Liels laimes avots Vitas dzīvē ir viņas bērni un mazbērni. Un arī brīnišķīgie kolēģi, ar kuriem kopā būts gan priekos, gan grūtībās. «Esmu jau rūdīta vakaros nolikt darbu malā un nedaudz no tā atpūsties. Turklāt – ja man nākamajā dienā ir jāvada, piemēram, septiņas, astoņas laulību ceremonijas, tad spēki jāatjauno,» Vita dalās sava mundruma noslēpumā. Par to, kā viņa nonāca savā profesijā, par stipru ģimeni un spēju it visur saskatīt labo – šajā sarunā.

– Kā ir strādāt par Dzimtsarakstu nodaļas vadītāju? Pozitīvā lieta droši vien ir jaundzimušo un laulību reģistrācija, bet grūtākā – kārtot dokumentus par mirušajiem.

– Cilvēkiem vārdi «Dzimtsarakstu nodaļa» parasti asociējas ar laulībām. Ja es par savu darbu pastāstu mazliet vairāk, tad ir liels izbrīns, ka manos pienākumos ietilpst vēl daudz kas cits. Pie mums nāk arī tādēļ, ka glabājam arhīvu, reģistrus par simts gadiem. Ik pa laikam vajag dokumentus, kas apliecina, kad kāds ir dzimis, kad reģistrēta laulība, ka ir bērni. Šādi papīri ir nepieciešami visdažādākajās situācijās, gan kārtojot mantojuma lietas, gan darīšanas ārzemēs. Saņemam ļoti daudz iesniegumu.

Šī ir mūsu darba neredzamā daļa. Jo senākus gadus meklē, jo grūtāk. Vēl ir tādi dzimtu pētnieki, kuri šķetina šos dzīparus, paši kaut ko nezina un prasa mums. Ja ir zināms meklētās personas kods, tad varam skatīties savā datubāzē, bet, ja ne, tad pēc padziļinātas sarunas ar pieprasītāju vai nu jālūko mūsu arhīvā, vai arī jāraksta kolēģiem kādā citā Latvijas novada vai pilsētas Dzimtsarakstu nodaļā, lai viņi meklē savos arhīvos. Tāpat cilvēki sagrib mainīt vārdu, uzvārdu, tautības ierakstu un dodas uz Dzimtsarakstu nodaļu. Reizēm kādā agrākos gados sastādītā dokumentā radusies kļūda vai nepilnība, bet vajag apliecinājumu, lai pierādītu radniecību. Labojumi un papildinājumi visu veidu civilstāvokļa aktu reģistros – to darām mēs.

Darbiņa ir tiešām daudz. Reizēm cilvēki prasa: ko tad jūs pa nedēļu iesākat, ja laulības notiek tikai nedēļas nogalēs? Mums jau vispirms ar pāriem ir plaša komunikācija klātienē, pa telefonu vai ar e-pasta starpniecību, lai vienotos par viņu vēlmēm un mūsu iespējām. Ir jāsaņem iesniegumi, tie jāapstrādā. Ja kāda no pusēm ir ārzemnieks, tad vēl papildus nepieciešami cita rakstura dokumenti, tulkojumi, jāpārbauda likumīgā uzturēšanās, jānoformē Latvijas personas kodi utt. Mans galds ir noklāts dokumentiem.

– Jūs teicāt «kolēģi meklē». Kur tad viņi meklē, un kas tie par kolēģiem, kas meklē?

– Piemēram, kāds cilvēks pēta savu dzimtu un grib kaut ko uzzināt par vecmāmiņu: kurā gadā viņa apprecējās vai kurā gadā nomira. Mēs sarunā noskaidrojam, ka viņa dzīvoja, piemēram, Aizkrauklē. Tad sūtām pieprasījumu kolēģiem Aizkraukles novada Dzimtsarakstu nodaļā, lūdzam meklēt. Brīžiem esam kā tādi izmeklētāji, jo cilvēki ne vienmēr precīzi zina kādus datus par radiniekiem, bet tieši no šīs, cik vien iespējami, precīzākās informācijas ir atkarīgs reģistra atrašanas rezultāts. Tad iesakām, lai iztaujā tuviniekus.

– Minējāt, ka tiek glabāti dati par simts gadiem. Vai tas nav par maz?

– Tālāk dokumenti tiek nodoti Valsts vēstures arhīvam, tur tie ir sasniedzami. Ja vajag kādas izziņas, tad tās ir pieejamas šajā arhīvā.

