Šobrīd viņa spalvai pieder seši «folianti», kuru vidū ir arī šausmu stāsti. Tūlīt dienasgaismu ieraudzīs vēl viens viņa darbs, nu jau vēsturiskā žanra jomā – ar nosaukumu «Tukuma karš» – par 1905. gada notikumiem viņa dzimtajā pilsētā. Tas nav viss – finišam tuvojas arī «Papardes», ko pats rakstnieks raksturo kā «piedzīvojumu romānu ar detektīvžanra un baiļu elementiem».

Sevi Guntis Tālers dēvē par nemiera garu, kam patīk pārmaiņas. Bet, ja ko dara, tad ar pilnu sparu un atdevi, dažkārt līdz pat izdegšanai. Apguvis dažādas zināšanas: studējis tiesībzinātnes, mācījies arī vides un grāmatvedības gudrības, astroloģiju. Tikpat raiba ir darba pieredze – juridiskais konsultants, projektu speciālists, veikala vadītājs, laukstrādnieks, mežkopis un pat «Knife number 3» jeb «Nazis numur 3» – tāds viņš skaitījās algu sarakstā, kad Anglijā strādāja brokoļu laukos. Patlaban gan apstājies jaunu darbu meklējumos, jo, šķiet, atradis īsto aicinājumu – rakstniecību. Tā kā ar grāmatu rakstīšanu maizītei sviestu grūti nopelnīt, tad vienlaikus darbojas arī žurnālistikā – strādā reģionālajā presē.

Grāmatnieks kopš bērnības

Draudzība ar grāmatām Guntim Tāleram ir sena – kopš agras bērnības. Tā kā tajā laikā daudz slimoja un citu izklaižu, kā īsināt laiku šādā piespiedu dīkstāvē, nebija (ja par tādu nesauc melnbalto televizoru, kura pāris kanālos bija reti skatāms kas baudāms), tad roka pasniegusies pēc lasāmvielas. Iemācījās tekoši lasīt jau piecu gadu vecumā, starp citu, arī vecajā drukā, un tad arī iestaigājis ceļu uz bērnu bibliotēku, kur ātri vien apguvis to, kas tur bija. Vēl pirms skolas gaitām spēra pirmos soļus grāmatniecībā – no lapiņām taisījis mazas burtnīciņas, kurās tad drukāja savus garadarbus. Arī pirmajās klasēs izcēlās starp klasesbiedriem – kamēr dažs labs tikai ar grūtībām teikumus lika kopā, Guntis paslepšus, mācību grāmatas vākos ietērptu, lasīja «Jātnieku bez galvas», ko vēl šobrīd viņš atzīst par vienu no labākajiem detektīvžanrā. Tomēr līdz tam, kad pats varēs turēt rokās detektīvromānu, uz kura vāka būs viņa vārds un uzvārds, nācās gaidīt vēl dažas desmitgades. Pirms tam gan iemēģināja spalvu žurnālistikā, tapa daži mazi stāstiņi avīzē, bet tas viss izsīka kā tāds strautiņš karstā vasarā. Tas īstais brīdis, tā stunda pienāca 2019. gadā, kad tolaik vēl Guntis Zariņš ieraudzīja Latvijas Rakstnieku savienības izsludināto dalību Literārās akadēmijas budžeta grupā. Sapratis, ka pats Liktenis viņam pamājis ar pirkstu, uzrakstījis pieteikuma stāstu, un – grupā iekšā gan! Tā bija vērtīga skola, meistarklases Janas Egles un Ronalda Brieža vadībā atklāja rakstīšanas noslēpumus un nopulēja vārda mākslu.

Noslēdzot radošo mācību gadu, vajadzēja uzrakstīt vai nu stāstu, vai romāna fragmentu. Un atkal – ieraudzījis, ka izdevniecība ir izsludinājusi detektīvromānu konkursu. Jau Literārajā akadēmijā uzzinājis, kam tik visam tādā īstā «burlakgabalā» ir jābūt – dubultais sižets, laika grafiki un citu kanonu vesels sieks. Iesācējam tas šķita teju kā neiespējamā misija. Bet nu nolēmis – lai velns par stenderi paliek, taču šito viņš dabūs gatavu!

