Publiskajā telpā pārāk maz tiek runāts par to, kā cilvēki patiesībā uztver renovāciju un kādas sekas rada nepilnīgi vai nekvalitatīvi risinājumi. «Par CO₂ izmešiem iedzīvotājiem, manuprāt, ir diezgan vienalga. Cilvēkiem daudz svarīgāk ir saprast, vai pēc renovācijas dzīve kļūs labāka un vai viņi to varēs atļauties,» norāda J. Šipkovs. Speciālists uzsver, ka viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ sabiedrībā pret renovāciju bieži valda piesardzība, ir ļoti vienkāršs – cilvēki redz savus ikmēneša rēķinus. Lai arī pēc ēkas atjaunošanas apkures izmaksas var samazināties, tas nenozīmē mazāku kopējo maksājumu.

«Pēc renovācijas apkures rēķins būs mazāks, taču maksājums par renovācijas kredītu būs lielāks nekā ietaupījums. Respektīvi, kopējais maksājums kļūs lielāks. Tieši tāpēc cilvēkiem bieži rodas sajūta, ka viņiem piedāvā kaut ko dārgu ar ļoti ilgu atmaksāšanās laiku,» skaidro «Energodatu» pārstāvis. Viņš uzsver, ka Latvijas daudzdzīvokļu māju problēma nav reducējama tikai uz siltuma zudumiem. Liela daļa ēku ir tik ļoti nolietotas, ka tām nepieciešama visaptveroša atjaunošana. «Vairums ēku ir kapitāli nolaistas. Remonts nepieciešams gan visām inženierkomunikācijām, gan pašai ēkai. Ēkas siltināšana atmaksājas, taču inženierkomunikāciju remonts tik labi ‘neatmaksājas’, un ventilācija vispār bieži tiek uztverta kā enerģijas tērētājs,» viņš saka.

Pēc J. Šipkova domām, šāda domāšana ir bīstami sašaurināta. «Vienlaikus ēka var uzsprāgt, izdegt vai pat sabrukt. Tas nozīmē, ka runa nav tikai par enerģijas ietaupījumu. Mēs runājam par drošību, par pamatlietu sakārtošanu un par to, kādā vidē cilvēki dzīvo.» Viņš arī norāda, ka klimata pārmaiņu tematika iedzīvotājus bieži nevis iedvesmo, bet atgrūž. «Klimata izmaiņu jautājumi iedzīvotājus drīzāk kaitina, nevis motivē. Savukārt aizkaitinājums labi patīk politiķiem un ‘klikšķu vācējiem’ sociālajos tīklos. Ieguvumi ir galvenais temats, par ko jārunā,» uzsver J. Šipkovs.

Svarīgākais bieži nav redzams

J. Šipkovs atgādina, ka iedzīvotāji renovāciju visbiežāk vērtē caur redzamiem un sajūtamiem ieguvumiem. Viņus interesē komforts, taču ne vienmēr ir viegli izskaidrot, no kā šis komforts rodas. «Parastam cilvēkam neinteresē jauni cauruļvadi, kabeļi, krāsa vai nostiprinātas konstrukcijas. Ierindas cilvēks saprot komfortu, taču to ir grūti izskaidrot, kamēr tas nav piedzīvots. Arī lielu balkonu vai terasi cilvēks saprot. Smaržīgu kāpņu telpu saprot. Taču dziļās renovācijas izmaksas lielā mērā veido tieši ‘neredzamās’ lietas,» viņš saka.

Tieši tādēļ, pēc viņa domām, sabiedrībā bieži rodas vilšanās – cilvēkiem tiek solīta modernizācija, bet netiek pietiekami izskaidrots, kāpēc liela daļa ieguldījumu aiziet nevis fasādes vizuālajam izskatam, bet ventilācijai, inženierkomunikācijām, konstrukciju drošībai un citiem tehniskiem risinājumiem.

J. Šipkovs atgādina, ka cilvēce kopumā visvairāk enerģijas patērē, lai pārvietotu lietas un mainītu temperatūru. «Cilvēce visvairāk enerģijas tērē, lai pārvietotu kaut ko un mainītu temperatūru – dzesētu, sildītu, kausētu. Latvija nav izņēmums. Visas valsts kopējās apkures kilovatstundas ir daudzkārt lielākas par elektrības kilovatstundām,» viņš norāda. Taču, viņaprāt, ar šo argumentu vien nepietiek, lai pārliecinātu iedzīvotājus. Svarīgāk ir parādīt, kā renovācija var uzlabot dzīves kvalitāti. «Ir jārunā nevis tikai par ietaupījumu un emisijām, bet par to, ka mājās ir svaigs gaiss, nav pelējuma, ir droša elektroinstalācija, sakārtotas caurules, labāks mikroklimats un normāla dzīves vide.»

