Jurijs Lanavojs par karu runā nevis kā par ziņu virsrakstu vai sižetu televīzijā, bet kā par notikumu, kas izmainījis arī viņu personiski. Lanavojs ir ukraiņu uzvārds. Mamma viņam ir latviete, tēvs – ukrainis, un, sākoties karam, viņš centās rast atbildi: ko pats šajā visā var darīt? «Biju diezgan tāds pacifists. Cilvēkmīlis, primitīvi sakot, humānists,» viņš atzīst. Karš viņam kā ticīgam cilvēkam nav pieņemams nekādā formā. Taču, kad Ukrainā sākās pilna mēroga iebrukums, Jurijs juta, ka nespēj vienkārši palikt malā.

Braucieni uz Ukrainu kļūst par misiju

Sākumā viņš palīdzēja tepat, Latvijā, – gada garumā brauca uz Lauberi, kur bija apmetušies Ukrainas kara bēgļi – mammas ar bērniem, kamēr viņu tēvi karoja. Vienam no jauniešiem bija ļoti smags emocionāls stāvoklis – viņš necēlās no gultas. Psihologs palūdza Jurijam aizbraukt aprunāties. Viņi atrada kopīgu valodu caur ģitāru. Vēlāk tas pārauga nodarbībās Ogres novada Kultūras centrā, kur reizi nedēļā kopā ar pusaudžiem un bērniem viņi spēlēja ģitāru, bungas un citus instrumentus.

Kad daļa ģimeņu no Lauberes atgriezās Ukrainā, daļa devās citur, Jurijs atkal sajuta tukšumu. Ikdienā bija darbs, ģimene, Dienas centrs, bet Ukrainas karš viņu neatlaida. Tieši tad viņam piezvanīja tolaik novada domes priekšsēdētājs Egils Helmanis, cilvēks, kurš, kā Jurijs saka, mēdz piezvanīt brīžos, kad ir īpaši smagi. Egils uzaicināja viņu doties uz Ukrainu un vest turp automašīnas. Tas bija 2023. gadā.

No pirmā brauciena Jurijs saprata, ka tie nebūs vienkārši pārbraucieni pāri robežai. Viņš tos sauc par svētceļojumu. Ukraina viņam ir tēva zeme – plaša, skaista, ar cilvēkiem, kuru klātbūtne viņu uzrunā. Vienlaikus katrs brauciens bija arī misijas darbs. Ģimene par viņu katru reizi ļoti baidās, bet Jurijs turpina braukt.

Ukrainā viņam izveidojās kontakts ar režisoru Vitāliju Lobotu, kurš savulaik bija sadarbojies ar Ogres Dienas centru, piedalījies šeit nometnēs un vadījis meistarklases. Tagad viņš dzīvo Ukrainā un izbraukt nevar. Tieši ar Vitālija starpniecību Jurijs tuvāk ieraudzīja, kas kara laikā notiek ar cilvēkiem, kuriem jau miera apstākļos ikdienā nepieciešams īpašs atbalsts.

Arī Kijivā darbojas Dienas centrs «Soņjačnij promiņ», kuru pirms krievijas iebrukuma apmeklēja ap 140 bērnu un pieaugušo ar īpašām vajadzībām. Tagad ikdienā tur dodas nepilni padsmit. Ne tāpēc, ka šiem cilvēkiem pēkšņi vairs nevajadzētu Dienas centru. Viņi vienkārši nevar līdz tam nokļūt.

Kāpiens uz 24. stāvu gandrīz nepārvarams

Kara apstākļos sabiedriskais transports trauksmes laikā apstājas. Ja cilvēks ar invaliditāti vai viņa mamma ir ceļā uz pakalpojuma vietu, turp nokļūt ir sarežģīti. Vecākiem jāstrādā, jāpelna iztika, un daudzas mammas bērnus uz centru vairs nelaiž, jo nevar viņus pavadīt. Daudzās ģimenēs tēvi ir frontē. Tā nav tikai sociāla problēma. Tā ir kara ikdiena. Ir mājas, kur lielākoties nav elektrības. Ja nav elektrības, nestrādā lifts. Viena no sievietēm, par kuru stāsta Jurijs, dzīvoja septītajā, cita – 24. stāvā. Cilvēki par saviem līdzekļiem iegādājās ģeneratoru, kas spēja pacelt liftu līdz 12. stāvam, bet pēc tam vēl palika 12 stāvi kājām... Jurijs saka, ka pats jau uz 12. stāvu noteikti kāptu ar atpūtu, bet mammām ar viņu īpašajiem bērniem šis kāpiens ir gandrīz nepārvarams. Tieši tāpēc bieži vien, atskanot gaisa trauksmei, kas arī Kijivā skan aizvien biežāk, šīs ģimenes nesteidz meklēt patvērumu, bet paliek savos dzīvokļos – ar domu – kā būs, tā būs...

