tas ir teātra režisora Jāņa Kaijaka daudzpusības talants, režisora, mūziķa profesionalitāte, sirsnīgā vienkāršība… Kāpēc te vienmēr publikas pārpilnība? Tāpēc, ka te saprot, ka mākslā galvenā ir publika.

Koncerta vadmotīvs gaumīgs, dziļdomīgs un publikai piemērots. Skatītāju rindās dažāda vecuma ļaudis. Imanta Ziedoņa vārdos ieliktais vieglums cauri vij ne vien muzikālo izrādi, bet liek aizdomāties par Ziedoņa kādā epifānijā pausto citu vieglumu. Viņš runā par talanta vieglumu, ironizē, ka nevajag dziedonim mocīt savu diafragmu un spīdzināt iztēli. Talantam nevarot manīt viņa spēju robežu: dziesma uzspurdz gaisā viegli kā bezdelīga: ja vajadzētu, tā varētu vēl vieglāk, vēl nemanāmāk… Tas otrais vieglums prātā ienāca, jūtot dziedošo aktieru izpildījuma bezsvaru un klausoties paša režisora spēlētā sintezatora vieglumā.

«Gribas viegli, cik vien viegli,

Tā lai smiekli, maziņi smiekli.

Pieskaries viegliņām, klusu, klusītiņām –

Pasaule apstāsies, brīdi pa brītiņam…»

Jūtīgā melodiskumā, snieguma kopveselumā

Koncertu ievada režisora Jāņa Kaijaka īsa uzruna. Viņš stāsta mums un lieto vārdu «mīļie». Tā nav forma, nav formalitāte, tā ir teātra un skatītāju ilgos gados radīta abpusēja uzticība, ko, ļoti iespējams, nav pārspīlēti saukt par mīlestību uz mākslu. Un mūzika, teātris ir māksla. Vēlāk Jānis Kaijaks atsauksies uz Edgara Liepiņa humoru un Raimonda Paula unikālo humoru, bet arī pats Jānis labam, gaumīgam humoram rada… Viņš paskaidro, ka ogrēniete komponiste Agneta Krilova radījusi šim vakaram ļoti piemērotu dziesmu «Gribas viegli» jauno aktrišu Akvelīnas Bērziņas un Annijas Norbertes duetam. Ko piesaka kā «pasaules pirmatskaņojumu»! Tas sasilda publiku, un dziesma jau skan: dzidras balsis, meitenes neatdzied tikai savas balsis, bet sapludina tās jaukai dueta kopskaņai, ko papildina dzīvas sejas, domājošas acis un sirds jušana. Koncerta solo dziesmas, dueti mijas ar kopdziesmām visa aktieru devītnieka izpildījumā, piemēram, «Riču raču dziesmiņā».

Raimonds Pauls ne reizi vien teicis, ka aktieri dziesmas jēgu un tajā ielikto dvēseli līdz klausītājam aiznes labāk nekā tīrie dziedātāji. Šeit redzam un dzirdam to pašu. Kad uzstājas viss ansamblis, saprotams, ka solo dziedājumi mijas ar «kopkora» balsīm. Ik numurs nostrādāts smalki: nevienam nav atvēlēta sīkuma vai mazsvarīgāka loma. Kad dzied solo, pārējie dzied līdzi ar kustībām, acīm, skatieniem, žestiem, dažkārt azartiskām, meistarīgi izkoptām dejām. Nekas neliekas pārspīlēts, mākslīgi uzspēlēts, tas acīmredzot radīts ne vien ar aktieru spējām, talantu, bet arī ar prasmīgu, prasīgu mēģinājumos noslīpētu darbu. Vieglums dažkārt atnāk ar smagumu.

Dziesmas iekustina, iedvesmo publiku, tā bieži dzied līdzi vai tiek speciāli apmācīta, iesaistīta. Tas īpaši jauki izklausījās senajās dziesmās «O, mamma!», Edgara Liepiņa popūrijā un seno dziesmu popūrijā «Trīs». Kopā ar publiku pacilāti un ritmiski izskanēja fināla gabals «Septītās debesis». Ziedi, ziedi, sirsnīgi sveicieni un publikas dedzīgi aplausi. Nevēloties izcelt kādu konkrēti, visas dziesmas skanēja atbilstoši melodijai, izpildītāja spējai iejusties, balss dzidrumam, prasmei just, izjust.

Jānosauc visi. Izpildītāji: Herberts Legants, Ieva Mora, Akvelīna Bērziņa, Annija Norberte, Lienīte Audare, Mārtiņš Apsītis, Ramona Rubene, Andris Peismalietis, Lauma Straume. Radošā komanda: režisors un dziesmu pavadītājs Jānis Kaijaks, muzikālā vadītāja Ieva Mora, māksliniece Ilze Kupča-Ziemele, radošā direktore Ieva Rodiņa, gaismas un skaņas – Austra Matveja, Agris Dzedons. Pēc koncerta aprunājāmies ar skatītājiem Anitu, Nikolaju, Ivaru, Sarmīti. Visi sacīja teju vienu un to pašu: jauks, sirsnīgs, jūtīgs koncerts. Vislabākos vārdus pelnījis režisors, visa radošā komanda un visi dziedātāji, kas dziedāja no sirds pašu izvēlētās dziesmas. Arī tajā, ka koncerts izveidots ar labu gaumi, šarmu, visi bijām ļoti vienoti.