Tas nu ir noticis. Vasariņa vēl gaiša, saulaina un silta, arī bērnības saule tepat, bet dzīves ceļš jau ieved skolā. Tās ir ikviena cilvēkbērna gaitas, kuras līdzīgas viena otrai, bet nav vienādojamas. Jo dažādāki bērni, jo vairāk galvas lauzīšanas skolotājam: sava bēda katram, sava pieeja katram.

Lai glābtu savu pļāpīgo biedru Briškenu no ieilgušās publiskās iztirzāšanas sačakarētajā superdzelzceļa projektā, «Progresīvo» aizsardzības ministrs Sprūds pametis jaunu tēmu kolektīvai paneļdiskusijai – par sieviešu iekļaušanu valsts aizsardzības dienestā un armijas rezervē.

Skolas sākums atkal pie sliekšņa klāt. Pieeja no tiem laikiem, kad tautas dziesma skanēja par to pašu – «dar’ man, tēvis, pastaliņas, pērc man staltu cepurīti», nemainīga. Skolai jāsagatavojas, un tas ne pavisam nav vienkārši un lēti.

Citādība mūsu sabiedrībā nav nekāda problēma. Visi mēs esam atšķirīgi, visi citādi. Dažādas intereses, dažādas patikšanas, dažādas nepatikas. Un tas kopumā nekādas problēmas saprātīgā sabiedrības līdzāspastāvēšanā nerada. Problēmas rada svešie, kas te ienāk, paliek un savu citādību uzspiež pārējiem.