– Kā jūs raksturotu savu dzīvi?
– Visādi ir bijis. Bet ļoti slikti nekad nav bijis. Darba gan man vienmēr bijis daudz. Mums ģimenē neviens bez darba nesēdēja. Mamma tā audzināja – viss jāpadara, viss jāizdara kārtīgi.

– Kad skatāties atpakaļ uz savu dzīvi, vai jūs kaut ko darītu citādi?
– Nē. Viss ir bijis tā, kā nolikts. Tā kā bija lemts, tā ir dzīve aizgājusi.

– Par ko jums ir vislielākais prieks?
– Grūti pateikt. Skolas laiks man patika... Jaunībā jau arī bija darbu pilns. Pēc tam ģimene, darbi, mācības. Bet ļoti slikti nekad nav bijis. Tā pa īstam slikti – ne.

– Ko jūs atceraties no savas bērnības Rīgā?
– Es ļoti daudz ko atceros, pat no pavisam maza vecuma. Mēs sākumā dzīvojām Rīgā. Atceros māju Lauteres ielā – tā bija maza ieliņa, un mēs dzīvojām tādā mazā būdiņā pie igauņu saimnieces. Vēlāk dzīvojām pie tirgus Pārdaugavā, pavisam tuvu tramvajam. No rīta, kad tramvajs brauca, mūsu bufetē glāzes skanēja – kling, kling, kling. Tad es zināju – ir pieci no rīta. Atceros arī kaimiņieni, kurai bija pērļu vistiņas. Viņa pati nevarēja uzkāpt augšā pēc oliņām, tāpēc teica: «Meitiņ, es tev iedošu priekšautu, tu uzkāp un salasi oliņas.» Es uzkāpu un nesu lejā. Man tad bija tikai kādi četri gadi. Vienā reizē es paslīdēju un nokritu, visas olas saplīsa, un dabūju brāzienu.

– Kā jūsu dzīve turpinājās Lielvārdē?
– Vēlāk mēs pārcēlāmies uz Lielvārdi, Avotu rajonu. Tur papam, kara invalīdam, piedāvāja divus hektārus zemes ar izpirkšanas tiesībām. Tur bija tikai iebraucamais ceļš, pārējais – džungļi vien. Tas viss bija jāsakārto, lai varētu uzcelt māju un iekopt dārzu. Vēlāk mums bija daudz ābeļu. Mamma viena pati ar mums, bērniem, to darīja – pat pagaidu mājiņu uzcēla. Tētis strādāja Rīgā uz dzelzceļa un mājas darbos maz piedalījās. Spēlēties varējām tikai vienu stundu dienā – pusdienlaikā, kad mamma gāja atpūsties. Mēs bijām trīs bērni – māsa Rasma, brālis Ēvalds un es. Tagad no mums esmu palikusi tikai es viena. Nesen brālim bija vārdadiena, es jau apsveicu viņu un teicu, ka tiksimies citā dimensijā.

– Kāda bija jūsu mamma?
– Mamma bija ļoti stingra, bet arī laba. Viņu sauca Irma. Viņa mūs arī samīļoja un iemācīja būt kārtīgiem cilvēkiem. Mamma bija modes šuvēja, rokdarbniece. Kad dzīvojām Rīgā, viņa šuva Rīgas dāmām garās kleitas. Viņa stāstīja, kādi tik tur modeļi nebija, kādi izšuvumi un raksti. Arī Lielvārdē viņa turpināja šūt. Mamma bija kārtīga saimniece – visu prata. Viņa mums iedeva pamatu dzīvei. Viņa nesēdēja ne mirkli un mums arī neļāva bez darba sēdēt. Pie manis ir vairāki viņas rokdarbi (Maiga no skapja uzmanīgi izceļ baltu, tamborētu segu). Šo mamma uztamborēja no vates, ko pati savērpa ar ratiņu. Ļoti skaists darbs. Šo es gribētu, lai uzklāj uz mana zārka.

– Jūs piedzīvojāt Otro pasaules karu. Kā tas palicis atmiņā?