– Cik liels kolektīvs esat Ogres novada Dzimtsarakstu nodaļā?

– Pēc administratīvi teritoriālās reformas, kas notika 2021. gadā, mēs kļuvām par vienoto Ogres novada Dzimtsarakstu nodaļu četru darbinieku sastāvā, apvienojot Lielvārdes, Ikšķiles un Ķeguma novadu Dzimtsarakstu nodaļas. Viena no Ogres novada Dzimtsarakstu nodaļas darbiniecēm strādā Lielvārdes pilsētas un pagasta pārvaldes ēkā. Tur viņa pilda visas dzimtsarakstu funkcijas kā Ogres novada Dzimtsarakstu nodaļa, ar tieši tādu pašu zīmogu un veidlapām, kādas izmantojam Ogrē. Dokumenti, ko viņa pa mēnesi ir reģistrējusi, nākamā mēneša sākumā tiek atgādāti mums. Mēs visi esam vienoti. Gribētos atkārtoti informēt Lielvārdes apkārtējo pagastu iedzīvotājus, ka Dzimtsarakstu nodaļas pakalpojumi ir pieejami Raiņa ielā 11A, Lielvārdē. Nav uz Ogri jābrauc.

– Tiešām esat tikai četri cilvēki?

– Jā, un šeit man jāpiebilst: līdz reformai mēs Ogrē bijām trīs, un mums darba bija gana daudz. Patstāvīgi strādāja Lielvārdes, Ikšķiles un Ķeguma novadu Dzimtsarakstu nodaļas. Vēl bija darbiniece arī Birzgales pagasta pārvaldē, viņa skaitījās pie Ķeguma novada. Tātad līdz reformai mēs kopā bijām septiņas, bet pēc reformas mēs esam palikušas tikai četras.

– Kā tiekat galā, ja kāds saslimst?

– Nu, tad ir ļoti slikti. Nevienu cilvēku no malas paņemt nevar, jo mēs esam amatpersonas tādā nozīmē, ka mums viss ir saskaņots ar iestādēm – gan ar mūsu augstākstāvošo Dzimtsarakstu departamentu, gan Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi, jo mēs slēdzamies klāt viņu programmām, tas ir ļoti nopietni. Nevar uz slimošanas laiku noformēt kādu citu darbinieku kā aizvietotāju. Pirmkārt, viņš nespētu te neko daudz palīdzēt, jo būtu daudz jāmācās, lai apgūtu specifisko Dzimtsarakstu nodaļas darbu, kas viss balstās uz likuma normām. Otrkārt, viņam nebūtu piekļuves programmām. Tas nav ātri izdarāms. Svarīgākais, ka mēs parakstām dokumentus. Mūsu parakstu paraugi ir visas Latvijas notāru datubāzē, un tie ir tikai mums četrām. Tādēļ, ja kāda saslimst, tad atlikušās strādā pāri spēkiem, jo tas vienkārši ir jādara – gan bērniņi jāpiereģistrē, gan mirušie, un arī laulībām ir jānotiek.

– Vai jūs varat doties atvaļinājumā? Parasti jau darbinieki grib atpūsties vasarā.

– Cenšamies. Ja laulības reģistrācijas iestāde būtu sabiedrība ar ierobežotu atbildību, tad, protams, vadītājs varbūt stingri pateiktu, ka vasaras periods ir pats ražīgākais precēšanās laiks un atvaļinājumus, lūdzu, plānojiet tikai rudenī, ziemā vai agrā pavasarī. Es tādus noteikumus savām kolēģēm nenosaku, jo visas gribam tieši vasarā uzņemt spēkus. Tas ir vajadzīgs it īpaši tādēļ, ka mums visu laiku ir kontakts ar cilvēkiem, jāvada laulību ceremonijas, kurās jāsaka sirsnīgi vārdi. Ir jāatpūšas, lai būtu enerģija.