Igaunijas kvalitātes pieeja

J. Šipkovs īpaši izceļ atšķirību starp Latvijas un Igaunijas pieeju ēku renovācijai. Viņaprāt, tieši šeit vislabāk redzams, kā kvalitātes izpratne ietekmē gala rezultātu. «Kāda ir galvenā atšķirība starp Latvijas un Igaunijas renovāciju? Igaunijā jau 2015. gadā Ekonomikas ministrija sadarbībā ar Tehnisko universitāti un vietējo «Altum» jeb «KredEx» noteica, ka renovācija nedrīkst notikt uz iekštelpu mikroklimata rēķina. Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Tā ir milzīga atšķirība no Latvijas,» uzsver eksperts.

Viņš norāda, ka Latvijā pēc renovācijas nereti rodas tā sauktās slimās ēkas, kurās iedzīvotāji dzīvo neveselīgā vidē. «Latvijā renovācijas rezultātā bieži veido ‘slimās ēkas’. Arī jaunas ēkas nereti būvē kā ‘slimas’. Igauņi nozarei ir pateikuši: tieciet galā, izdomājiet, dariet. «KredEx» grantus piešķir tikai ēkām, kuras renovē pēc šī principa. Jā, tas ir dārgāk, bet cilvēki dzīvo veselīgos apstākļos un ilgtermiņā tas mazina spiedienu uz veselības budžetu.»

Vēl viena būtiska atšķirība, pēc J. Šipkova teiktā, ir attieksme pret individuālu siltuma uzskaiti dzīvokļos. Viņš šo ideju vērtē ļoti kritiski. «Latvijā ļoti simpatizē siltuma skaitīšana katram dzīvoklim. Fizikāli tas nav iespējams – daudzdzīvokļu ēkā siltumu godīgi uzskaitīt nevar. Nevar ‘saskaitīt’ to siltumu, kas ceļo no kaimiņa pie kaimiņa caur sienām un grīdām.»

Viņš uzsver, ka problēma kļūst īpaši nopietna, ja individuāla uzskaite tiek ieviesta bez pilnvērtīgas ventilācijas sistēmas. «Uzliekot uzskaiti dzīvoklim un nerisinot ventilāciju, mēs nonākam pie maksas par gaisu. Tikai tam nav noteikts tarifs. Cilvēkiem patīk doma: būs taisnība, es varēšu regulēt un maksāt, cik tērēju. Taču realitātē mēs veicināsim pelējumu, bojāsim veselību, veicināsim konfliktus.» Runājot par ventilācijas risinājumiem, J. Šipkovs atzīmē, ka Igaunijā populāras ir sistēmas ar rekuperatoriem un gaisa vadiem pa fasādi, kas nodrošina svaiga un vienlaikus uzsildīta gaisa pieplūdi. «Rezultātā Igaunijā cilvēkam dzīvoklī ieplūst silts svaigs gaiss, bet pie mums bieži – auksts gaiss, kuru ātri var aizlīmēt ciet, jo tad šķiet, ka skaitītājs skaita mazāk.»

Noslēgumā J. Šipkovs uzsver, ka ēku atjaunošana ir nepieciešama, taču valstij būtu daudz skaidrāk jādefinē kvalitātes kritēriji. «Ēkas ir jāremontē, tām jābūt mūsdienīgām, taču tādas var atļauties pārtikusi tauta. Ekonomika ir galvenais faktors. Nav naudas – dzīvojam graustos, ir nauda – remontējam. Valsts gan atpaliek, un kvalitātes kritēriji izpaliek. Mērījums ir – ‘ir vai nav siltināts’, bet tas, kāds ir iekšā klimats un kāds ir patēriņš pēc renovācijas, nav tik interesanti.»

Viņš arī atgādina, ka Eiropas Savienībā šī domāšana pamazām mainās. «Ilgus gadus ES veicināja patēriņa samazināšanu ēkās, bet iztrūka prasības par iekštelpu mikroklimatu. Tagad tas mainās. Notiek aktīva darbība, un Latvijai būs jāpilnveido būvniecības likumi.»

Projektu «Zaļā nākotne. No izpratnes uz rīcību» finansiāli atbalsta emisijas kvotu izsolīšanas instruments.