Manas audzināmās astotās klases bērni savu ikmēneša ballīti bija sadomājuši sarīkot kopā ar septītajiem. Un skaidrs, ka prātīgi darīts: meiteņu un puiku attiecība itin dabiski izlīdzinājās tā, ka teju vai visi sadalījās pa pāriem, kas tusiņos, kur arī dejo, pats svarīgākais noteikums. Protams, arī citi iemesli, par kuriem man te neklātos pļāpāt, citādi varētu nodomāt, ka ar mietpilsonisko ziņkāri, kas te kuram vairāk simpatizē, arī tāds vīrišķas dabas učuks sanāks banāli slims…

Malda no septītajiem bija talantīga, skaista šķelmace, kura savu vērtību arī apzinājās, varbūt tāpēc savu viedokli nedz vienaudžu pulkam, nedz pedagoģiskajiem uzstādījumiem piemērot nemēdza. Dabiska, tieša, ar māksliniecisku piesitienu ik solī un ar nevainīgu joku teju ik vārdā. Nevienam nekādu iebildumu, ka gādāt par vakara vadīšanu visvairāk pieklājas tieši viņai. Un ne mazākā izbrīna, kad uzreiz pēc stundām viņa paziņoja:

– Skolotāj, mēs varam ar jums uzreiz vienoties par vienu lietu? Nu, tā – bez pedagoģiski garām un liekām ceremonijām…

– Nu, nu, kas tā par lietu?

– Ā, mmm, jūs būsiet pie mums uz klases vakaru?

– Pag, ja jau esmu apņēmies un jūtos jūsējais, tad kā varu nebūt? Turklāt bez manas klātbūtnes diez vai jums te atļaus ballēties.

– Ā. Jūs kā vienmēr esat diplomāts. Bet par to, ko nepateicāt, varat būt pilnīgi mierīgs: neviens te nepīpēs, aliņus nesūkās, kārtis nespēlēs un neko citu nepiedienīgu nedarīs. Par to galvoju es.

– Tas labi, meitiņ, ka uzticies. Un tas mani ļoti lieliski apmierina, un arī es varu uzticēties!

– Okei, tētiņ, tātad esam vienojušies!

– Tad tā bija tā viena lieta, par ko jāvienojas?

– Ai, gandrīz aizmirsu! Patiesībā tas ir lūgums.

– Redzams, ka arī tu esi diplomāte. Kāds lūgums?

– Apsoliet, ka atnāksiet tieši uz klases vakara sākumu, nevis agrāk! Mēs gribam visu sagatavot paši, jo jūs kaut ko varat nesaprast no tā, ko mēs saprotam labāk. Sešos, kā norunāts! Labi, tētiņ?

– Labi! Norunāts! – neko gudrāku tajā brīdī nedz grasījos izdomāt, nedz spēju.

Īstais laiks atskrēja ātri, un pacilātā jutoņā biju klāt. Klasē nevienas dzīvas dvēseles, bet tas, ka svinētāji rosījušies godam, redzams kā uz delnas: soli sabīdīti ovālā puslokā, uz tiem dažādas gaumīgi garnētas ēdmaņas, sulu un minerālūdens pudeles, plastmasas šķīvīši, glāzes, dakšiņas, salvetes un citi mielasta rīki. Pie salātu trauka piestūmu arī savu maizīšu šķīvi: kur kolekte, tur izņēmumu nav… Klusa fona mūzika. Patīkami. Lai netraucētu publikas pulcēšanos, devos uz skolotāju istabu paskatīties, kas tur ir.

Bet tur nekā nebija. Pavēru skapīša durvis, tur iekšā tikai kāda veca pustukša vīna pudele. Šmorēt biju beidzis jau pirms kādiem 6 gadiem, bet labi iestrādātais instinkts ne reizi vien lika vismaz pasmaržot kāda dievu dzēriena saturu.

Pēc mirkļa devos atpakaļ uz svinību telpu. Tuvojoties klases durvīm, nelabu aizdomu mākts, sastingu: kas tur notiek? Pavēru durvis, bet Malda jau deva zīmi Valdiņam, lai laiž vaļā lielās muzona tumbas. Izskatījās pēc priekšnesuma: mūzika šņāca, svilpa, dobji dunēja, pa starpām atskanot ugunsdzēsēju sirēnām, kāds ģitāras solists ņerkstēja, spiedza, kvieca un par visām varītēm spīdzināja ikviena muzikālo dzirdi, ja vēl kādam tāda bija palikusi dzīva...