Mēs esam lieliska komanda, manas kolēģes ir ar krietnu darba stāžu, pieredzējušas, visam ir gājušas cauri, viņas ir ārkārtīgi saprotošas. Kad viena aiziet atvaļinājumā, tad pārējās strādā par visām, raiti, nenogurstoši, jo nāk taču apmeklētāji un jāsniedz pakalpojumi. Mums nav variantu, ir jāvar. Maināmies, neņemam brīvu uzreiz veselu mēnesi, ieplānojam pa nedēļai, divām. Man kā vadītājai ir jāiedod brīvdienas arī par nostrādātajām sestdienām. Cilvēks atnāk no atvaļinājuma, tad tam atkal jāpalaiž tie, kas strādājuši viņa prombūtnes laikā. Noslodze mums ir patiešām liela, un četrām jātiek galā ar to, ko agrāk darīja septiņas darbinieces.

– Vai vakaros mājās vispār spējat aizmirst par darbu?

– Laikam ar gadiem esam iemanījušās, jau ir tāds rūdījums. Nevar atslēgties tad, ja ir gadījies kāds sarežģītāks apmeklētājs. Daži nāk ar siltumu, sirsnību un sapratni, bet citi nāk, savu kāju piecirzdami, ar savu taisnību. Reizēm gadās kāds konflikts, nesaprašanās vai pārmetumi. Piemēram, cilvēks kaut ko ļoti grib, bet mēs aizstāvam likuma normas, kas to nepieļauj. Ja tiek izrādīta neapmierinātība, tad gan pēc tam grūti tikt vaļā no domām par to, kā vajadzēja to cilvēku pārliecināt. Bet citādi, lai kā esi noguris, tāpat jābrauc mājās, kur esam mammas, vecmāmiņas un sievas. Savā ģimenē ir mazliet jāievelk elpa, lai nākamajā dienā, kad, piemēram, paredzētas daudz laulību reģistrācijas, var smaidīt. Jāsapošas arī. Viss jāsaved kārtībā, jo cilvēki nāk uz svētkiem, un arī mums jāizskatās svinīgi.

– Cik ilgi strādājat Dzimtsarakstu nodaļā? Ilgus gadus bijāt iepriekšējās Dzimtsarakstu nodaļas vadītājas Lidijas Vītolas vietniece.

– Es te strādāju jau ļoti sen, ar humora pieskaņu varu teikt – no pagājušā gadsimta. Mana pirmā darba diena bija 1986. gada 15. decembris. Ar Lidiju Vītolu plecu pie pleca nostrādājām vairāk nekā trīsdesmit gadu, līdz viņa devās pelnītā atpūtā.

– Tad jau nākamgad būs apaļa jubileja!

– Jā, 40 gadu. Es šajā darbiņā esmu ieņēmusi dažādus amatus. Esmu bijusi gan vecākā inspektore, gan tikai inspektore, gan speciāliste, vadītājas vietniece. Tad tā loģiski arī izvijās mans darba liktenis, ka tagad esmu vadītāja. Šī pieredze, kam esmu gājusi cauri, šobrīd ļoti palīdz. It sevišķi tad, kad jāstrādā arhīvā, jo zinu, kā viss te ir veidots un mainīts. Es dažreiz tiešām prātoju, kā jauns darbinieks vispār varētu kādu konsultēt par arhīvu lietām, jo nepieciešami gadi, lai saprastu šo mūsu ļoti plašo darbalauku.

– Kā nokļuvāt Dzimtsarakstu nodaļā?

– Tas ir interesants stāsts. Pēc vidusskolas nolēmu, ka mācīšos par juristi Latvijas Universitātes vakara nodaļā. Domāju, tā ir tāda universāla profesija, daudz ko vari darīt. Lai būtu vieglāk apgūt zinības, paralēli sāku strādāt Rīgas pilsētas Ļeņina rajona tiesā par tiesas sēžu sekretāri. Biju norīkota pie vienas jaunas tiesneses, kurai pārsvarā bija civillietas, un tieši laulības šķiršanas lietas. Man vajadzēja protokolēt tiesas sēdes. Ko tik es tur dabūju redzēt un dzirdēt, jauna meitene būdama! Kā tie cilvēki savā starpā plēsās! Kā viņi bērniņus nevarēja sadalīt! Arī mantu. Bet abi taču viens otru reiz bija mīlējuši, kāpēc ar tādu naidu jāšķiras? Toreiz nodomāju: kaut man būtu iespēja kādreiz strādāt tur, kur pāri iet kopā, nevis šķiras.

