Genocīds rada tādus dzīves apstākļus, kur paredzēta kādas sabiedrības grupas pilnīga vai daļēja iznīcība. Jau 1937.–1938. gadā, pirms Latvijas okupācijas, Staļina «tētiņam» latvietis rādījās bīstams ienaidnieks no kapitālisma, imperiālisma pasaules, tālab PSRS teritorijā tas bija iznīcināms pēc vienas pazīmes – pēc etniskās piederības, tā sakot, drošs latvietis ir miris latvietis.

Bez vainas vainīgi

Tālajā 1941. gada 14. jūnijā bija pagājis tikai gads kopš Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā. Šī gada, ko dēvē par Baigo gadu, laikā jaunā okupācijas vara īstenoja asiņainā režīma saukļus – «bijis tik cilvēks, likumu piemeklēsim», «ir cilvēks, ir problēma, nav cilvēka, nav problēmas», «nav svarīgi, kā ievēlē, svarīgi, kā saskaita» (kaut kas līdzīgs nav manāms arī šodien?). Jau ar pirmajām okupācijas dienām asiņainais režīms izvērsa nežēlīgas represijas pret suverēnās Latvijas pilsoņiem. Par ko? Par to, ka tie nodevuši dzimteni (kuru?) un tāpēc sodāmi pēc Krievijas PFSR kriminālkodeksa 58. panta, jebkuru cilvēka darbību, arī bezdarbību pierakstot kā noziedzīgu un Padomju Savienībai kaitīgu. Īsi sakot – visbargākie sodi bez vainas vainīgajiem… 1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju arestēja un pēc tam varmācīgi izsūtīja uz PSRS tālajiem Sibīrijas novadiem vairāk nekā 15 400 Latvijas iedzīvotāju, tajā skaitā bērnus un sirmgalvjus, no kuriem daļa nomira jau ceļā. Daudzus izsūtītos vīrus spēka gados atbilstoši instrukcijai no ģimenēm nošķīra. Tā notika arī ar manu mīļo vectēvu Augustu, kuru nekad dzīvē neesmu sastapis. Viņš vairs dzimtenē neatgriezās, un viņa atdusas vieta nav zināma…

Jāsaka atklāti un arī nepatīkami vārdi

Laiks ir laiks, un atmiņu spilgtums izplēn astoņdesmit četru gadu tālā pamalē, kur to dienu tiešie aculiecinieki bija vēl bērni, bet pilngadību sasniegušo vairs nav starp mums. Nav vairs arī mana sarunu biedra, drauga, tēva Ojāra... Viņš bija talantīgs žurnālists, rakstnieks, vēstures pētnieks ar fenomenālu atmiņu un izteikti kritisku domāšanu, tālab šad tad negribīgi izmeta (parasti reti kurš ieklausās), ka nevar vēsturi pētīt pēc sklerozes mocītu ļaužu atmiņām. «Ojāra vārdam ir svars,» teica daudzi. Viņa pārstāstus atceros teju vārds vārdā: «Jau pats okupācijas fakts toreizējās Valmieras vidusskolas dedzīgajiem puikām bija satriecošs. Ja tev skolas gados dienu dienā skandē saukļus, ka latvietis «uz ežiņas galvu lika, sargāj` savu Tēvuzem`», ka esam stipri, drosmīgi, bet, ja metamies kopā ar leišiem, igauņiem, poļiem, neviens mums nekā nepadarīs, bet te pēkšņi – «paliekam savās vietās»?

No kā mēs mācījāmies patriotismu, idealizēt savu vadoni? No paša Ulmaņa valdonīgās propagandas un cenzētās preses, kura cita starpā glaimoja arī kaimiņvalsts ūsainā vadoņa gudrajiem darbiem. Kas notika ar mums? Mēs – Valmieras puikas – ticējām tam, ko mācīja! Bet jau drīz pēc vadoņa palikšanas «savā vietā» kāda no jaunajai varai pakalpīgajām skolotājām iestiepa mūs pie skolas direktora: «Direktora kungs, es te skatos, kas tās par tādām savādām sarkanbaltām lentītēm šiem puišiem pie krūtīm?» Direktors ar rokām iekrampējās galda malās, nodūra galvu, klusi, bet stingri noskaldīja: «Redziet, kundze, tās ir tās pašas lentītes, ar kādām vēl nesen dižojāmies visi, arī jūs! Tās ir tās pašas lentītes, kuras mums mācīja Latvijas mīlestību un apņēmību sargāt savu Tēvzemi. Kas jums te šķiet savāds, ko? Puiši, jūs varat iet, mēs te ar kolēģi drusku vēl parunāsim!»

