Dievnams pārdzīvojis iznīcību

Valsts nozīmes arhitektūras un mākslas piemineklis – Suntažu evaņģēliski luteriskā baznīca – ir aktīva draudzes vieta. Baznīcas interjera elementi – altāris, kancele, soli, ērģeļu prospekts un luktas – ir 19. gadsimta mākslas pieminekļi, kas saglabājušies līdz mūsdienām. Baznīcas zvans ir uzmanības vērts objekts, jo ir viens no lielākajiem starp Latvijas lauku draudžu dievnamiem un sver 1,4 tonnas. Uz zvana sāniem iegravēts uzraksts «Tuvojieties Dievam, tad Viņš tuvosies jums».

Baznīca, kas saglabājusies līdz mūsdienām, nav pirmā celtne šajā vietā – agrāk tur bijuši vairāki koka dievnami. Kristieši apzināti izvēlējās vietu, jo tiek uzskatīts, ka tur atradusies senā lībiešu svētvieta. Pašreizējā baznīcas ēka celta no 1780. līdz 1782. gadam pēc arhitekta Kristofa Hāberlanda projekta klasicisma stilā. Pēc apmēram gadsimta dievnams piedzīvoja būtisku rekonstrukciju, kuras laikā tika atjaunots interjers un uzstādīta jauna altārglezna – mākslinieka Jūliusa Gotfrīda Zigmunda darbs.

Otrā pasaules kara laikā baznīca tika izmantota kā munīcijas noliktava, bet padomju okupācijas gados tā atkārtoti postīta. Laikrakstā «Padomju Kuldīga» 1946. gada sākumā publicēta informācija, ka «Latvijas pareizticīgo baznīcas eparchiālās padomes priekšsēdētājs N. A. Makedonskis savā liecībā min daudzus faktus, kad vācieši izlaupījuši baznīcas. Viņi atņēma baznīcām visas dārglietas, zvanus, retas svētbildes. Pie tam viņi visādi apvainoja ticīgo reliģiskās jūtas. Suntažu baznīcā vācieši ierīkoja venērisku slimnīcu saviem kareivjiem, Aizputes baznīcā – kalvi utt.». Trimdas laikraksts «Latvija Amerikā» 1965. gadā vēsta par vandalismu: «No dzimtenes saņemta ziņa, ka ļaundari izpostījuši Suntažu baznīcu. Baznīcai izdauzīti visi logi, iekšpusē salauzti soli, ērģelēm stabules un saplēsta altāra glezna. Vai draudzei baznīcu izdevies salabot, nav zināms. Lauku draudzes, kur tādas vēl pastāv, ir nabadzīgas, jo tām jāmaksā lieli nodokļi valstij.» Vēl pagājušā gadsimta 80. gadu beigās avīzes saņēma sašutušo iedzīvotāju vēstules par šo sabojāto kultūrvēsturisko pieminekli.

Par spīti visam, dievnams saglabājis savu vēsturisko un garīgo nozīmi.

Cilvēku roku atjaunota

Tomes luterāņu baznīcas saknes meklējamas 17. gadsimtā, kad tur uzbūvēta pirmā zināmā baznīca. Kopš tā laika šajā vietā darbojusies luterāņu draudze. 1907.–1908. gadā koka ēkas vietā tika uzcelta mūra baznīca, kas vairākkārt cietusi un tikusi atjaunota. Pirmā pasaules kara laikā baznīca tika sagrauta, jo to kļūdaini uzskatīja par vācu novērošanas punktu.

Pēc kara draudze, kurā bija aptuveni 250 locekļu, ar lielu enerģiju sāka atjaunot baznīcu. Desmit gadu laikā tika uzcelts jauns tornis un altāris ar mākslinieka Ata Grundes altārgleznu. 1938. gada izdevumā «Latvijas Kareivis» aprakstīts, ka baznīca ar baltajām sienām, brūnajiem logu un durvju ierāmējumiem un glīto iekšieni atstāj patīkamu iespaidu. 1956. gadā padomju varas laikā baznīcu nojauca un no tās akmeņiem uzcēla kolhoza vistu fermu.

Tomes draudze turpināja pastāvēt, un 1999.–2003. gadā pēc Amerikā dzīvojošās Briežu ģimenes iniciatīvas un atvēlētajiem līdzekļiem baznīca tika atjaunota tās vēsturiskajā vietā. Hermīnes Briedes tēvs bija Latvijas pirmās brīvvalsts laika Tomes luterāņu draudzes priekšnieks. Jauno dievnamu projektējusi ķegumiete Ilze Romanovska. Altārgleznu gleznojis ķegumietis Sandijs Greiškāns, balstoties uz Baldonē dzimušā mākslinieka Ata (Otto) Grundes 1932. gada darinātās gleznas fotogrāfiju. Ērģeles baznīcai dāvinājusi luterāņu draudze no Zviedrijas.

Mūsdienās Tomes luterāņu baznīca ir nodota Baldones draudzes pārziņā.