Tad es iepazinos ar savu vīru, un mēs devāmies uz Ogres rajona Dzimtsarakstu nodaļu, lai reģistrētu laulību. Tieši tajā laikā tur bija radīta jauna štata vieta – vecākā inspektore. Nodaļa meklēja darbinieku. Pateicoties, ka vidusskolā Ģimenes tiesību priekšmetu mācīja Lidija Vītola, un tam, ka studēju juristos, piedāvājums strādāt tika izteikts arī man. Piekritu. Es sapratu, ka liktenis ir uzklausījis manas domas. Man piedāvā darbu vietā, kur pāri dibina ģimeni, tās taču ir pozitīvas emocijas! Turpināju mācīties juristos. Tas bija liels pluss, jo arī šeit ir vajadzīgs jurists. Tajos gados uzreiz neprasīja augstāko izglītību juridiskajā jomā. Tagad ir stingrākas prasības, jo mēs esam amatpersonas.

– Vai šobrīd cilvēki precas biežāk? Beidzamajā laikā droši vien daudzi seniori vēlas noslēgt laulību, lai varētu saņemt mantojumu.

– Senioru laulības ļoti izteikta tendence bija brīdī, kad tika pieņemts likums, kas ļauj veselu gadu pēc laulātā nāves saņemt pusi no viņa pensijas. Šo gadu gaitā esmu novērojusi, ka mainās tas, kā tiek svinētas laulības. Agrāk viss notika ar tiešām milzīgiem viesu pūļiem. Greznas mašīnas, treknas tortes, goda vārti, čigāni un dažādas tradīciju izdarības, arī Dzimtsarakstu nodaļā. Šobrīd, it īpaši kopš pagājušā gada 1. jūlija, kad tika atcelta prasība par obligātajiem lieciniekiem, ir pilnīgi cita aina. Daudz pāru pie mums nāk tikai divatā. Viņi tā arī pasaka: kāzas ir ļoti dārgs pasākums. Pat ja nāk tikai divatā, apģērbs, gredzeni un ziedi jau prasa lielus izdevumus. Daudzi labāk izvēlas vienkārši sareģistrēties un aizbraukt ceļojumā.

– Vai arī tad, ja pāris ierodas bez viesiem, līgavai ir balta kleita?

– Ir dažādi. Vienas līgavas ir ļoti greznas, pat liekas: vai tiešām viņiem vakarpusē nebūs kāds pasākums, lai šo skaistumu redzētu arī tuvinieki? Citas līgavas nav baltā kleitā, bet tāpat ir saposušās. Bijušas frizētavā, iegādājušās jaunas, skaistas kurpes. Varbūt viņas to kleitiņu izvēlējušās tādu, lai šādā tērpā varētu apmeklēt arī citus pasākumus. Bieži vien pāriem līdzi ir arī bērni, tātad ģimenīte jau ir nodibināta, tikai jāsakārto dokumenti. Kādreiz ir tik skaisti, kad mamma un viņas meitiņas saģērbušās līdzīgās kleitās. Tā ka cilvēki nāk sapucējušies neatkarīgi no tā, vai divatā vai ar tuvinieku pulciņu. Tas vienmēr ir īpašs brīdis.

– Mēs labi zinām, ka viena no sāpīgākajām lietām valstī ir sliktā demogrāfiskā situācija. Cik daudz jaundzimušo reģistrējat?

– Jā, stāvoklis kļūst arvien nopietnāks. Pastāstīšu spilgtu piemēru, kā mums klājas ar demogrāfiju. Kad reģistrējam mirušo, tad pieslēdzamies pie Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datubāzes, ar ko mums ir vienoti dati. Miršanas reģistra ieraksti atspoguļo, kurš pēc kārtas cilvēks ir nomiris Latvijā šogad. Tieši tikko reģistrējām 10 167. mirušo. Protams, kamēr mēs runājām, citi kolēģi jau vadīja sistēmā nākamo ciparu. Savukārt vakar reģistrējām bērniņu – tas bija 4306. jaundzimušais šogad. Salīdziniet, lūdzu. Katastrofāli!

– Varbūt zināmā mērā arī karš Ukrainā neveicina jaunos pārus plānot ģimenes pieaugumu, jo nezinām, kas vispār notiks rīt. Nav drošības par nākotni.

– Piekrītu, ka tas ir viens no lielajiem iemesliem. Internets ir pilns ar virsrakstiem, uz kurieni mukt, ja pienāktu tāds bīstams brīdis. Mēs abas varam iztēloties, kā mēs kaut kur skrietu. Bet, ja mums uz rokām būtu zīdainis, kā tad mēs skrietu? Šķiet, visi esam redzējuši šos kadrus no kara zonas, kā izskatās, kad ar mazuli rokā kaut kur jādodas bēgļu gaitās. Tas ir prātam neaptverami.