– Mēs to visu piedzīvojām Lielvārdē. Tur jau bija divi kari – vispirms vācieši nāca, pēc tam krievi. Atceros, kā dzirdējām lidmašīnas. Mēs jau pēc skaņas zinājām – nāk krievu lidmašīnas. Kad nometa bumbas, zeme gāja pa gaisu. Mamma tad sauca: «Bērni, pagrabā!» Mums paveicās, ka pie mājas bija pagrabs, kur varējām paslēpties, bet bailes tajos brīžos bija tik lielas, ka nespēju pakustēties, kā paralizēta. Tajā laikā pie mums mājās dzīvoja vācu karavīri. Atbrauca vesela grupa – ar mašīnām, zirgiem, uzcēla lielu telti netālu no mūsu mājas. Vienu istabu mājā pavēlēja atbrīvot, tajā dzīvoja virsnieks. Karavīri iznesa mūsu mēbeles uz birzīti, mēs pārcēlāmies uz otru istabu. Viņi izturējās mierīgi un neko sliktu mums nedarīja. Ar viņiem varēju sarunāties, jo skolā biju mācījusies vācu valodu un daudz ko sapratu. Viņi aizgāja ļoti pēkšņi. Kaut kur netālu bija dzirdams, ka tuvojas fronte un krīt bumbas. Viņi visu sakopa un pat atstāja materiālus, teica, lai ņemam un darām, ko gribam. Pirms aiziešanas kādi trīs vai četri karavīri atnāca pie mums, nodziedāja vācu šūpuļdziesmu un teica, lai nebaidāmies – krievi mums neko nedarīšot, tikai lai meitenes saģērbj tā, lai izskatās vecas, tad likšot mierā. Pēc vāciešu aiziešanas bija pāris dienu klusums, tad ienāca krievu karavīri. Mamma pat bija no birzītes atnesusi skapi, bet tam nebija durvis vēl pieskrūvētas. Ienāca mazs, tumšs kareivis un jautāja: «Ņemci jesķ?» Mamma teica, ka nav. Viņš meklēja skapī, un tās durvis uzkrita viņam virsū, vēl viņš ieraudzīja, ka mājā ir tualete, un brīnījās – viņiem tas bija kaut kas neticams. Paskatījās un aizgāja tālāk.

– Vai šodienas notikumi pasaulē jūs satrauc?
– Protams, satrauc. Es skatos uz to visu ar šausmām. Es nesaprotu, kāpēc cilvēki taisa tik daudz ieroču, dronu un raķešu. Tos taču ražo tikai tāpēc, lai cits citu nogalinātu un visu nopostītu. Es sekoju ziņām un redzu, kas notiek Ukrainā, Tuvajos Austrumos, citur pasaulē. Tur laiž viens otram virsū milzīgas bumbas, raķetes, cilvēki mirst, un vēl kāds par to priecājas. Es to nesaprotu. Pēc visa, ko savā dzīvē esmu redzējusi, man šķiet, ka pats svarīgākais ir – lai būtu miers. Kā mums šodien trūkst? Viss ir. Mēs esam paēduši, apģērbti, siltumā. Mums ir jumts virs galvas, mums ir daba, mums ir viss. Un tagad nāks kāds virsū un sāks postīt. Es to nevaru iedomāties.

– Kad jaunībā domājāt par savu dzīvi, par ko sapņojāt?
– Es 20 gados vēl daudz neko nedomāju. Vienkārši dzīvoju. Skatījos, kur lustīgāk, kur labāk. Par nopietnu dzīvi sāku domāt vēlāk. Apprecējos, kad man palika 25 gadi. Es jau iepriekš biju teikusi – agrāk neprecēšos. Tā arī izdarīju. 29. aprīlī man bija dzimšanas diena, un 1. maijā es apprecējos.

– Kādas bija jūsu attiecības ar vīru?

– Ar Pauli mēs ļoti labi sapratāmies. Viņš bija ļoti labsirdīgs cilvēks, sporta skolotājs, kuru visi cienīja, īsts ģimenes cilvēks. Mums nekad nebija lielu strīdu vai domstarpību – dzīvojām mierīgi un saticīgi. Tā pa īstam dusmīga uz viņu es biju tikai vienu reizi un to joprojām atceros. Ar skolotājiem bijām aizbraukuši ekskursijā. Bērni vēl bija mazi, un vakarā bija jāceļ telts. Mums bija liela dubultā telts. Visi skolotāji aizgāja celt savas teltis un pasauca Pauli palīgā. Es viena mūsu telti sāku kārtot, tumsa nāk virsū, bērni jau gandrīz aizmiguši, un viņš nenāk. Toreiz biju ļoti pārskaitusies. Viņš gan nebija cilvēks, kurš ļautu ilgi dusmoties – viņš prata ātri visu nolīdzināt. Pēdējos dzīves gados Pauli skāra slimība. Tas man bija vissmagākais periods dzīvē. Nu jau 20 gadu, kā Paulis aizgājis.

– Jūsu dzīvē nozīmīga loma bijusi sportam, kā tas aizsākās?

