Bez salduma sajūtas

Pirmās idejas par tā saukto divu valstu risinājumu (proti, gan Izraēlas, gan Palestīnas valsts pastāvēšanu) uzvirmoja pirms gandrīz 80 gadiem. Dažādas versijas un priekšlikumi par šī plāna realizēšanu nākamajās desmitgadēs izvirzītas ne reizi vien, taču nekas nav mainījies – vezums, kā iestidzis dubļos, tur arī palicis. Citiem vārdiem sakot, abas puses nav spējušas vienoties, uz kādiem noteikumiem šāda mierīga līdzāspastāvēšana būtu iespējama. Palestīnieši savas iespējas garām palaida gan 1948. gadā, gan pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu pirmajā pusē, kad pēc Oslo miera līguma jau maldīgi šķita, ka Tuvajos Austrumos iestāsies miers. Savukārt Izraēlas labēji noskaņotās valdības diezgan konsekventi īstenojušas pakāpenisku rietumkrasta aneksijas politiku, būvējot aizvien jaunas un jaunas kolonistu apmetnes. Pirms 20 gadiem Izraēla gan evakuēja visas savas apmetnes Gazas joslā, taču tas mieru nepietuvināja ne par soli.

Sena austrumnieku paruna vēsta – vari sacīt vārdus «halva, halva», cik vien gribi, taču mutē no tā saldāk nekļūs. Tieši tas pats attiecas uz divu valstu risinājumu, par kuru regulāri atgādina gan ANO tribīnē kāpušie lielvalstu līderi, gan arī mazāku nāciju pārstāvji. Ideja, protams, nav slikta, taču nepieciešams, lai konkrētam risinājumam piekristu abas puses, bet pašlaik līdz šādam lēmumam vēl tālāks ceļš nekā līdz Mēnesim vai Marsam. Tā vietā jau desmitiem gadu notiek, prastiem vārdiem sakot, muļļāšanās, un izveidojusies situācija, kad, mazliet pārfrāzējot marksisma – ļeņinisma lozungu, «vieni negrib, bet otri nevar». Kreisās idejas nav piesauktas netīšām, jo tā nu sagadījies, ka palestīniešus lielākoties atbalsta tieši šādi politiski noskaņoti spēki un to piekritēji (Latvijas gadījumā – Progresīvie), savukārt konservatīvi labējas partijas nešaubīgi nostājas Izraēlas pusē.

Pie visa vainīgi...

Pirms ķerties pie vēsturiskā izklāsta, jāieskicē pašreizējā situācija. Kaut gan Palestīnu oficiāli atzinušas jau 147 no 193 ANO dalībvalstīm (tajā skaitā 11 Eiropas Savienībā esošās), par īstu tās valstiskumu runāt nav vērts. Abāsa valdība nekontrolē lielu daļu teritorijas, kas atvēlēta palestīniešiem, un arī tur, kur to dara, saimnieko diezgan neprasmīgi – lielākoties paļaujoties uz dažādu liberāli noskaņotu starptautisku organizāciju vai draudzīgo valstu (un tās nav tikai arābu valstis, bet arī ES dalībvalstis) sniegtajām finansiālajām dotācijām.

Kādēļ nav izdevies izveidot efektīvu pārvaldi? Nu, kā senajā anekdotē: «Pie visa taču vainīgi žīdi.» Gadījies paceļot pa palestīniešu kontrolētajām rietumkrasta teritorijām, un visbiežāk neko citu kā žēlabas par to, ka ebreju apmetnes kļūst aizvien plašākas (un tas patiešām ir neapstrīdams fakts) un jebkāda attīstība tiek nožņaugta pašā saknē, parasti nedzird. Jā, ir palestīnieši, kuri regulāri dodas strādāt uz Izraēlu, reizēm sapelna tur naudiņu un atver nelielus uzņēmumus rietumkrastā, taču nereti dzirdēts, ka tautieši viņus uzskata par nodevējiem un kolaboracionistiem.

Vispārējais iespaids ir tāds, ka palestīnieši nav gatavi paši pārvaldīt savu valsti, visu laiku cerot uz ārzemju palīdzību. Jordānas upes rietumkrastā, kur dzīvo aptuveni 3 miljoni cilvēku, vēl tiek nodrošināta zināma kārtība (lielā mērā pateicoties tam, ka Izraēla uzbūvēja vairāk nekā 350 kilometru garu mūru sistēmu, kas nodala ebreju un palestīniešu apdzīvotās vietas). Šādas būves celtniecība bija nepieciešama, lai novērstu regulāros palestīniešu teroristu uzbrukumus Izraēlai. Analoģijās runājot – Izraēlai šie mūri ir tikpat svarīgi kā Latvijai austrumu robežas nocietinājumi. Atšķirība gan tā, ka Izraēla, kas kopš valsts dibināšanas allaž dzīvojusi naidīgu vai ne īpaši draudzīgu režīmu ielenkumā, šo uzdevumu paveica bez liekām birokrātiskām nejēdzībām, kaut kādu direktīvu un regulu vētīšanas.