Vēl jūtu, ka jaunatnei sāk mainīties attieksme pret bērniem. Bērnu laišana pasaulē nozīmē grūtības. Bet grūtības negribas, ir vēlme dzīvot vieglāk. Protams, savu lomu spēlē arī materiālā puse. Citi saka: bērni ir dzimuši arī iepriekšējo karu laikā un ir izdzīvojuši. Lai vai cik grūti bija, paaudzes ir izaugušas. Tomēr liekas, ka jaunatne vēlas domāt vairāk par sevi. Gribas vieglumu, baudīt. Jāatzīmējas, kur esmu ceļojis, kādās valstīs bijis, kā es esmu atpūties. Bet bērns nozīmē negulētas naktis, slimības, rūpes, bērnudārzus, mūsdienās daudzas omītes strādā, nevar palīdzēt pieskatīt mazbērnus. Tā ka zemajai dzimstībai ir vesela buķete iemeslu. Kādreiz cilvēki dzīvoja un sadzīvoja paaudžu paaudzēm, cits citam palīdzēja. Tagad visiem gribas atsevišķi.

– Jums pašai ir liela ģimene?

– Man ir divi pieauguši krietni dēli, kuri jau ir sastapuši otrās pusītes un nodibinājuši savas ģimenes. Ir strādīgs vīrs, ar kuru esam kopā jau 39 gadus. Mums ir trīs mazbērni. Es tā priecājos par viņiem! Tas ir kaut kas fantastiski brīnišķīgs! Jūtos bagātināta, ka man viņi ir. Tā ir ļoti liela laime, ja ir uzaudzināti labi cilvēki un nāk nākamā paaudzīte. Man tā vien gribas ar viņiem būt, kontaktēties un runāties, un arī kaut ko dot no sevis, lai palīdzētu viņus uzaudzināt. Es tāda no dabas esmu, ka ļoti vēlos palīdzēt. Tikko drusciņ ir vajadzība, tā es cenšos būt kopā, palīdzēt pieskatīt. Kā citi mani vienaudži saka: cik ātri aizsteidzas tas laiks, kad tie mazie ir mazi. Šis periods jābauda, tad jau viņi paaugas lielāki, un omīte attālinās, tā saiknīte saglabājas citādi.

– Vai vienmēr esat bijusi ogrēniete?

– Jā, mani vecāki dzīvoja Tīnūžu ciemā, kad es piedzimu. Nedaudz bija kāds laiks pavadīts Tīnūžos, tad mazliet arī Ikšķilē. Bet savas skolas gaitas es sāku un pabeidzu jau Ogres vidusskolā, tagadējā Kalna pamatskolā. Pēc tam, kā jau iepriekš stāstīju, braukāju uz Rīgu mācīties un pastrādāt. Patika man tas laiks galvaspilsētā, tad Rīga bija kaut kāda citādāka. Atceros, ka mīlēju šo pilsētu. Man tā nešķita smaga. Tagad dažreiz aizbraucu un redzu, kā Rīga mainās citā virzienā nekā iepriekš. Viss pārējais mans laiks, darba gaitas un dzīve norit Ogrē.

– Kas ir labais Ogrē, par ko jums ir prieks?

– Ogre ir skaista, un mēs esam tuvu Rīgai, līdz ar to mums ir tik daudz iespēju. Esam kā Latvijas centrā, par to vien ir prieks. Gribas, lai tas prieks ir par daudz ko, ne tikai par pilsētu vien. Par jaukiem cilvēkiem, kādi dzīvē ir sastapti, kādi te, Ogrē, dzīvo, strādīgi un pozitīvi. Ir tik daudz jauku notikumu, kurus mums ir iespējas baudīt. Man gribētos visus uzrunāt vairāk saskatīt labo it visā. Lai varētu pārīšiem kaut ko teikt, man ir daudz jālasa, un, kad es lasu kādas intervijas, tad secinu, ka mēs tomēr ļoti labi dzīvojam. Citreiz es pat kolēģītēm saku: redziet, meitenes, mēs esam siltumā, mēs esam paēdušas, mums ir darbs un ir arī prieks. Vairāk redzēt labo, stiprināties un, protams, lūgt liktenim mieru pasaulē!