Ar pirmo piegājienu – desmitniekā

Nolicis malā visus citus darbus un 2020. gadā pievērsies tikai rakstīšanai. Paveicies arī ar to, ka dzīvesbiedre bija ļoti saprotoša un visus trīs viņa jaunrades mēnešus uzņēmās uz saviem pleciem arī finansiālās rūpes. Kad manuskriptu iesniedzis, liels bija pārsteigums un prieks, kad izrādījās, ka viņa romāns «Pēdējais klients» izpelnījies augstu novērtējumu – atzīts par labāko konkursā un tiks izdots. Taču, pirms tas notika, izrādījās, ka viens Guntis Zariņš jau latviešu literatūrā ir – latviešu trimdas rakstnieks, kurš viņsaulē aizgāja 1965. gadā, trīs gadus pirms otrs rakstnieks ar tādu pašu vārdu un uzvārdu nāca pasaulē. Kā pats pasmaida – varbūt reinkarnācija nostrādāja. Nebūtu labi šāda dubultošanās, nolēma gan redaktore, gan pats autors. Piedāvājis vairākus variantus, bet redaktorei neviens pie sirds nav gājis. Līdz beidzot uzdūrās vārdam «dālderis» jeb «tālers», kas bija sudraba monēta viduslaikos. Tas aizķērās un šķita labi saskanam ar vārdu. Arī redaktore deva savu svētību, un tā piedzima rakstnieks Guntis Tālers.

2022. gadā «Pēdējais klients» nonāca grāmatnīcās, bibliotēkās un lasītāju rokās. Ar to tad nu bija āķis lūpā, un, pamanījis soctīklos ziņu, ka «Latvijas mediji» rīko konkursu «Vakara romāns 2022» ar ievirzi – mūsdienīgi sadzīves, romantiskie un detektīvromāni, nolēmis nelaist garām šādu izdevību. Kāpēc lai tas nebūtu detektīvromāns ar romantisku piesitienu? Tā kā romantiskais žanrs ir sieviešu iecienīta lasāmviela, tad taču galvenajai varonei jābūt sievietei! Tātad jāiejūtas viņas ādā! Neiespējami? Kas neriskē, tas nevinnē. Tā pāris mēnešu laikā tika pielikts punkts romānam «Garās nakts mēness». Tiesa, šoreiz laureāta gods gāja secen, bet par publicējamu atzīts. Galu galā iznāk tā, ka «mēness» ierauga dienasgaismu agrāk nekā «Pēdējais klients».

Literatūra, kas asina prātu

2022. gads jaunajam autoram ir reti ražīgs, jo klajā nāk šausmu stāstu krājums «Nemierīgās dvēseles» un vēl viens detektīvromāns «Monstra rotaļu laukums». Pēc gada tiem pievienojas divi «krimiķi» – «Grēksūdzes noslēpums» un «Sestdienas kungs». Nu jau, būdams šā žanra autors ar stāžu, Guntis Tālers nekādi nevar piekrist, kad apgalvojot – lūk, detektīvi ir lasāmviela, bet ne literatūra. Tas patiesībā ir literatūras veids, kas ļoti asina cilvēka prātu. Jāiejūtas izmeklētāja ādā, jāredz un jādzird tas pats, jāvēro un jāizdara tie paši secinājumi.

Detektīvi ir vairāku veidu: viens no tiem – policijas, kur noziegumu risina policists. Ja dod priekšroku šim formātam, tādā gadījumā jāpārvalda šīs iestādes struktūra, procesuālā kārtība – ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Nācies dzirdēt ne vienreiz vien, kā kriminālfilmas un to seriālus vērtē paši policijas darbinieki – sak, tā jau nemaz nenotiek. Arī pats dabūjis pa asti no rakstnieces, tukumnieces Rolandas Bulas, kura strādājusi par izmeklētāju. «Pēdējo klientu», pirms sūtīt izdevniecībai, iedevis viņai izlasīt, un, kad viņa atdevusi manuskriptu, pavaicājusi – vai viņš tiešām domājot, ka DNS analīzes esot gatavas pāris dienu laikā. Izrādās, vismaz trīs, četras nedēļas jāgaida. Un ko tai laikā dara slepkavnieks? Nu darbojas vien tālāk. Izmeklēšanas gaita ir daudz lēnāka, nekā var rasties iespaids no filmām. Birokrātija ir milzīga. Realitāte ir tāda, ka jābrīnās, ka vispār ko atklāj, it īpaši, ja noziedznieks bijis tik gudrs, ka nav atstājis lietiskos pierādījumus, teic Guntis Tālers. Viņš izvēlējies citu detektīvromāna veidu, proti, viņa grāmatās darbojas privātdetektīvi. Te gan ir viens «bet», jo viņiem policija un reģistri (piemēram, iedzīvotāju) nekādu informāciju nesniedz un neko daudz viņi arī neatklāj – tās atkal ir tikai seriālu pasakas. Ja tomēr detektīvi grib ko atklāt, tad noteikti nākas pārkāpt kādus likumus. Ko viņiem tie atļauj? Noklausīties, pa gabalu skatīties, parunāties ar cilvēkiem. Filmēt, fotografēt? Slēptās kameras un mikrofoni? Noteikti nē, par to var nonākt aiz restēm. Jā, var pārbaudīt telpas, taču tikai tad, ja tam piekrīt to īpašnieks. «Mani detektīvi šos aizliegumus pārkāpj, zog datus, uzpērk mobilo operatoru pārstāvjus, lai dabūtu informāciju par telefonu atrašanās vietām, un tā tālāk. Kā teica Rolanda Bula, visus pārkāpumus uzskaitīdama, – par to viņiem būtu jāsēž cietumā,» pasmīn rakstnieks.

