Patiešām pastrādāts noziegums pret bērniem?

Pāreja uz mācībām valsts valodā ir notikusi tik viegli, cik vieglprātīgi cerēts. Politiķi, speciālisti spriež, monitorē, tīklojas, taisa paneļdiskusijas. Ar izglītības vadītājiem, pārbaudītājiem pilni lieli un dārgi kantori. Piemēram. Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD), ar amatiem, ierēdņiem fantastiski pārpilna ministrija – Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), plus vēl Valsts izglītības attīstības aģentūra, plus vēl katrā novadā ar kādiem pārdesmit «speciālistiem» piepildīta novada Izglītības pārvalde, plus vēl Valsts valodas centrs un citas ar valodu saistītas sīkākas «lēņu muižiņas», bet īstenība spilgtāk redzama tikai vienā vietā – skolā. Savā pieredzē, strādājot skolā, dalās Kaspars Spunde.

LA.LV aktuālais virsraksts «Vecāki un pedagogi ir pastrādājuši noziegumu pret bērniem!» šokē skolas ļaudis un arī tos, kam ar skolu maz sakara vai nav nemaz. Skolotājs Spunde atklāti raksta: «Bilde ir, skaņas nav jeb kā pasniegt priekšmetu skolēniem, kuri nesaprot latviski. Šīs nedēļas sākumā mani uzrunāja Rīgas 45. vidusskolas direktore Baiba Neimane, aicinot aizpildīt pēkšņo vēstures skolotāja vakanci jaunpievienotajā Čiekurkalna pamatskolas ēkā (bijušajā «mazākumtautību» skolā) un pildīt skolotāja pienākumus 6.–9. klases skolēniem, kamēr tiks rasts pastāvīgs vēstures skolotājs. Trešdien parakstīju darba līgumu, un šodien, 18. septembrī, bija mana pirmā darba diena. Man nebija ilūziju, un arī direktore brīdināja, ka skolā ir problēmas ar latviešu valodas zināšanām. Ne velti, apzinoties savu vainu un nespēju pasniegt mācību priekšmetus atbilstoši jaunajām prasībām, skolu pameta ap 10 «veco» pedagogu, turklāt viens vēl ir izvēlējies tiesāties ar skolu.

Tomēr situācija praksē izrādījās vēl skaudrāka. Mani iespaidi pēc pirmās dienas vēstures skolotāja statusā Čiekurkalna pamatskolā vienā vārdā raksturojami kā «vāks». Mans vienīgais darba un ietekmes instruments – valoda – ir neefektīvs, jo daudzi skolēni nesaprot, nerunā, nelasa latviski! Līdz šim valstī realizētā pakāpeniskā pāreja uz izglītību latviešu valodā lielā mērā ir bijusi fikcija.»

It kā tēlaini un patētiski, bet par vainīgajiem noziegumā (!) pasludināt vecākus un skolotājus, kad joprojām dzīva nevainīguma prezumpcija, ir bezatbildīga mutes brūķēšana. Un, atvainojiet, bezgaumīgi banālā, bet ļoti parocīgā vainas novelšana uz skolotāju un vecākiem – kaitina!

Ja fikcija, tad jāatbild tiem, kas to pieļāva

Jautājums vietā: kā iespējams, ka 6.–9. klasē ir skolēni, kuri nespēj saprast latviski teikto, un tagad viņu izglītošana ir teju neiespējama? Bet saukt to par vecāku un pedagogu noziegumu pagalam nevietā. Komentāros vairāki un ne gluži zemē metami priekšlikumi, bet, šķiet, ka prātīgākā ir Inta: «To, ka valsts valodas ieviešana skolās bija fikcija, zināja visas atbildīgās institūcijas un vadoņi. Gāja inspicēt stundas, un bija jāizliekas, jāatskaitās, ka viss notiek. Nekas nenotika. Turklāt tā bija valsts apmaksāta fikcija, darbības imitācija, savulaik ļoti aizskaroša latviešu skolu skolotājiem, jo krievvalodīgo skolās par šo imitāciju saņēma papildu apmaksu, kamēr latviešu pedagogi knapi vilka dzīvību ar gaunerīgām algām. Esmu pārliecināta, ka šie jaunieši tēlo dumjākus, nekā viņi ir, ieņem pozu. Tā bija arī toreiz, kad pozu ieņēma arī pedagogi, vecāki, un viss atkārtojas. Viedoklis, ka nu tik apmaksāsim vēl kādas pēcstundas, papildnodarbības, ir aplams, kārtējā izdabāšana. Nav taču pirmklasnieki, pat juridiski šai vecumā jau iestājas zināma atbildība. Ja izvēlas būt dumji, būs zems vērtējums. Par nekaunību nerunājot. Iespējams, jāievieš pamatskolas beigšanas apliecība ar vērtējumu – noklausījies kursu. Daudziem bērniem tas nāk no ģimenes, un tā jau ir kultivēta politika. Jālieto labi uzskates materiāli, jārunā vienkāršākā valodā, un sākumā jāpazemina vērtēšanas prasības, lai iedrošinātu tos, kuri nav nozombēti.»