– Sports man patika jau no pavisam maza vecuma. Viss sākās bērnībā ar brāli. Viņš bija vecāks par mani un mājas pagalmā bija ieracis divus stabus, starp kuriem bija uzlikta latiņa ar atzīmēm – metrs, metrs desmit, metrs divdesmit. Kad mamma pusdienlaikā gāja uz savu atpūtas stundiņu, mums bija brīvais laiks, un tad brālis ar saviem skolas biedriem tur trenējās. Es arī gāju viņiem līdzi. Tur nebija nevienas meitenes, tikai lielie puikas, lūdzu, lai viņi uzliek man arī latiņu. Viņi lika arvien augstāk, un es tik lēcu pāri – brunči vien plivinājās. Puikas brīnījās, cik augstu tā mazā meitene var pārlēkt. Tā tas arī sākās. Vēlāk nopietni pievērsos vieglatlētikai. Startēju arī daudzcīņā, dažādās disciplīnās. Tolaik republikas mērogā tāllēkšanā izcīnīju otro vietu – aizlēcu 4,53 metrus, bet GDA daudzcīņā republikā ieguvu čempiones titulu.

– Kā parasti paiet jūsu diena?
– No rītiem ceļos jau pulksten septiņos, klausos ziņas, skatos televīziju – dažādus kanālus un raidījumus, sekoju līdzi, kas pasaulē notiek. Es nevaru tā dzīvot, ka neko nezinu. Skatos LTV1, TV3, TV3 Life, arī 24. kanālu, kur veči runā. Tad kaut ko apēdu, pēc tam skatos savus seriālus – man patīk «Mīlas viesulis». Katru dienu pierakstu svarīgāko savā plānotājā – kas noticis, kāds laiks bijis, ko dzirdēju ziņās. Šodien ierakstīšu, ka jūs bijāt ciemos. Minu krustvārdu mīklas – tas galvu tur dzīvu. Jo grūtākas, jo labāk. Skatos arī pa logu, kas ārā notiek. Redzu stadionu un soliņus pie mājas – tur cilvēki izved suņus, kāds pasēž. Katru dienu arī kaut ko piekārtoju istabās, lai viss būtu kārtībā. Tik daudz, cik agrāk, vairs nevaru izdarīt, bet visu cenšos darīt pati.

– Vai izdodas arī iziet ārpus mājas?
– Es ļoti gaidu piektdienas, jo tad dēls mani aizved uz veikalu. Tas man ir tāds notikums – izbraukt, paskatīties, kas veikalā, nopirkt, ko vēlos. Gribētos arī iziet svaigā gaisā, bet viena pati vairs neuzdrošinos. Es jau esmu pakritusi, kājas vairs neklausa, tāpēc ir bail nokrist. Ja kāds nāktu līdzi, tad gan labprāt izietu pastaigāties. Prieks arī, ka krustmeita Velga piezvana un apjautājas, vai viss kārtībā. Viņai ir dators un internets – ja man kaut ko vajag, viņa vienmēr palīdz.

– Kas jums garšo vislabāk?

– Es ēdu to, kas man garšo, un ko gribu, to arī nopērku. Man ļoti garšo trifeļu sviests – kāpēc man ēst parasto, ja var ēst trifeļu (smejas)? Saldumi man vienmēr ir garšojuši. No bērnības līdz pat šai dienai mājās vienmēr ir konfektes. Citi saka – kā tu vari tik daudz konfekšu ēst? Bet man garšo. Man mājās vienmēr ir arī āboli, mandarīni. Es saku – man nekā netrūkst, es pērku to, ko gribu.

– Kā jūtaties savos 100 gados?

– Vecumā grūtākais ir vientulība. Tik vecam cilvēkam nevajadzētu būt vienam tik ilgi. Man ir bērni, mazbērni, mazmazbērni, katram sava dzīve, savi darbi – es to saprotu. Tomēr cilvēkam vajag cilvēku – lai kāds piezvana, ienāk, aprunājas. Piemēram, vakar mazmeita Anna bija atnākusi ciemos, sen nebijām tikušās, un es ļoti priecājos. Tad mājā uzreiz ir dzīvība, paliek vieglāk. Es arī apzinos, ka katra diena var būt mana pēdējā. Es tagad vairs tikai eksistēju. Dzīvoju, jā, bet nezinu, kā būs rīt. Kad vakarā aizslēdzu durvis, es nezinu, vai no rīta vēl varēšu tās atvērt. Esmu tam gatavojusies.