No posta līdz atdzimšanai

Jumpravas evaņģēliski luteriskā baznīca piedzīvojusi gan uzplaukumu, gan pārbaudījumus. Baznīca celta 1830. gadā pēc arhitekta Teodora Hermanovska projekta. Pirmā pasaules kara laikā ēka tika izpostīta, taču no 1931. līdz 1934. gadam baznīcu atjaunoja.

Pēc Otrā pasaules kara baznīcu atsavināja un tās torņa daļu uzspridzināja. Ilgus gadus ēka kalpoja kā noliktava, zaudējot savu sakrālo nozīmi. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados sabiedrība tika urdīta saglabāt un sargāt Daugavas ielejas kultūrvēsturisko mantojumu un raksturīgo ainavu. Daugavas programmas koordinatore Mirdza Urme skaidrojusi: «Latvijas Kultūras fonda Daugavas programmā darbojas cilvēki, kurus apvieno vēlēšanās darīt visu iespējamo, lai saglabātu un sargātu Daugavu, lai apkopotu un izplatītu zināšanas, lai dziļāk saprastu, ko nozīmē Daugava mūsu tautai kopumā un katram atsevišķi. Tie ir zinātnieki un speciālisti, kuri jau no 1987. gada sabiedriskā kārtā strādā Daugavas komisijā, tie ir entuziasti Daugavas krastos, arī daudzu pašvaldību vadītāji, bez kuru atbalsta nebūtu iespējams īstenot programmas idejas.

Sākotnēji darbības pamatideja bija Daugavas ielejas kultūrvēsturiskā mantojuma un raksturīgās ainavas saglabāšana, tāpēc ziedojumu līdzekļi, kas ienāca Daugavas fondā, tika piešķirti objektiem, kuriem bija nepieciešama steidzama glābšanas un atjaunošanas darbu uzsākšana

(Kaldabruņas, Sēlpils, Jumpravas, Seces baznīcām, Aizkraukles pils

drupu konservācijai, Stukmaņu parka, «Lāčplēša» māju klēts atjaunošanai u. c.).» (1993, «Literatūra un Māksla».)

Tikai 1991. gadā draudze atguva dievnamu, un 1998. gadā tas tika no jauna iesvētīts. Mūsdienās baznīcas interjeru papildina mākslinieces Sarmītes Jēkabsones gleznotā altārglezna, kas ir arī viņas dāvinājums dievnamam. Taču savulaik baznīcu rotāja latviešu mākslas klasiķa gleznotāja Jēkaba Bīnes altārglezna «Augšāmcelšanās». Tas bija mākslinieka diplomdarbs, ko viņš uzdāvināja Jumpravas baznīcai.

Atgādinājumam par to, kā viss noticis jau mūsdienās, lai kalpo muzikologa Oresta Silabrieža rakstītais laikrakstā «Literatūra un Māksla Latvijā» 2000. gadā: «Šis raksts vislabāk iederētos rubrikā «Toreiz un tagad», jo izmaiņas, kas pēdējo gadu laikā piemeklējušas Jumpravas baznīcu, ir patiesi ievērojamas.

Kurš atceras, kurš nē, – padomju laikos Dzelmēs (kas ir Jumpravas ciema projekcija uz Rīgas – Daugavpils šosejas) Daugavas krastā atradās mehāniskās darbnīcas, kas tika iekoptas kā daždien pēckara gados bija ierasts: pie baznīcas piebrauca traktors, uzmeta tornim spēcīgāku tauvu, un radies caurums bija kā radīts «Ikarusa» vai kombaina iebraukšanai kādreizējā svētvietā. Šāds skats neiepatikās Jumpravas uzņēmējam

Mārim Mālmeistaram, ar kura iniciatīvu un līdzekļiem 17. gadsimtā celtais lūgšanu nams pirms trim gadiem atguva baznīcas veidolu un funkcijas.

Kā redzams fotoattēlā, kādreizējā lepnā torņa vietā nu zvanam lemts atskanēt no savdabīga eleganti atturīga koka tornīša, kas pēc būtības ir saskaņā ar Jumpravas baznīcas nepretenciozo kamergaisotni. No ārienes

uzreiz nesamanīsi, ka šī ir viena no akustiski dzidrākajām potenciālajām kamermūzikas koncertzālēm, kuru šajā reģionā (tāpat kā citur Latvijā) nav pārāk dāsns skaits, turklāt spodri balto sienu askētiskajā ietvarā baznīcas sakrālais elements neuzspiež tikai kulta mūzikas prasības. Faktiski Jumpravas baznīca ir jauntapusi kamermūzikas zāle Latvijā.»

Finansējums piešķirts:

Suntažu evaņģēliski luteriskajai baznīcai – 1385,08 eiro baznīcas iekšdurvju atjaunošanai. Tā ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, kas iekļauts valsts aizsardzības reģistrā.

Tomes baznīcai – 2000 eiro baznīcas torņa koka krusta un žalūziju nomaiņai. Baznīca plānota kā vietējās nozīmes piemineklis, un tajā notiek dievkalpojumi svētku laikā.

Jumpravas Sv. Jāņa baznīcai – 3000 eiro sakristejas telpas sienu remontam un logu nomaiņai. Objekts ir nozīmīgs vietējai sabiedrībai un tūrisma attīstībai.