Viņu atlaida privāta uzņēmuma reorganizācijas rezultātā un savlaicīgi nebrīdināja. Protams, tas nav cilvēcīgi un iejūtīgi, bet tā gadās. Tāpēc viņš negaudās un apzinīgi sēdās pie datora un katru rītu izsūtīja savu autobiogrāfiju un motivācijas vēstuli. Diemžēl atbildi saņēma reti. Kad tā iekrita viņa e-pastā, tad devās uz pārrunām, bet viņam neizprotamu iemeslu dēļ darbu nedabūja. Allaž kāds cits bija piemērotāks.

Kad finansiālais drošības spilvens izsīka, sākās strīdi, kas atmosfēru mājās padarīja neciešamu – katra diena bija kā nospriegota aukla. Viņš bija audzināts tā, ka vīrietim jāspēj apgādāt ģimeni. Diemžēl viņam neizdevās. Lai kā censtos, nesanāca! Pašpārmetumu dēļ sāka dzert – vispirms nervu nomierināšanai, vēlāk regulāri un bez attaisnošanās sev pašam. Vispirms tikai vakarā, lai nomierinātos. Tad rītos. Tad starp darba meklējumiem. Pudelē viņš atrada mierinājumu, ko nespēja gūt ģimenē. Kādu laiku bezdarbnieka pabalsts to visu ļāva, lai gan dzīvesbiedre pārmetoši grabēja kā modinātājs svētdienā.

Abi strīdējās, līdz viņa aizbēga pie saviem vecākiem. Par laimi, kopīgu bērnu nebija. Viņš nespētu palīdzēt savām atvasēm! Un tas nokautu viņa vīrietību. Kad nelaulātā sieva pameta, viņš aktīvāk meklēja mierinājumu pudelē. Tā kļuva par viņa vienīgo sabiedroto. Diemžēl rēķini, ko iepriekš apmaksāja dzīvesbiedre, vairs nebija viņa interešu lokā. Hipotekārais kredīts bija ņemts uz viņa vārda. Apskaidrības brīžos viņš sev iegalvoja, ka nekādā gadījumā negrib iesaistīt savu mīļoto, ar kuru nebija oficiāli precējies. Bankai tādi džentlmeņa un bruņinieka gājieni bija vienaldzīgi. Banka brīdināja par kavētiem maksājumiem, kurus viņš ignorēja. Tāpat kā apsaimniekotāja vēstules. Tās mētājās, kur pagadās. Pienāca brīdis, kad viņš saprata – drīz zaudēs jumtu virs galvas.

Un zaudēja.

Sākumā viņš pārnakšņoja pie it kā draugiem, bet jau tad daudzi viņu nosodīja un pieprasīja, lai viņš rīkojas kā īsts vīrietis. Proti, ātri atrod darbu. Vīrietim jābūt veiksmīgam! To sagaidīja no viņa. Viņam nesanāca. Neizdevās. Citi nosodīja viņu, un viņš šaustīja sevi. Tas bija strupceļš.

Es viņu sastapu stacijā, kur viņš sēdēja, ievīstījies jakā, pie kājām nosviesta noplukusi mugursoma. Izskatījās glābjams. Tāpēc palīdzēju. Cerēju izraut no bezpajumtniecības. Jā, jā, esmu inficēta ar grūtdieņu glābējas mātes Terēzes bacili!

Manis sagādātais vienistabas dzīvoklis bija ar pelēcīgām sienām un skatu uz drūmu iekšpagalmu. Cerēju, ka tas viņam palīdzēs nostāties uz kājām. Samaksāju par pirmo mēnesi un prasīto depozītu, atstāju ledusskapī pārtiku, uz gultas noliku jaunu gultasveļu. Apsolīju apmaksāt mobilā tālruņa rēķinus. «Tev vienkārši jāsāk dzīvot citādāk,» iedrošinoši teicu. «Es tev ticu.»

Bet viņš nesāka. Viņš itin nemaz necentās.

Godīgi runājot, glābu ne tikai es. Arī viņa draugi palīdzēja. Ilgi centās. Nepadevās. Diemžēl… Manis īrētā dzīvokļa durvis kļuva par robežu starp pazīstamo dzīvi un pasauli, kurā viņam vairs nebija vietas.

Ik rītu gaisma, kas ieplūda caur žalūzijām, šķita kā pārmetums. Viņš sēdēja pie loga, pudeli rokās, cenšoties notrulināt domas, kas kliedza par zaudējumiem. Uz draugu zvaniem neatbildēja. Tikšanos ar narkologu, psihiatru un ģimenes ārstu atlika. Viņam neko nevajadzēja.

Kad kāds no draugiem viņu apciemoja, mitekļa durvis palika aizslēgtas. Viņš klusēja, it kā kauns un vilšanās būtu uzcēluši neredzamu barjeru. Draugiem apnika. Savā starpā viņi apspriedās, ka darījuši visu, ko spēj. Pietiek. Nepalīdzēsim! Neglābsim! Jāķepurojas arī pašam! Pat pacietīgākajiem un iejūtīgākajiem šī situācija bija apnikusi. Viņi strikti noteica robežas: «Mēs tev devām iespēju. Dzīvokli, ārstu, pārtiku. Tu neesi izmantojis neko. Esam tevi izcēluši burtiski no nekurienes.»

