Kad saturs kļūst par formu, forma par saturu
Nebēdāju par sliktu laiku un par tumsu arī ne: pēc slikta laika nāk labs, no tumsas gūsta arvien apņēmīgāk ārā laužas gaisma. Novembra sarkanbalti sarkanās uguns degsmes pacilāts, bet jau pirms Ziemassvētku gaidu piebremzēts, laiks kļūst apgaroti domīgs, brīžam apstājas pavisam. Līdz saules griežiem vairs tikai nedaudz vairāk par mēnesi… Gaismas triumfs tuvojas ar skubu. Atliek vien visu to gaumīgi ielāgot dvēselē. Nemaz nav banāli apjaust, ka paši vien esam svētku radītāji, kalnā kāpēji un lejiņā braucēji. Lielāko tiesu tie ir romantiski ļaudis, kuri mīt ik pilsētā, ik pagastā, ik sētā, ik ēkā. Tur, kur radoša doma iet tālāk, neatkārtojas un pierastajā pušķojumā uzplaiksna jauna izdoma.
Atjaunotās neatkarības sākumā pusceļā starp Madlienu un Ķeipeni ceļa malā, necilas mājiņas pagalmā, baltā egles masta galā svētkos uzvijās milzu karogs, kāda nebija nekur tuvākā un tālākā apkaimē. Jau vairākus gadus milzu karoga vairs nav un arī mājas saimnieks par sevi atgādina, vien rupjām lietus lāsēm logos klauvējot un ar svinīgu klusumu pilnmēness naktīs. Viņš ir aizgājis turp, kur visi reiz iesim, bet atstājis skaistas, baltas atmiņas, kas, dzīvam esot, bija visa viņa sirds. Saturs un forma vai arī otrādi. Nezinu, nemaz nav žēl vai skumji, ja reklāmas jau grabinās ar dāvanu niekiem – no spožiem cukurgailīšiem, čupa čupiem līdz trekni žāvētām vistām tirgus vēdera plauktos. Lai! Tā ir dzīve – ar formu un saturu. Kad reiz iejautājos dzejniecei, Rīgas Āgenskalna Valsts ģimnāzijas direktorei Ivetai Ratinīkai, kā viņu valsts svētkos iespaido patriotiskās piespraudes, karoga izmēri, kāta garumi, viņa atbildēja kodolīgi, bet ar labi jaušamu zemtekstu: «Es pie krūtīm spraužu babas (vecmāmiņas) brošu…» Zemteksts runā aplinkus, bet trāpa domas kodola pašā serdē: formai ir saturs, ja tas iegulst sirdī.
Ar Lāčplēša spēku, ar katra gudrību, mīlestību
Tāda nu dzīvīte ir. Nelaimīgiem gara, laimīgiem īsa. Un mūža skrējiens nošalc kā mirklis īss: 106 gadi kopš Lāčplēša dienas iedibināšanas mūžības lokos noplaiksna kā rūsa pamalē. Kas paliek pāri? Atmiņas, piemiņa un tā apziņa, kas pildīta ar svētu pienākumu – neaizmirst. Arī tad, kad nebūsim vairs…
Vairāk nekā gadu simtenis gaisis likteņu vējos no tām 1919. gada rudens dienām, kad Daugavas krastos izšķīrās pirms gada pasludinātās Latvijas Republikas liktenis, kad tika atbrīvota Rīga, sakauti Bermonta – Avalova vācu un krievu karapūļi. Latviešu jaunekļu asinis lija Pārdaugavā, Jūrmalā, pie Jelgavas, Bauskas, Liepājas, Latgales pusē… Īsā laikā no Dievzemītes tika patriekti visi še neaicinātie: paverdzinātāju kundzības alkstošie, pasaules revolūcijas mēra apsēstie – i krievi, i vāci... Bet 11. novembris tapa par Lāčplēša ordeņa dzimšanas dienu, par dienu, kuru pelēkajā sarkanbalti sarkanajā novembrī svētām kā Lāčplēša dienu. Laikā no 1920. līdz 1928. gadam augsto valsts apbalvojumu saņēmuši 2116 – brīvības cīnītāju.
Par ko cīnījās, mira latvju strēlnieki? Netrūkst manipulāciju, definīciju. Bet atbilde sakņojas dažos paša varoņtēla Lāčplēša būtības jēdzienos – Latvija, brīvība, dzīvība! Kur pašiem sava taisnīga valsts, kur katrs savējais starp savējiem un saimnieks, noteicējs savā zemītē. Kur katram sevī cīnās savs Lāčplēsis, Koknesis, Laimdota, Kaupa, Kangars, Spīdola – gan Daugavas krastos, gan upes dzelmē. Cik katrs esam Lāčplēsis, tik liels mūsu Tēvzemes spēks un gars. Dvēseļu puteņi un vārdi pieminekļa akmenī tik dzīvi: «Mums dzīvība dzimtenei veltījums,/ Miers Latvijas klēpī dārgs ieguvums.» Dus karavīrs, kas basām kājām rudens salnā gājis krist par savu valsti. Nebīsties veļu, puisīt! Nav viņu vairs šai saulē. Neviena Lāčplēša ordeņa kavaliera vairs nav. Visi debesīs. «Jāņa sētas» 1995. gadā izdotajā grāmatā «Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri» sirds siltumā bieži uzšķiras 536. lappuse, no kuras stiprs un lepns kaut kur tālumā sapņaini raugās mans vectēvs Augusts Upenieks. Lepojos. Bet smagas izšķiršanās brīžos jautāju: «Vai tā būs labi, mīļais vectēv?»