Ir gana daudz liecību, ka bez korupcijas, ar ko asociējas Benjamina Netanjahu daudzās labējās valdības, nav izticis, taču vismaz liela daļa budžeta naudas izšķiesta nav – papildus robežas mūru celtniecībai tika iepirkti arī amerikāņu pretgaisa aizsardzības Patriot kompleksi, nodrošināta Iron Dome aizsardzības sistēma, kas ļauj pārtvert arī diezgan primitīvās islāmistu kaujinieku grupējumu rīcībā esošās raķetes. Ziņu aģentūra Reuters šovasar vēstīja, ka 2024. gadā Izraēla militāriem mērķiem novirzījusi 9% no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP). Un šajā gadījumā tas nenozīmē tikai aizsardzības ieroču iegādāšanos – vajadzības gadījumā ebreju valsts nekautrējas veikt triecienus vai sarīkot diversijas militāros objektos, kas atrodas aiz tās robežām, bet varētu apdraudēt Izraēlas drošību. Šā gada jūnijā šī doktrīna kārtējo reizi tika nodemonstrēta militārajās operācijās pret Irānu, kas jau nodēvētas par «12 dienu karu».

Kas notiek pašlaik?

Šobrīd starptautiskajos medijos dominējošā ir Gazas joslas tēma. Jāatgādina, ka kaujinieki no šīs Hamās kontrolētās teritorijas 2023. gada 7. oktobrī veica negaidītu iebrukumu Izraēlas teritorijā, nogalinot gandrīz 2000 cilvēku, bet vēl vismaz 250 saņemot par ķīlniekiem. Iebrucējus jau drīz vien izdevās padzīt (vai arī viņi paši atkāpās), bet jau pēc dažām dienām sākās Izraēlas armijas ofensīva Gazas joslā. Premjers Netanjahu deklarēja, ka tās mērķis ir reizi par visām reizēm iznīcināt Hamās, taču tas nav izdevies līdz pat šim laikam.

Augusta pirmajā pusē Izraēlas drošības kabinets pieņēma lēmumu okupēt Gazas pilsētu. Līdz šīs nedēļas vidum nebija skaidrs, kad šī operācija varētu sākties, jo tās veiksmīgai realizēšanai, pēc ekspertu domām, būtu jāmobilizē aptuveni 100 000 rezervistu. Izraēlas kreisi noskaņotās opozīcijas partijas pret šo nodomu ir noraidošas, uzsverot, ka, pirmkārt, Hamās jau nu būs parūpējušies par patvēruma atrašanu citur, otrkārt, tiks apdraudētas vēl dzīvo ķīlnieku (lēš, ka tādu varētu būt mazliet vairāk par 20 cilvēkiem) dzīvības, bet, treškārt, kā jau ierasts, tiek piesaukts humānais aspekts. Veco likumu «kur mežu cērt, tur skaidas lec» neviens nav atcēlis, un ir skaidrs, ka liela sauszemes iebrukuma gadījumā upuri civiliedzīvotāju vidū ir neizbēgami, bet nav īsti saprotams, uz kurieni tad bēgt vairāk nekā pusmiljonam cilvēku, kuri pašlaik dzīvo Gazā.

Izraēlas valdība gan solījusi, ka tiks izveidoti humānie koridori, pa kuriem miermīlīgi noskaņotie civiliedzīvotāji nokļūs drošākās vietās, taču gandrīz divus gadus ilgušais militārais konflikts ir apliecinājis, ka kara apstākļos tas reāli nav iespējams. Gluži tāpat, kā apgrūtināta ir humānās palīdzības dalīšana. Lai ar visu nepieciešamo apgādātu vairāk nekā divus miljonus cilvēku, kuri dzīvo salīdzinoši nelielajā (365 kvadrātkilometri) teritorijā, naudas nepietiek pat diezgan turīgajai Izraēlai. Atsevišķu organizāciju un aktīvistu (šajā ziņā jau atkal izcēlusies bēdīgi slavenā zviedru kādreizējā nesekmīgā skolniece un mācību bastotāja Grēta Tūnberja) pūliņi šajā ziņā ir kā piliens jūrā. Vairāk tā ir pašu spalvu spodrināšana un mēģinājumi iegūt popularitāti, kā arī saņemt kādu nebūt finansējumu, lai arī turpmāk varētu imitēt intensīvu darbību.