Viņš to saprata. Viņš nebija dusmīgs, tikai noguris.

«Es… nespēju, es nezinu,» viņš pūta.

«Tu negribi zināt,» draugi pārmeta.

Draugi viņu pameta. Viņš palika viens.

Tajā naktī viņš sēdēja, lūkojoties tumsā.

Jau pēc mēneša neviens nezināja, kas ar viņu noticis. Īres dzīvoklī uz galda bija daži neapmaksāti rēķini un brīdinājuma vēstules, uz grīdas –viņa nemazgātās drēbes, pase, bet virtuvē tukšs ledusskapis. Draugi sprieda: varbūt viņš ir uz ielas, varbūt patversmē. Varbūt viņš vairs negrib cīnīties. Varbūt viņš cīnās. Klusi. Tik klusi, ka viņi to neredz. Mēle necēlās teikt, ka viņš varētu būt miris.

Nebija miris. Ne fiziski.

Draugi nezina, ka viņš sev atkārto: «Es esmu bomzis.»

Viņu atrada pēc diviem mēnešiem. Ne uz ielas, ne patversmē, ne slimnīcā. Mežā, pie pilsētas nomales, kur reiz bērnībā gāja ar tēvu sēņot. Tur viņš dirnēja no paletēm un plēves uzmeistarotā būdā, kurā mitinājās kopā ar klaiņojošu suni, kuru bija nosaucis par Brāli.

Kad viņu atrada, viņš bija kļuvis vēl tievāks, seja iekritusi, acis – tukšas, bet mierīgas. Viņš vairs nedzēra. Ne tāpēc, ka būtu atradis spēku uzveikt netikumu, bet tāpēc, ka nebija naudas. Viņš bija izdzīvojis, ēdot konservus, ko reizēm atstāja garāmgājēji, un atkritumu konteineros izsviesto pārtiku. Viņu pie dzīvības turēja arī Brālis. Suns, par kuru viņš jutās atbildīgs.

Es apciemoju viņu tajā nomales mežā, jo biju dzirdējusi nostāstus, ka «tas bomzis ar suni» runājot dzejā. Zināju, ka viņš tā dara. Atnācu, apsēdos uz celma, un viņš atzinās: «Es neesmu pazudis. Es vienkārši esmu citur.»

Es klusēju.

Viņš turpināja: «Es vairs negaidu, ka mani glābs. Es vairs negaidu, ka būšu tas, kas biju. Bet es joprojām esmu. Un tas ir vairāk, nekā es domāju, ka būšu.»

Es pasmaidīju. Viņš pasmaidīja. Brālis iekārtojās mums pie kājām.

Tā bija pēdējā reize, kad kāds viņus – vīrieti un suni – tur redzēja. Kur viņš palika? Varbūt joprojām mežā. Varbūt citā pilsētā. Varbūt beidzot atrada vietu, kur jūtas pieņemts.

Protams, aktīvi neviens vairs nemeklē, jo draugi bija izsmēluši cerību palīdzēt, radinieku viņam nebija, pārējai sabiedrībai bija citas rūpes.

Viņu ieraudzīja pēc diviem mēnešiem. Vēl tālāk no pilsētas, ar kuru viņu saistīja pēdējo gadu atmiņas. Vēl dziļāk nekoptā biežņā. Mežs bija kluss. Siltais atvasaras vējš dūdoja lapās, un starp kokiem kāda sēņotāja, mana draudzene, pamanīja no paletēm, plēves un veciem reklāmas baneriem sastiķētu būdu. Tāpēc viņa zināja šī «mūka eremīta» situāciju un manu iesaisti viņa dzīves uzlabošanā. Pie ieejas gulēja suns, melns, ar pelēku purnu. Kad viņa pietuvojās, no būdas izstīdzēja vīrietis. Viņš bija kļuvis vēl tievāks, tikai acis – tikpat mierīgas. Viņš vairs nelūdzās, vairs neslēpās. Viņš vienkārši bija.

«Tu esi Jānis?» viņa jautāja.

Viņš pamāja. «Tagad mani sauc Brāļa Tēvs,» viņš pasmaidīja, noglāstot suni.

Viņa apsēdās uz celma. Viņš apsēdās pretī. Starp viņiem šaudījās klusums, kas nelika justies neērti.

«Es vairs negaidu, ka mani glābs,» viņš teica. «Es vairs negaidu, ka būšu tas, kas biju. Bet es joprojām esmu. Un tas ir vairāk, nekā es domāju, ka būšu.»

Viņa nezināja, ka šī nav pirmā reize, kad viņš saka šos vārdus. Viņa klusēja. Tikai klausījās.

«Man vairs nav dzīvokļa, nav darba, nav ģimenes. Bet man ir rīts, kad saule aust pāri kokiem. Man ir Brālis, kurš mani sargā. Man ir klusums, kurā es dzirdu sevi.»

«Tu esi dzīvs,» viņa teica.

«Es esmu citur,» viņš atbildēja. «Varbūt tas ir viss, kas man vajadzīgs.»

Nākamreiz viņa atstāja viņam pārtiku, siltu segu un savu telefona numuru. Viņš pateicās. Viņa zināja – viņa pasaule ir šeit.

Tā tiešām bija pēdējā reize, kad kāds viņu sastapa. Es viņu nemeklēju.