Savulaik Doles zemnieki, klaušu kārtā pārbaroti ar vietējiem lašiem, esot skaļi protestējuši pret kungu “patvaļu” – viņus ēdinot tikai ar lašiem, kas jau murgainos sapņos rādījušies. Mūsdienās mēs varam sapņot, cik gribam, bet īsts Baltijas lasis azaida galdā jau kļuvis par retu delikatesi, un zvejnieki lielākoties tur noslēpumā, ja tāds lomā gadījies. Kā tas nākas, ka esam pārēdināti ar skandināvu akvakultūras lolojumiem, bet pašu lasis ir tik rets viesis mūsmājās?

“Nav otra tik garšīga uzkožamā kā mazsālīts lasis...” Tā rakstīts “Grāmatā par garšīgu un veselīgu uzturu” (Rīga, 1953), un arī citos rakstu avotos mēs rodam daudz cildinājumu jūras zivij ar sārto gaļu.

Pārfrāzējot pasaules literatūras klasiku, godīgi jāteic – nav Baltijas jūrā skumjāka stāsta par mencas stāstu. Cik paši esam pie tā vainīgi, cik globālā sasilšana un jūrā mītošie parazīti, to centīsimies noskaidrot, taču viens ir skaidrs – mencu krājumi ir galēji kritiskā stāvoklī, un tā nu gan ir zivs, kas mums īpaši jāsaudzē.

Menca (Gadus morhua) galvenokārt izplatīta Kurzemes dienviddaļā – Dienvidkurzemes novadā, īpaši Liepājā un Nīcā, pavasarī un rudenī. Mencu krājums ir kritiskā stāvoklī, tāpēc šobrīd pilnībā ir aizliegta mencu specializētā zveja, savukārt piezvejā tā atļauta stingri noteiktos limitos, kuriem tiek rūpīgi sekots līdzi.

"Brēteliņš nav tas pats, kas maz reņģit. Brēteliņ, ka paņem roka, pagriez a vēder uz augš, novilk a pirkst, jutis, ka tas vēder zvīņ ir ass, bet reņģitim gluds. Brēteliņš neķīķej, bet skaloj un lik uz asins sāl," – tā par mazo, gardo zivtiņu raksta Vidzemes lībiešu pētniece dzejniece Anita Emse no Uņģēnciema Salacgrīvas pagastā.