Humānā katastrofa

Palestīnas atzīšanas piekritēji regulāri piesauc humāno katastrofu, kas pašlaik vērojama Gazas joslā, pārmetot Izraēlai un ASV, ka to izveidotais fonds apzināti izveidojis tādu pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču dalīšanas sistēmu, lai tā novestu pie konfliktiem palestīniešu starpā. Beidzamo mēnešu laikā šādās savstarpējās sadursmēs bojā gājuši vairāk nekā 1000 cilvēku, apgalvo Kataras televīzijas kanāls Al Jazeera.

Cik daudz uzticēties acīm redzami ieinteresētas puses (tieši Katarā patvērumu bija raduši Hamās vadoņi) datiem, tas katram jālemj pašam. Izraēlas valdība gan uzsver, ka galvenā problēma ir tā, ka humānā palīdzība nonāk ne jau pie tiem miermīlīgi noskaņotajiem palestīniešiem, jo to parasti sagrābj bruņotie Hamās vai Islāma džihāda vīri. Šo organizāciju sabiedrisko attiecību speciālisti, kuri laiku pa laikam publisko savus vēstījumus interneta sociālajās vietnēs vai izplata tos ar draudzīgu televīzijas kompāniju (tās pašas Al Jazeera un citu) starpniecību, uzsver, ka kaujinieki dzīvojot tikpat grūtos apstākļos kā parastie iedzīvotāji, saņemot labākajā gadījumā iztikas minimumu, taču, pēc šiem kadriem spriežot, grūti apgalvot, ka viņi ir badā vai pusbadā.

Runājot par humāno aspektu, Izraēla parasti norāda uz divām lietām. Pirmkārt, islāmistu radikāļi lieliski iemācījušies civiliedzīvotājus izmantot kā dzīvo vairogu. Savus štābus vai operatīvās vadības centrus viņi bieži vien ierīkojuši slimnīcu, skolu vai citu sabiedrisku celtņu pagrabos. Kad Izraēlas aviācija vai artilērija tos sagrauj, ir iemesls vaimanām, ka izraēlieši šauj pa civiliem objektiem, un šīs ziņas ar lielāko prieku tiražē kreisi liberāli noskaņotie plašsaziņas līdzekļi ar CNN un BBC priekšgalā. Otrkārt, visā kara juceklī nav jau īsti skaidrs, kurš tur ir civiliedzīvotājs, bet kurš kaujinieks. Arī šķietami miermīlīgs cilvēks pēkšņi var no pagultes izvilkt kalašņikovu un sākt šaut.

Šis, starp citu, ir vēl viens aspekts. Palestīniešu aizstāvji bieži vien piesauc Gazas blokādi (to Izraēla ieviesa 2007. gadā pēc Hamās nākšanas pie varas) kā galveno iemeslu, kādēļ iedzīvotāju neapmierinātība pieauga, Hamās popularitāte kļuva aizvien lielāka, un 2023. gada 7. oktobrī tika sarīkots uzbrukums. Taču uzmanība netiek pievērsta tam, ka šajos gados kontrabandas ceļā Gazas joslā tika nogādāts lērums ieroču un to izgatavošanai nepieciešamo materiālu, taču ar pārtikas un citu vajadzīgu lietu piegādēm tik labi vairs nesekmējās. Izraēlas valdība uzskata, ka Hamās apzināti gatavojusies militāram konfliktam un par tā nepieciešamību pārliecinājusi arī iedzīvotāju vairākumu. Tas šai kustībai izdevies ar uzviju – ja pašlaik tiktu sarīkotas vēlēšanas, Gazas joslā absolūtais vairākums atkal nobalsotu par Hamās, nevis mērenajiem Abāsa atbalstītājiem.

Vērts pieminēt arī runas par to, ka Hamās finansēšanā un apbruņošanā savu roku pielicis arī Netanjahu un viņa domubiedri. Loģika ir skaidra – ja ir šāds ienaidnieks un drauds nacionālajai drošībai, vairums izraēliešu vēlēšanās dos priekšroku labējām stingrās rokas partijām. Bet vai patiešām Netanjahu izmantojis tik riskantu paņēmienu tikai tādēļ, lai noturētos pie varas, grūti spriest. Ir taču skaidrs, ka, ja gaismā nāktu kaut sīkākie pierādījumi par šādu rīcību, ar premjera krēsla zaudēšanu nekas neaprobežotos un pašreizējam Izraēlas līderim nāktos baidīties, vai viņam nespriež linča tiesu.