Kara šausmas cilvēki ar īpašām vajadzībām izjūt nevis teorētiski. Viņi redz, dzird un fiziski pārdzīvo sprādzienus. Jurijs stāsta par paša pieredzētajiem «Iskander» triecieniem, par šahedu skaņu, par brīžiem, kad sprāgst tik tuvu, ka prāts vairs nespēj ne analizēt, ne mierināt. «Nav svarīgi, vai tu saproti vai nesaproti. Apjēdz, neapjēdz. Vienkārši fiziski tas ir drausmīgi,» viņš saka.

Jurijs ir redzējis, kā uz sprādzieniem reaģē pieaudzis vīrietis, un pēc tam cilvēkam par savu reakciju ir kauns. Viņš ir pieredzējis vietas, kur «nav sirēnu laika, jo tur būkšķ nepārtraukti. Māja dreb, un pēc katra trieciena cilvēks tikai nopūšas – paldies Dievam, šoreiz netrāpīja». Jurijs saka: to nevar ne aprakstīt, ne izstāstīt. Tas nav ieliekams simbolos un burtos. Tas vienkārši paliek cilvēkā.

Šo apstākļu dēļ radās doma – varbūt cilvēkus ar īpašām vajadzībām un viņu ģimenes var atvest uz Latviju, dot viņiem atelpu, mieru, iespēju atgūties. Psiholoģe bija ieminējusies par šādu iespēju, un Jurijs to pārrunāja ar Vitāliju Lobotu, kurš atzina, ka tas būtu pasakaini. Jurijs sāka rakstīt projektu un meklēt atbalstu, Vitālijs – gatavot ģimenes.

Pateicas par iespēju izbaudīt mieru

Sākumā bija divas grupas, kuras izdevās atvest ar Ogres novada pašvaldības atbalstu, draugu, uzņēmēju un ziedotāju palīdzību. Jurijs pats zvanīja cilvēkiem un prasīja naudu. Tomēr ātri kļuva skaidrs, ka tā nevar turpināt bez sistēmas. Katru reizi no jauna meklēt līdzekļus nozīmē dzīvot pastāvīgā neziņā. Tāpēc Jurijs vērsās Ziedot.lv.

Svarīgs jautājums bija transports. Šīs ģimenes nevar vienkārši iesēdināt autobusā uz 28 stundām. Cilvēkiem ar īpašām vajadzībām var būt lēkmes, nepieciešamība vairākas reizes apstāties, izkāpt, paiet, reizēm pat nākas izsaukt neatliekamo palīdzību. Autobuss vienas personas dēļ nevar gaidīt. Tāpēc bija vajadzīgs ērts auto, ar kuru var apstāties tur, kur vajag, un braukt cilvēkiem piemērotā tempā.

Ziedot.lv piekrita atbalstīt projektu par ukraiņu cilvēku atvešanu un konkrētu aktivitāšu apmaksu Latvijā, bet transporta jautājums bija jārisina pašam. Jurijs ir pateicīgs kādam paziņam, kurš šim mērķim atvēlēja savu busiņu, un Jurijs varēja doties pakaļ trešajai ukraiņu grupai, kas Ogrē ieradās 1. aprīlī nu jau par Ziedot.lv saziedotajiem līdzekļiem.

Tagad Ogrē ģimenēm noīrēts trīsistabu dzīvoklis Mālkalnes prospektā – pirmajā stāvā, aptuveni piecu minūšu gājienā no Dienas centra «Saime». Dzīvoklī uzturas trīs ģimenes. Viena te dzīvo ilgāk un palīdz uzņemt pārējās, bet divas ģimenes ik pēc diviem mēnešiem mainās. Ja kāds vēlas un var palikt Latvijā ilgāk, Jurijs palīdz kārtot dokumentus.