Vēl ir trešais detektīvromānu tips – mājsaimnieču, proti, cilvēks, kurš nekādā veidā nav saistīts ar kriminālo pasauli, pēkšņi saskaroties ar noziegumu, ir gana attapīgs, lai spētu to atrisināt bez policijas palīdzības.

Noziegumi, rīcība un motivācija

Paverot savas literārās virtuves durvis, Guntis Tālers atklāja vienu otru paņēmienu, ko izmanto savos darbos. Ir tādi, kas ir vispārzināmi, piemēram, noziegumam jānotiek jau pirmajās lappusēs. Jābūt izmeklētājam un antagonistam (noziedzniekam) utt. To, kā noziegums tiek izdarīts, viņam palīdz izdomāt, piemēram, tiesvedības studijās apgūtais. Tā vienā no grāmatām izmantojis tiesu materiālos uzieto gadījumu Tukuma pusē, kur padomju gados kāds nelegālā alkohola tirgonis tika atrasts savās mājās nogalināts ar masīva ķebļa sitienu pa galvu, teju to sašķaidot. Traks spēks vajadzīgs, lai to izdarītu. Šobrīd par to tā nebrīnītos, zinot narkotiku ietekmi, bet tolaik tās nebija izplatītas. Gadījums tā arī netika atklāts, un, visticamāk, slepkava jau nomiris savā nāvē, pieļauj Guntis Tālers.

Tāpat grāmatā ienācis savulaik studiju gados prokuratūras praksē piedzīvotais. Tas kopumā bijis garlaicīgs papīru darbs, taču šad un tad bija arī kas adrenalīnu uzdzenošs. Tā braucis līdzi izmeklētāju komandai, kad Ķemeru mežā tika atrasts noslepkavots cilvēks. Skats bija briesmīgs, jo no cilvēka nekas daudz pāri nebija palicis, un viņš bija bez galvas. Domājat – kāds to meklēja? Ir netaisījās, jo pēc tik ilga laika lapsas, kam tā ir delikatese, sen jau būšot aizvazājušas nezināmā virzienā – atbildējis izmeklētājs. Šo faktu atcerējies un ielicis savā darbā – noziedznieks noslēpj noslepkavotā galvu tieši ar šādu domu – sak, policists nodomās, ka lapsas darbojušās, un neviens neuzzinās, ka cilvēks ir nosists.

Taču būtiski ir visās šajās detaļās nepazaudēt rīcības motivāciju. Kāpēc noziedznieks, kas otram atņem dzīvību, tā dara? Lielākoties uz to pamudina atriebība, mantkārība, greizsirdība, bailes, ka tiks atklāts kāds cits noziegums. Lūk, te atkal gadījums, ko izmantojis. Kad strādājis laikrakstā, atnāca kāds lasītājs, lai pastāstītu, kā tiesu izpildītājs ar citu tikpat veiklu darboni no viņa izkrāpis māju. Izrādās, bija iedzīvojies parādos un, lai tos atdotu, ieķīlājis ģimenes māju. Aizdevējs, nevarot sagaidīt naudu, ielicis izsolē māju. Vīrs nu galīgā izmisumā meklē citu aizdevēju, un beidzot izdodas atrast kādu, kas naudu neaizdod, bet apsola, ka izsolē viņš to māju nopirks, un nabaga parādnieks ar ģimeni varēs tur palikt dzīvot, desmit gadu laikā samaksājot iztērēto summu. Bet, kad aizgājuši uz izsoli, izrādās, ka tā jau iepriekšējā dienā pārdota. Juridiski piesieties nav kur, jo, lūk, avīzē mazs sludinājums bijis, ka tā pārcelta, aprādījis tiesu izpildītājs. To ievērojis tikai viens cilvēks (kāda sakritība!), kurš to māju nopircis par smiekla naudu (tolaik tā bija kadastrālā, nevis tirgus vērtība). Tā nu īpašums aizgāja cita rokās, kas bija labi ja ceturtā daļa no kredīta, tātad nelaimīgais vīrs palika vēl parādā. Sieva piepildīja draudus, iesniedza šķiršanos un ar bērniem aizgāja dzīvot pie saviem vecākiem. Viņš palika uz ielas, bez darba un ienākumiem, bet ar melnu atriebību sirdī. Tā tad lika viņam rīkoties!