– Kā sadzīvojat ar veselības likstām?
– Nu, kā jau vecumā – visādi ir. Mugura reizēm sāp, un rokas vairs neklausa tā kā agrāk. Kreiso roku vēl varu pacelt, bet labo īsti ne – ar kreiso jāpalīdz. Bet dzirde un redze man vēl ir laba – pa logu varu pat mašīnu numurus izlasīt, arī televīzijā mazos uzrakstus dažreiz redzu pat bez brillēm. No zālēm lietoju D vitamīnu un šo to sirdij, bet nekad daudz zāļu neesmu lietojusi. Protams, spēka ir mazāk nekā agrāk. Daru, cik varu, lai gan citreiz nemaz neko vairs negribas.

– Jums ir apbrīnojami laba veselība. Kāds ir jūsu noslēpums – kā cilvēks var nodzīvot tik ilgi un ar tādu enerģiju?
– Es visu laiku esmu strādājusi. Nekad neesmu bijusi bez darba. Pēc Rīgas Finanšu tehnikuma pabeigšanas mani nosūtīja darbā par valsts ieņēmumu inspektori Jēkabpilī, tur man pat nebija, kur dzīvot, tāpēc pa nakti paliku Finanšu nodaļā un gulēju uz galdiem. Tad nonācu darbā Ogrē. Kad ar ģimeni kādu laiku dzīvojām Rembatē pie vīratēva, tad strādāju Lauktehnikā par kartotekāri un meliorācijā, Ogrē – Izglītības nodaļā, Sporta skolā. Savā mūžā esmu iemācījusies daudz profesiju un nekad ne no viena darba neesmu baidījusies. Pēdējos darba gadus strādāju Patērētāju biedrības savienībā par sporta metodiķi. Man bija jārīko sacensības, jāgādā inventārs, viss jāuzrauga. Mēs vienmēr bijām pirmajās vietās sporta dzīvē. Vīrs bija sporta skolotājs, puikas bija sportisti. Nebija sestdienas vai svētdienas, kad mēs nebūtu stadionā vai sacensībās. Viss bija jāpadara – darbā, mājās, ar bērniem. Skola, treniņi, veļa, ēst gatavošana – viss. Tā visa dzīve pagāja. Visu laiku kustībā, visu laiku darbā.

– Jūs Ogrē dzīvojat jau daudzus gadus. Kā jums patīk pilsēta šodien?
– Ogrē ar nelielu pārtraukumu dzīvoju, kopš apprecējos 1951. gadā. Ogrē tagad ir skaisti. Ielas sakoptas, ir veloceliņi, gājēju pārejas, viss tā, kā vajag. Veikalu arī pietiek, un vilciens ir ļoti labs. Redzēju gan pa televizoru, ka tantes netiek tajā jaunajā vilcienā, peroni nav piemēroti. Tā gan nevajadzētu būt. Ja jau vilciens ir moderns, tad arī peroniem jābūt tādiem, lai cilvēks var normāli iekāpt.

– Kuras vietas Ogrē jums jaunībā bija vismīļākās?
– Zilie kalni. Tur mēs ar vīru ziemās visu laiku slēpojām. Brīvdienās vienmēr bijām tur, izslēpojām visus kalnus krustām šķērsām. Es pat no stāvākajiem braucu lejā. Vīrs stāvēja lejā un teica: «Tu vēl kaulus salauzīsi!» Bet man patika – nobraucu un paliku uz kājām. Tā ka Zilie kalni man vienmēr būs mīļākā vieta Ogrē.

– Kas, jūsuprāt, ir laime?
– Laime ir tad, kad tu labi jūties un vari mierīgi dzīvot. Kad paskaties apkārt un redzi – tas ir labi, tas arī labi. Slikti ir tad, kad ir karš, kad sāp. Kad nav miera. Kamēr ir miers, tikmēr viss vēl ir labi.

– Ko jūs novēlētu cilvēkiem?
– Lai tikai būtu miers. Lai cilvēkiem nav mūžīgi jācieš. Lai būtu svaigs gaiss, lai nav postīšanas. Lai nav tādu smagu kritienu, no kuriem vairs nevar piecelties. Dzīvē jau visiem kaut kas ir, bez tā nevar. Bet lai nav tādu smagu triecienu, ko nevar aizmirst.

– Kā jūs svinēsiet savu jubileju?
– Es nesvinēšu.

– Kāpēc?
– Tāpēc, ka man šķiet – es nemaz nesagaidīšu. Man nav vairs tik labi, lai es droši teiktu, ka sagaidīšu. Vēl jau marta mēnesis ir priekšā, un man dzimšanas diena ir tikai 29. aprīlī. Ar katru dienu kļūst smagāk. Spēka pietrūkst. Un vistrakākais ir tas slinkums – nu priekš kam man vajag? Vēl jau vajadzētu ko padarīt, patīrīt, bet man vairs negribas.