Par vistu un olu

Bet nu par konflikta vēsturi. Kuram tad ir lielākas tiesības uz šīm zemēm – izraēliešiem (ebrejiem) vai palestīniešiem (arābiem)? Uz šo jautājumu atbildēt ir tikpat grūti, kā noskaidrot, vai pirmā bija vista vai ola. Katrai pusei ir savi argumenti un pierādījumi, kad par pamatu tiek ņemts kāds konkrēts vēsturiskais periods. Ebreji parasti atsaucas uz Ķēniņa Zālamana templi (sauktu arī par Pirmo templi), kas pastāvējis laikā no X līdz VI gadsimtam pirms mūsu ēras, uzsverot, ka tad šajā teritorijā bijusi ebreju valsts.

Palestīnieši gan uzskata, ka arī viņu senči šajā valstī, kur cilvēki neesot šķiroti pēc tautības, ir dzīvojuši. Tāpat tiek uzsvērts, ka savulaik, jau pēc tam, kad musulmaņi ieguva kontroli pār Jeruzalemi, ebreju vairākums paši labprātīgi izceļojuši uz Eiropu. Un galvenais trumpis – 1919. gadā veiktajā tautas skaitīšanā noskaidrots, ka mūsdienu Izraēlas, Jordānas rietumkrasta un Gazas joslā 90% iedzīvotāju ir tieši arābi. Gan musulmaņi, gan kristieši. Palestīniešu pusē ir arī lingvistiskā nianse. Kad uzvarētāju lielvaras pēc Pirmā pasaules kara dalīja laurus, pārvaldīt šo teritoriju tika uzticēts britiem, un radās jēdziens Palestīnas mandāts. No otras puses, nedrīkst aizmirst arī 1917. gadā britu ārlietu ministra Artūra Belfūra deklarāciju, kurā melns uz balta rakstīts, ka Lielbritānija «atbalsta Palestīnas izveidošanu kā nācijas mājas ebreju tautai».

Līdz holokaustam vēl bija tālu, taču XX gadsimta sākums iezīmējās ar ebrejiem piederošo īpašumu graušanu un slepkavībām daudzviet Austrumeiropā, nebija aizmirstas arī spāņu inkvizīcijas represijas, un ebreji alka pēc savas valsts. Tiesa, Belfūra deklarācijā arī tika uzsvērts, ka nekādā veidā nedrīkst ierobežot Palestīnas teritorijā dzīvojošo citu tautību cilvēku pilsoniskās un reliģiozās tiesības. Vai tas tika ņemts vērā? Atbilde atkarīga no katras puses traktējuma par notikumiem un procesiem, kas sekoja pēcāk.

Mandāts un valsts

Pēc Pirmā pasaules kara izveidotā Tautu savienība jeb Nāciju līga (mūsdienu Apvienoto Nāciju Organizācijas priekštece) Palestīnas mandātu Lielbritānijai oficiāli piešķīra 1922. gadā, un tas bija spēkā līdz 1948. gadam. Šajos gados situācija strauji mainījās. Uz Palestīnu izceļojušo Eiropas ebreju skaits palielinājās ar katru gadu, apogeju sasniedzot pēc tam, kad 1933. gadā Vācijā pie varas nāca nacisti, kuri neslēpa naidu pret šo tautu. Interesanti gan tas, ka ar britu valdīšanu nebija apmierināti nedz ebreji, nedz palestīnieši, un kādu laiku viņi atradās vienā frontes pusē.

Un tieši uz britiem gulstas lielākā atbildība par to, ka pēc Otrā pasaules kara, atsakoties no saviem mandātiem un koloniālajiem īpašumiem (Indijas un Pakistānas gadījums ir vēl viens spilgts piemērs), viņiem pat prātā nenāca parūpēties, lai šajās teritorijās nesāktos haoss un savstarpējas nesaprašanās. Vairs ne mana cūka, ne mana druva – aptuveni tāds bija Londonas amatpersonu domugājiens.

Situāciju izmantoja ebreji, kuri 1948. gada 14. maijā proklamēja Izraēlas valsts neatkarību. ANO to atzina, vienlaikus gan norādot, ka arī palestīniešiem pienākas valstiskums un teritorijas Jordānas upes rietumkrastā (arī Austrumjeruzalemē), kā arī Gazas joslā. Taču palestīnieši toreizējo izdevību pasludināt savu valsti palaida garām. Lai gan jaunizveidotā Izraēla arābiem nedraudēja ne ar kādām represijām, pietika ar to, ka neatkarības deklarācijā bija pieminēta ebreju valsts.