Īpaša vieta šajā stāstā ir ukrainietei Jevgēnijas kundzei, kurai šobrīd ir jau tuvu 80 un ar kuru faktiski viss sākās. Viņa pati 90. gadu sākumā Ukrainā dibinājusi Dienas centru, jo viņai ir dēls, 1. grupas invalīds ar Dauna sindromu, kuram tagad jau ir 36. Savulaik puisis Ukrainā filmējies kino, piedalījies dažādos sociālos projektos un pat nopelnījis sev kabatas naudu. Vēlāk Jevgēnija savu darbu Dienas centrā nodeva jaunākiem cilvēkiem, bet tas viņai bijis psiholoģiski ļoti smagi. Jurijs saprata, ka šim cilvēkam vajadzīga pilnīga vides maiņa. Viņa ar dēlu atbrauca uz Latviju un tagad ir šeit iedzīvojusies, palīdzot arī citām ģimenēm.

«Latvijā kopā ar dēlu dzīvoju jau trīs mēnešus un tikai tagad naktīs beidzot spēju aizmigt. Esmu bezgala pateicīga Jurijam, dzīvokļa saimniecei, Ogres novada pašvaldībai un Egilam Helmanim personīgi par iespēju šurp atbraukt ģimenēm ar īpašajiem bērniem un kaut uz brīdi atgūties no kara šausmām, atpūsties morāli, psiholoģiski. Man ir grūti runāt par to, kas šobrīd notiek Ukrainā. Cilvēki dzīvo bez elektrības, bez siltuma. Šoziem bija īpaši smagi – daudziem gaisa temperatūra dzīvokļos nepārsniedza piecus grādus. Cilvēki jau vakaros devās nakšņot nevis savās mājās, bet, baidoties no uzlidojumiem, jau uzreiz devās uz metro un no rīta neizgulējušies, netīri gāja uz darbu. Ja atskanot trauksmei veselam cilvēkam var ieskaidrot, ka nepieciešams meklēt patvērumu, tad kā lai to paskaidro mūsu īpašajiem bērniem?» balsij aizlūstot, saka Jevgēnija un turpina: «Cilvēki no šīs spriedzes ir paguruši. Mūsu jaunieši atgriežas no frontes ievainoti gan miesā, gan dvēselē – kāds bez rokas, kāds bez kājas vai acs. Tas ir kā šausmu filmās. Arī mans vecākais dēls karā tika ievainots, kontuzēts. Tagad viņš spēj ātri aizsvilties, kļuvis nervozs, bet daudzi vispār nepārnāk. Karš nepaliek bez sekām, un vairs nekad nebūs tā, kā līdz šim. Es no visas sirds pateicos cilvēkiem Latvijā, kuri mūs visādos veidos atbalsta un uzņem.»

Vai var nekur nebraukt? Jāizmazgā veļa...

Latvijā šīm ģimenēm pats būtiskākais ir miers. Jurijs ir lakonisks: «Latvijā mēs karu varam «izslēgt» – aizvērt ziņu portālu, izslēgt televizoru, aiziet uz mežu. Ukraina to nevar. Tur cilvēks var mēģināt meditēt, bet apkārt šauj un sprāgst. Tāpēc, viesojoties Ogrē, viņiem miers nav tikai skaists vārds.»

Kad ģimenes atbrauc, Jurijs viņiem sākumā iesaka atslēgt visas brīdinājuma ierīces, kas Ukrainā signalizē par trauksmēm. Tikai otrajā nedēļā viesi sākot gulēt. Pēc kāda laika viņi saka: mēs naktīs nemostamies. Taču kara ieradumi nepazūd uzreiz. «Divas meitenes katru nakti iet gulēt koridorā mīkstos krēslos. Ukrainā gulēšana koridorā ir drošības ieradums. Sākumā biju iedomājies ļoti plašu programmu – braukt tur, braukt šur, rādīt Latviju, piepildīt katru dienu. Tad viena sieviete man pajautāja: vai mēs rīt varam nekur nebraukt? Vajag izmazgāt veļu... Tajā brīdī kļuva skaidrs, cik svarīgas ir arī pašas ikdienišķākās lietas. Arī to Ukrainā viņiem nereti pietrūkst,» saka Jurijs.