Ko viņi runāja, protams, neuzzinājām, bet bijām jau dzirdējuši par ziņotāju, komunistu pakalpiņu klātbūtni visur, ka notiek aresti, bez vēsts pazūd cilvēki. Raizēs par sevi un savu direktoru tās «savādās» lentītes noņēmām… Tāda bija izsūtīšanas prelūdija. Bet Baigā gada liktenīgais 14. jūnija datums iekrita divas dienas pirms manas dzimšanas dienas un vidusskolas izlaiduma vakara. Kā varēja justies 18 gadu vecs jaunietis, kuram visi dzīves ceļi vaļā? Un pēkšņi visi ciet? Paspēju uzrakstīt vienu teikumu saviem draugiem – «puikas, dzīvojiet, kā dzīvojām!». Šī lapiņa vēl šodien glabājas Valmieras vidusskolas muzejā. … Valmieras stacijā mana tēva Augusta Upenieka (Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera) sievai, manai pamātei, sākās dzemdības. Brīnumainā kārtā viņai atļāva palikt stacijā un laist pasaulē manu brāli Modri. Abi ar tēvu devāmies liktenim nezināmā virzienā. Tēvu no manis nošķīra kādā stacijā, viņš tikai paspēja atdot savu pulksteni un pateikt: «Ardievu, dēls!»»

Tie rūdītie vīri bija īsti – latvieši

Ojārs: «Tu zini, kas ir bads? Tas ir tad, kad ne sekundi nevari atrauties no mežonīgas izsalkuma sajūtas. Tā bija nelaime. Bet klāt piezagās pilnīgs izmisums: pēkšņi pazaudēju pārtikas kartītes! Katrs zināja, ka no tām paēst nevarēja, bet vismaz bija cerība nenomirt…

No agra rīta jāiet uz aizsalušo upi ar pagaru baļķi griezt ūdens sūkni. Ar mokām izturēju vienu dienu, bet nākamajā spēka rezerves bija pagalam… Izmisums. Devos uz ciema izpildkomiteju. Virs durvīm uzraksts «Izpildkomitejas priekšsēdētājs biedrs Azis». Pēkšņa atjauda: bet ja nu Āzis? Pieklauvēju, vairāk zemapziņā nekā apziņā izdvesu: «Labdien.» Priekšsēdētājs pacēla galvu tādām kā nesamērīgi platām acīm un attrauca: «Labdien.» Sirds nodrebēja: «Tātad latvietis…» Pāris teikumos izklāstīju savu nelaimi. Biedrs Āzis pasauca sievu, kura aizvedināja mani uz ķēķīti, kur ātri sagrabināja dažus kartupeļus un uzcepa ar visu mizu cūkas taukos. Ēdu, asaras valdīdams. Tā tie labie latvieši palīdzēja man izvilkt dzīvību.

Kas ir mīlestība? Tā ir tad, kad tu, kāpelēdams pa kokiem (neģībstiet, dabas draugi!), salasi kulīti ar pūkainiem kovārnēniem un izvāri katliņā buljonu, ar ko pacienāt savu izsalkušo mīļoto meiteni… Tu zini, kas ir savvaļas ķiploki? Tos mēs rijām negausīgi, lai izsargātos no cingas.. Tu zini, kāds ir vienīgais līdzeklis, kā paglābties no odu un citu mošķu ordām? Negaiņāties! Jo nav jēgas, ar katru noklapēto kukaini uzvēdī svaigu asiņu smarža, un uzbrucēju pūļi vairojas…»

Tu zini, kas ir latvietis?

Muzikants Pēteris: «Viņš pirms siena laika kapina izkapti. Bet «večerinku» nogurdinātais kaimiņš, cerībā pēc veldzējošas čarkas, sētā ieslājis, prasa, ko viņš te klapējas? Latvietis paskaidro, ka jāsāk sieniņš pļaut. Kaimiņš dziļā izbrīnā: «A, začem tjebe babi (a priekš kam tev meitieši)?» Kartupeļus ēdām prātīgi: stādīšanai rūpīgi atgriezām no tupeņa miziņas ar asnu actiņām. Pārējos kaloriju īpašniekus glabājām, lai nesavīst, un likām galdā. Pie visām latvju sētām ziedēja puķes. Arī citu kultūru latvietis bija atvedis līdzi. Kādam bija vijole, citam uzradās ermoņikas, un balle gāja vaļā ar visu daili pavadā: vai mums dziesmu, vai dziedātāju trūka… Vienīgi katrs tāds dvēseles meldiņš uzdzina neglābjamu smeldzi pēc Latvijas un mājām…»