Palestīnieši šo dienu atceras kā Al Nakba jeb Katastrofu. Bažījoties par savām dzīvībām, jaunizveidoto Izraēlu pameta aptuveni 600 000 iedzīvotāju. Pret Izraēlas proklamēšanu iebilda arī tās arābu apdzīvotās kaimiņvalstis – Ēģipte, Jordānija, Sīrija, kas kopā ar palestīniešu kaujiniekiem uzsāka militāro kampaņu pret Izraēlu. Šis karš ilga aptuveni gadu, un tā rezultātā Izraēlai izdevās nosargāt tās teritorijas, kurās vairākums iedzīvotāju bija ebreji. Un atkal – lai gan pastāvēja priekšnosacījumi, lai palestīnieši veidotu savu valsti, viņus pievīla naivums, neuzņēmība un sabiedrotie. Proti, rietumkrasts un Jeruzalemes austrumu daļa nu nonāca Jordānijas kontrolē, bet Gazas joslu okupēja ēģiptieši. Dzīvot šajās teritorijās palestīniešiem neviens neliedza (pietika jau ar tiem bēgļiem, kuri tāpat bija ieradušies kaimiņvalstīs), taču nekādas teikšanas viņiem nebija.

Oslo ilūzija

Nākamajos gadu desmitos kari starp Izraēlu un tās arābu kaimiņvalstīm uzliesmojuši ne reizi vien (1956. gadā, 1967. gadā, 1973. gadā, 1982. gadā), un parasti viss noticis pēc viena scenārija. Uzbrucēji sludinājuši vēlmi atbalstīt palestīniešu tiesības, un, lai gan bijuši gadījumi, kad Izraēla atradās uz pilnīgas sakāves robežas, viss allaž beidzies ar to, ka šīs valsts Bruņotie spēki izrādījušies pārāki. Rezultātā Izraēlas kontrolē atkal nonāca gan rietumkrasts, gan Gazas josla, gan iepriekš Sīrijai piederējušās Golānas augstienes, un jau kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem izraēlieši aktīvi tur sāka ierīkot savas kolonistu apmetnes.

Tobrīd runas par divu valstu risinājumu bija pieklusušas, jo Palestīnas atbrīvošanas organizācija (PLO) ar Jāsiru Arafātu priekšgalā izmantoja klaji teroristiskas metodes, sludinot, ka Izraēlas valstij nav tiesību uz pastāvēšanu un tā ir jānoslauka no zemes virsmas. Mūsdienās līdzīga retorika ir vien Irānas līderiem. Ar laiku pat Arafāts saprata, ka terorisms nav risinājums, jo pasaules lielvaras un sabiedrība asi iestājās pret šādām metodēm.

Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā PLO vadītājam, kurš dzīvoja trimdā Tunisijā un no turienes komandēja palestīniešu pretošanās kustības kaujiniekus, radās pavisam negaidīts iespēju logs. Par Izraēlas premjeru tolaik bija kļuvis Darba partijas līderis Ichaks Rabins, kurš bija pārņemts ar domu pārcirst Gordija mezglu un reizi par visām reizēm atrisināt divu tautu mierīgas līdzās sadzīvošanas problēmu. 1992. gadā Oslo (Norvēģija uzņēmās starpnieka lomu) sākās izraēliešu un PLO sarunas, bet 1993. gada 13. septembrī Vašingtonā ASV prezidenta Bila Klintona uzraudzībā abi vīri parakstīja vienošanos par palestīniešu pašpārvaldes izveidošanu un pat paspieda viens otram roku. 1994. gadā par šo žestu, kas vēlāk gan izrādījās vien ilūzija par miera panākšanu, abi saņēma Nobela miera prēmiju.

Galvenais ieguvējs no šīs vienošanās bija Arafāts, kurš no meklēšanā izsludināta terorista īsā laikā bija kļuvis par oficiāli atzītu palestīniešu līderi un varēja droši doties uz Rāmallu, kur ierīkoja savu rezidenci. Bet pati Oslo vienošanās, pašlaik putekļiem klāta, tā arī nav realizēta – nākamie soļi nesekoja, pusēm nespējot vienoties par to, kādas teritorijas kuram pienākas. Tuvo Austrumu miera procesu savulaik centās reanimēt ASV prezidents Baraks Obama, taču arī viņam nekas nesanāca.