– Kad aiz muguras ir mēroti tēju 200 kilometru, kā redzat, esat ar visu tikuši galā?

– Mēs ceļu sākām 3. augustā, izejot no Salaspils. Tajā vakarā nakšņojām Ciemupē. Esam ļoti pateicīgi Ogres novadam un visiem, kas atbildīgi par Ciemupes Tautas namu, kurā mums bija iespēja palikt. Tāpat esam pateicīgi Jumpravas pamatskolas vadībai, kas ļāva mums nakšņot pirmdienas vakarā Jumpravā. Tālāk jau palikām citās vietās, tostarp Aizkrauklē, Secē, Jēkabpilī, Rožupē un arī Vecvārkavā. Pirmie posmi mums, jā, bija visai traki, jo bija jānoiet dienā ap 30 kilometru. Citādi nevarēja, jo tad būtu jāņem papildu diena, bet negribējām pagarināt iešanas laiku, bet ātrāk nokļūt Ciemupē. Tad visas nākamās dienas gājām pa 20 vai 18 kilometriem.

– Un visi braši turēja līdzi šos sākuma posma daudzos kilometrus?

– Jā, un mēs esam liela grupa. Sākumā tajā bija pieteikušies 110 cilvēku. Svētceļojuma pēdējās dienās turējāmies skaitā ap 80, bet Aglonā plānots, ka ieiesim 90 cilvēku sastāvā. Starp mums bija tādi, kas pagāja kopā tikai dažas dienas vai, piemēram, no Salaspils līdz Jumpravai. Ne visi varēja dabūt nedēļas garumā atvaļinājumus. Vēl jāsaprot, ka mūsdienās svētceļojuma kustība vairs nav no sākuma līdz gala punktam, cilvēki iet kādus konkrētus posmus vai, piemēram, trīs dienas. Svētceļojums nenozīmē tikai ieiet Aglonā, daudzi pat nepaliks Aglonā. Turklāt mums grupā, piemēram, ir arī ļoti daudz luterāņu.

– Vai bija kas īpašs, ko jūs kā šīs grupas vadītājs mudinājāt domāt vai savā starpā pārrunāt svētceļojuma dienās?

– Mums šogad grupā ir daudzi jaunieši no Ogres, par to man ir liels prieks. Es lieku lielas cerības, ka pēc šī svētceļojuma mums aktivizēsies jauniešu grupas un jauniešu darbs. Tas ir ļoti svarīgi, lai gan luterāņu, gan baptistu, gan arī katoļu draudzēs jauniešiem būtu iespēja satikt citus savus vienaudžus, kas ir ticīgi. Tad ir šī cerība un iedrošinājums, ka viņi nejūtas vieni un ir iespēja pretstāvēt tiem jauniešiem, kuriem vērtībās ir narkotikas un izlaidība. Ne lai nosodītu kādu, bet parādītu, ka var dzīvot alternatīvu dzīvesveidu un ka var citādāk pastāvēt. Mēs šajā ceļā cenšamies dot identitātes stiprinājumu šiem jauniešiem.

Zinu, ka, piemēram, Salaspils vidusskolā notiek diskriminācija pret kristīgiem jauniešiem, viņi tiek izsmieti par savu ticību. Un man kā garīdzniekam Salaspils vidusskolā ieeja ir liegta. Nav viegli arī Ogrē pēc tā gadījuma, kad skolā reiz uzstājās baptistu, luterāņu un katoļu mācītāji, un pēc tam tas bija iztirzāts raidījumā «Bez tabu». Skolas ir nobijušās, līdz ar to pie mums atgriežas tas, kas bija padomju laikos – komunisms, kad kristīgā ticība tiek stumta ārā no publiskās sfēras. Lai arī pašā Ogrē ir nedaudz citādāk, tomēr tas arī ir jūtams. Līdz ar to mēs šoreiz mūsu grupā šiem jauniešiem mācām, kā sevi aizstāvēt pret izsmieklu, mobingu un to, ka viņi citu jauniešu vidū netiek pieņemti un tiek pat izņirgti par savu ticību. Mēs viņiem dodam motivāciju, stāstām, kā 3. augustā Romā pulcējās miljons jauniešu pie pāvesta. Gribam viņiem parādīt, cik kristīgā ticība ir dzīva, dinamiska, moderna. Šobrīd man tas ir galvenais uzsvars, jo redzu, cik ļoti šiem jauniešiem interesē ticība.

– Vai, jūsuprāt, viņiem pietiks ar šīm svētceļojuma dienām?

– Viņiem ir jānostiprinās savā pārliecībā, lai viņi nebaidītos aizstāvēt savu ticību. Lai viņi nebaidās pat tad, kad viņus izsmej. Šobrīd, piemēram, «Tiktokā», izplatīti ir trenda video ar kristīgiem saukļiem, piemēram, «Jesus», «Oh, my God», «Aleluja» («Jēzus», «Ak, mans Dievs!», «Aleluja» – tulk.). Šie kristīgie izteikumi tiek parādīti kā smieklīgi un uzjautrinoši joki. Tas ir mērķtiecīgi darīts, lai jauniešu vidū radītu iespaidu, ka būt par kristieti vai katoli ir stulbi un idiotiski. Tāpēc mēs šajā svētceļojumā iedvesmojam, stiprinām un saliedējam, veidojot grupas, lai viņi kopā varētu stāvēt pretī. Mēs gribam iedot cerību šiem jauniešiem. Manuprāt, tas ir tik jocīgi, ka, no vienas puses, Latvija izmirst un Eiropā tā ir pēdējā vietā ekonomikā, bet, no otras puses, – mēs negribam atgriezties pie vērtībām un negribam pieņemt svētības. Līdz ar to zāģējam zaru, uz kura paši sēžam, bet valsts turpina grimt. Tāpēc mēģinām vismaz šajos 30 jauniešos, kas ir šajās dienās kopā ar mums, iedot cerību un iedvesmu, lai viņi ceļ savu nākotni uz stipriem vērtību pamatiem. Gribam, lai viņi prot uzņemties līderību un ir motivēti iesaistīties sabiedriskajā dzīvē, iet politikā, lai viņi kļūst par prezidentiem un premjeriem, lai dibina uzņēmumus.