Turklāt saziedotie līdzekļi burtiski kūst. Ja dzīvoklī, kur uzturas trīs ģimenes, ir veca veļas mašīna, tā ātri kļūst par problēmu. Pateicoties ziedotājiem, izdevās nopirkt jaunu veļas mašīnu. Ģimenēm ir vajadzīga arī pārtika. Cilvēkiem ar invaliditāti mēdz būt specifiskas vajadzības. Nākamajā grupā, piemēram, gaidāms puisis, kuram nepieciešama bezglutēna pārtika. Reizi nedēļā tiek braukts iepirkties, krāti čeki, kārtotas atskaites. Jurijs neslēpj – administratīvi tas nav viegli, bet viņi cenšas maksimāli pielāgoties cilvēkiem, lai viņiem šeit būtu ērti un droši.

Nauda vajadzīga arī īrei, komunālajiem maksājumiem, degvielai. Viņu pensijas un ienākumi no Ukrainas ir ļoti tālu no Latvijas dzīves izmaksām. Jevgēnijas kundze atklāj, ka Ukrainā 1. grupas invaliditātes pensija ir tikai aptuveni 100 eiro. Sākotnēji projektā bija paredzēts arī psihologs un atbalsta grupas vadītājs, bet līdzekļu nepietiek, tāpēc nauda vispirms tiek novirzīta pamatvajadzībām. Sarunas laikā Jurijs minēja, ka piecām grupām, lai tās varētu šeit atbraukt un uzturēties, nepieciešami 27 tūkstoši eiro, bet šobrīd saziedots ir tikai ap 3500 eiro.

Ir svarīgi atkal justies kā cilvēkam

Tomēr Ogrē dzīve nav tikai jumts virs galvas un pārtika. Dienas centrā cilvēki piedalās nodarbībās. Pirmdienās ir mūzika, otrdienās – atbalsta grupas, trešdienās bijušas māla nodarbības specializētajās darbnīcās, ceturtdienās braucieni uz Rīgu pie Latvijas Kustības par neatkarīgu dzīvi, kur darbojas sveču darbnīca. Piektdiena mēdz būt brīvāka, sestdienās – kultūras pasākumi, braucieni uz jūru, koncerti, ekskursijas.

Viņi bijuši Rundāles pilī, viesojušies Iršos pie aizsargtīklu pinējiem, plānoti braucieni uz Likteņdārzu, tikšanās ar biedrībām un cilvēkiem, kuri praktiski atbalsta Ukrainu. Jurijs vēlas, lai Ukrainas ģimenes redzētu ne tikai formālu palīdzību, bet arī dzīvus cilvēkus, kuri ar sirdi ir Ukrainas pusē. Viņš grib viņus vest pie paramediķiem, pie brīvprātīgajiem, pie tiem, kuri paši brauc uz Ukrainu vai citādi palīdz.

Dažkārt Jurija draugi un paziņas ģimenes uzaicina pusdienās. Tā nav tikai maltīte. Tas ir sadraudzības brīdis: ukraiņi pastāsta par sevi, Latvijas ģimene par sevi – pēc tam visi dodas kādā izbraucienā. Arī dzīvokļa saimniece personīgi iesaistās – ved ģimenes uz Jūrmalu un citur. Tādā veidā veidojas kontakti, kas paliek arī pēc tam.

Ogre ukraiņiem ir īpaša arī ar redzamajiem atbalsta simboliem. Kad viņi iebrauc pilsētā un redz Ukrainas karogus, tas aizkustina. Tajā pašā laikā Jurijs apzinās, ka sabiedrībā ir dažādas attieksmes, tāpēc viņš vēlas ģimenes vest pie tiem cilvēkiem un organizācijām, kur atbalsts ir īsts un nepārprotams.

Šīm ģimenēm miera sajūtu sniedz arī Latvijas daba. Zilie kalni, promenādes, zaļums, upes koncerti – Jurijs saka, ka viņi ir sajūsmā par šo zaļo oāzi. Cilvēki, kuri Ukrainā dzīvo starp trauksmēm, dūmiem, karstumu, kāpšanu pa stāviem un sprādzienu gaidīšanu, šeit var vienkārši pastaigāties. Vecāki, kuri Ukrainā gadiem dzīvo pastāvīgā spriedzē, var kaut brīdi atpūsties.

Vai viņiem pēc tam nav grūti atgriezties? Jurijs saka – ir. Protams, ir. Bet Ukraina ir viņu mājas. Tur ir ģimenes, bērni, tuvinieki, vīri, no kuriem kāds ir frontē, kāds ievainots. Šie cilvēki nebrauc uz Latviju, lai «izmantotu labumus». Viņi izbauda mieru, bet viņu saites ar mājām paliek. Jurijs šos cilvēkus sauc par ļoti spēcīgiem izdzīvotājiem. Viņi ir pieraduši rūpēties par saviem bērniem bez pietiekama valsts atbalsta, un viņi turpina cīnīties.

