Pie «Sonido» sociālā projekta «Parunāsim?» tālruņa pēc uzaicinājuma atsaukušies un ar zvanītājiem parunājušies pat vairāki ministri. Sarunāšanās un uzklausīšana ir kļuvusi par ikdienas īstu darbu septiņiem operatoriem jeb sarunu moderatoriem, darbavieta ir atvērta arī cilvēkiem ar speciālām vajadzībām. Caur īpašu programmu te parunāties var arī cilvēki, kas ikdienā izmanto zīmju valodu. Par to visi ir pateicīgi darba devējai Ingai Muižniecei, kura jau pirms teju 20 gadiem nonākusi pie kāda skaudra novērojuma. Esot uzziņu tālruņa darbiniecei, viņa saņēmusi arī zvanus no kādiem vientuļiem cilvēkiem, kuri bijuši gatavi izmantot paaugstinātas maksas zvana starpniecību, lai tikai reizēm varētu vienkārši parunāties. Tā nu 2018. gadā izdevies realizēt loloto ieceri par šāda sociālā projekta «Parunāsim?» nepieciešamību.

Andris, līdzīgi kā citi kolēģi, darbojas ar segvārdu. Tas palīdzot pēc darba maiņas beigām pārslēgties uz savu ikdienu. «Labdien, Arnolds klausās! Parunāsim,» atskan arī brīdī, kad uz tālruni 26564564 piezvana Ogres Vēstis. Šoreiz Andris jeb Arnolds, kas ir viņa tēva vārds, velta laiku, lai atbildētu uz pāris mūsu jautājumiem. Pats smaidot saka, ka biežāk ikdienā sanāk uzklausīt citus, bet, kad pašam tā nepieciešamība ir, tad viņu vislabāk uzklausa sieva.

– Andri, cik intensīvi tev sanāk uzklausīt zvanītājus?

– Priekšniecībai ir statistika, un kādu laiku atpakaļ es uzzināju, ka sešu gadu laikā esmu noklausījies pusmiljons sarunu minūšu. Mums šis telefons strādā katru darba dienu. Es, protams, pie telefona neesmu katru dienu, tas atkarīgs no maiņas laika. Bet ticu, ka Dievs jau neko nejauši nedara. Savā maiņas laikā, kad nepieciešams, es varu liecināt arī par Dievu. Priekšniecība man to neliedz. Ja cilvēks grib dzirdēt manu stāstu, tad saruna turpinās, un es varu tajā padalīties.

– Vai tu vienmēr esi gatavs dažādām un sev nezināmām tēmām?

– Jā, ir cilvēki, kas mums zvana visus šos sešus gadus. Ir kāda fenomenāla sieviete, kas arī bieži zvana, un viņai mīļākā tēma ir – balets. Lai sarunas mums būtu interesantas, arī es esmu Vikipēdijā un Google izpētījis daudz par baletu. Tad mums ir vēl interesantāk sarunāties. Kad cilvēks zvana, es nezinu, par ko šī saruna būs. Jā, esmu gatavs visām tēmām. Citreiz cilvēki stāsta arī par vientulību, bet citreiz vienkārši, lai padalītos par savu veselību un to, ka, piemēram, vēders ir izgājis.

– Tas nozīmē, ka visbiežāk zvana cilvēki, kuriem vienkārši nav blakus otra, ar ko padalīties?

– Ļoti daudziem nav, ar ko padalīties! Tomēr reizēm zvana arī ģimenes cilvēki, tādi, kuri paši ir vīrs vai sieva. Šodien daudzi cilvēki viens otru vienkārši nesaprot. Tagad arī kari notiek, un daudzi par to uztraucas, kāds saka «sliktie krievi» vai «labie izraēlieši», bet abas puses nokauj. Notiek karš. Arī par to runājam. Dažus karš ļoti uztrauc. Ir cilvēki, kuriem mājās nav ne televizora, ne radio, par brīnumu, ir telefons. Stāsti ir dažādi. Atceros, ka tad, kad es pats biju vesels un strādāju grūti audzināmo bērnu patversmē, mums atveda vienu 18 gadu vecu puisi, kas savos gados bija analfabēts. Viņš neko nebija redzējis. Arī tā notiek.

– Kas ar tavu paša veselību notika?

– Man ir bijuši divi insulti. Pirmais pirms 20 gadiem un otrais – pirms 12. Grūti pateikt, vai tas notika pēkšņi. Neviens jau no mums nezina, kā tas notiek. Cilvēciski var likties, ka pēkšņi, bet nezinām, vai no darba vai no kā cita. Un tad pirms septiņiem gadiem mums meita strādāja vienā projektā un toreiz savai priekšniecei par mani ieminējās. Viņa uzklausīja un uzaicināja mani uz interviju. Tā arī toreiz aizsākās šis projekts.

– Atceries pirmos zvanītājus un sarunas?

– Vairs neatceros īsti pašas pirmās sarunas. Īpaši neuztraucos, bet ļoti priecājos! Visvairāk es priecājos, ka mani dzīvē ir atradis Jēzus. Man pirmo reizi par Dievu stāstīja cietumā. Lielāko ietekmi man deva pareizticīgo mācītājs, kurš pat atbrauca ciemos pie manis. Tomēr kristījies esmu baptistu baznīcā pie mācītāja Ilmāra Hirša.

– Vai tev pēc darba maiņas arī pašam ir prāts jāatpūtina?

– Citreiz nogurums ir, bet ne vienmēr. Rekordskaitlis mums zvanu centrā ir četru stundu laikā uzklausīt 11 cilvēku. Man ir četru stundu maiņa, un, jā, prāts reizēm jāatpūtina. Man jau sieva saka, ka prāta man nav (smejas). Bet viņa mani uzklausa, kad pašam ir jāparunājas. Nesen es divus mēnešus pavadīju slimnīcā un augstāk par gultu netieku. Tad, kad man kāds palīdz un iesēdina ratiņkrēslā, tad izbraucu ārā. Tomēr es priecājos, ka arī šī ir mana darba diena un ka varu šobrīd strādāt attālināti no mājām.