Divi pāri ritmiski un ar milzu ekspresiju cēla gaisā rokas un plaukstas pret debesīm, nākamajā taktī zibenīgi laida lejā ar plīkšķi pret gurniem, triku atkārtojot visu avangardiskā uzveduma laiku. Trīs izveicīgākie augumi te sinhroni, te pagalam nevienādi, dibenus ar rokām pieturot, cēla kājas uz augšu labi domātās svecītēs, bet, vai nu dibeniem par smagiem esot, vai muzonam par ātru dunot, vai kavējoties netīšām, ritms klunkuroja un klupa kā ačgārni iejūgts zirgs… Pārējie censoņi, kaut kādās humpalās tērpušies, apkārt mākslinieciskajai trijotnei vienkārši vārtījās pa zemi, vienu no pieklājīgākajām akrobātiskajām svecītēm nogāžot uz grīdas. Pēc nākamā sirēnas kauciena visi pielēca kājās, sadevās rokās, iztaisnojās vienā strīpā un pēc Maldas enerģiskā rokas mājiena paklanījās pret klases audzinātāju šausmīgas ūjināšanas un spiedzienu pavadā… Maldas sejā jaudās līksms un nepārprotams vaicājums – nu, kā bija?

– Kas te notiek, Malda? – tik vien spēju izmocīt.

– Kā, kas? Pārsteigums! – platā smaidā, dziļos reveransos izlocīdamies, Malda nodeklamēja kā aktrise no lielās, pašas Nacionālās operas skatuves.

– Kam pārsteigums? – nu jau, drusku muļķi pietēlodams, vaicāju.

– Jums, tētiņ! – kādā filmā dzirdētas karaļmeitas tonī, melnajām acīm spridzot, uzņemto patosu turpināja Malda.

– Nu. Ja sava priekšnesuma galveno uzsvaru likāt uz pārsteigumu, tad tas jums izdevies lieliski: esmu mēms un šokā… Vienu brīdi turēju sevi grožos, lai arī nesāktu pa grīdu vārtīties!

Valdiņš no savām diskžokeja pozīcijām pie loga iekliedzās pēkšņi un tā kā par skaļu:

– Re, kur Valts un Henrihs! Beidzot!

– Bet pēc kā jūs izskatāties! – muļķi laižot tālāk, patēloju. – Kas tās par drēbēm mugurā klases ballītē? Pat kartupeļu talkā sameklē kaut ko pieklājīgāku nekā te: bikses ceļgalos gandrīz visiem vienos caurumos, rokas un kakli notetovēti…

Vienaudži jau pieraduši, ka labāk par Maldu neviens te neatbildēs un neargumentēs. Arī viņa pati to labi apzinājās, tāpēc šķelmīgi un lielā ātrumā notrauca:

– Nu, beidziet, skolotāj, jūs nemaz neesat tāds lohs, kādu pietēlojat, citādi mēs nemaz nebūtu sadraudzējušies un uz mūsu vakaru lūguši! Jūs labi saprotat mūsu stilu, mēs jūsējo. Un inčīgākais, ka nekļūstat smieklīgs ar piemērošanos jauniešu modei, bet staigājat savās gadu simteņa vecajās ūzās un nestīvējaties šlipsītēs. Tāpēc jums ir perfekts stils, mana draudzene no Rīgas saka – tas jūsu krutais skolotājs ir foršs džeks! Tā arī mani Malda atbruņoja galīgi: kuram gan negribas tik perfektam un krutam džekam būt?

Pa to starpu durvīs parādījās Henrihs ar Valtu. Abi kā aristokrātu balles pirmās personas: melnos uzvalkos, izbuktētās biksēs, melni spīdīgās kurpēs, baltos kreklos un melnos tauriņos…

– Nu, redzat, kādiem jāierodas uz balli?! – ar līksmu triumfu balsī izsaucos…

Henrijs un Valts, drusku pamīņājušies, bezgala jaukā, vientiesīgā balsī un teju reizē nobēra ātri.

– Nē, skolotāj! Mēs bijām uz koncertu mūzikas skolā: nepaspējām pārģērbties…

Tagad kārta izsmieties man un pārējiem arī… Bet ballītes turpinājums noritēja jauki. Valdiņam mūzika bija arī īsta un pa starpām laba, un, zinot mūsu pieklājīgo gadu starpību, patiešām likās, ka visām gaumēm piemērota. Sākumā kautrīgi, vēlāk jau drošāk jaunieši dejoja arī pa pāriem. Biju taktisks un centos neizskatīties pēc tāda ambāļa, kas atnācis vērot, kurš te kuram vairāk patīk, lai pēc tam patenkotos, paklačotos. Pāris reižu dāmu dejās meitenes uzlūdza arī mani, un, protams, izmantojot likumiskās tiesības, sekojošās dejās devos dāmas atlūgt: sajutos kā jaunībā…

Spēlējām spēles, dejojām, mielojāmies, pļāpājām… Un aizpļāpājāmies tik tālu, ka norunājām kādā klases vakarā sarīkot īstu balli, ar īstiem tērpiem, polonēzi, reveransiem un knikšiem...

Un tas mums arī izdevās gandrīz godam.

___________________________________________________________________

Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Par publikācijas saturu atbild laikraksts "Ogres Vēstis Visiem".

#SIF_MAF2024