Palīdzēt tiem, kam nodarīts pāri

Jurija stāstā bieži izskan vārds «mūžīgie bērni» – cilvēki ar intelektuālo invaliditāti, kuriem visu mūžu būs vajadzīgs atbalsts. Jurijs daudz domā par to, ko nozīmē cilvēka dzīves kvalitāte. Vai pietiek ar to, ka cilvēkam ir nodarbošanās? Vai darbs vienmēr ir galvenais kritērijs? Viņš saka – cilvēkam ir miesa, gars un dvēsele. Ar visu jāstrādā kopā. Nevar cilvēku tikai «nodarbināt», aizmirstot par mīlestību, mieru, attiecībām un iekšējo dzīvi. Šis skatījums, šķiet, ir arī viņa palīdzības pamatā. Viņš necenšas Ukrainas ģimenēm tikai aizpildīt laiku. Viņš mēģina tām sniegt vidi, kur cilvēks atkal var justies cilvēks. Ir cilvēki ar invaliditāti, kuri saprot vai nesaprot kara politiku, bet ļoti labi jūt sprādziena skaņu, mājas drebēšanu un bailes.

Jurija braucieni uz Ukrainu ir smagi arī fiziski. Parasti viņš divas dienas brauc turp, vienu dienu ir Ukrainā, kur notiek tikšanās, pēc tam ar grupu dodas atpakaļ. Visbiežāk tiek noīrēta viesnīca Ļvivā, nākamajā dienā jābrauc līdz robežai, jāiziet pārbaudes. Kad robeža šķērsota, jāskatās, vai var izturēt līdz mājām, vai veselības dēļ jāpaliek vēl kādā viesnīcā. Maiņas šoferis būtu vēl viena vieta mašīnā, tāpēc Jurijs brauc pats. Viņš saka, ka viņam patīk braukt vienam, jo var pavadīt laiku lūgšanās.

Kādā no braucieniem viņš Ukrainā nonāca slimnīcā ar plaušu karsoni. Tas nebija saistīts ar karu, bet slimnīcā viņš ieraudzīja kara sekas – daudz jaunu cilvēku bez rokām un kājām. Viņš ar viņiem runāja. Tas vēl vairāk nostiprināja sajūtu – karš nav abstrakts. Tas ir cilvēka ķermenis, zaudētas rokas, zaudētas kājas, pazuduši dēli, mammas, kas vienas kāpj uz 24. stāvu, un cilvēki, kuri pēc katra sprādziena uzelpo: šoreiz netrāpīja.

Jurijs saka: viņš nevar apstādināt putinu, bet var palīdzēt tiem, kuriem putins nodara pāri. Var atvest kaut vai vienu cilvēku. Un reizēm tas var nozīmēt, ka cilvēks paliek dzīvs. Viņš min stāstus, kad cilvēki atbraukuši uz Latviju, bet Ukrainā vietās, kur viņi būtu bijuši, blakus sprādzis. Tāpēc viņš saka – iespējams, atvedot kādu uz šejieni, viņš ir izglābis dzīvību.

Jurija Lanavoja vēlējums Ukrainas ģimenēm un Latvijas cilvēkiem ir vienkāršs: miers. Viņš saka, ka miers ir augstāks par visu. Šīm ģimenēm miers Ogrē nav tikai skaista metafora. Tas ir atelpas brīdis starp kara naktīm. Tas ir spēks, ar kuru pēc tam atgriezties mājās. Un varbūt arī apliecinājums – kara laikā cilvēku var glābt ne tikai lielas sistēmas, bet arī kāds, kurš sēžas mašīnā un brauc – atkal un atkal – pēc tiem, kuriem šobrīd visvairāk vajadzīgs klusums, drošība un cilvēcisks atbalsts.

UZZIŅA

Atbalstīt Jurija darbu iespējams, ziedojot Ziedot.lv projektam «Palīdzība Ukrainas ģimenēm», kā arī praktiski palīdzot ar pārtiku, degvielu, pusdienām, ekskursijām vai citām ikdienas vajadzībām. Ar Juriju Lanavoju var sazināties, zvanot pa tālruni: 29707811.