Visbiežāk bāriņtiesas redzeslokā bērni nonāk tad, kad viņi sāk apmeklēt izglītības iestādes. Bērnudārza un skolu pedagogi, kā arī atbalsta personāls ir tie, kuri ziņo atbildīgajām iestādēm, ka kaut kas nav kārtībā ar konkrētā bērna ģimeni. Taču informācijas avoti mēdz būt kaimiņi, nereti arī anonīmi ziņotāji vēršas sociālajos dienestos. Bāriņtiesa reaģē uz visiem šāda veida signāliem, pārbauda, lai pārliecinātos uz vietas, kas ģimenē notiek, skaidro Ogres novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Dace Zariņa. Ja situācija tiešām liecina par problēmām, galvenokārt – dažādām atkarībām, kas nereti noved pie bērna pamešanas novārtā vai fiziskas vardarbības, ģimene nonāk atbildīgo dienestu uzskaitē un sociālie darbinieki sāk strādāt ar šiem vecākiem. Arī bāriņtiesa aicina viņus uz sarunu, atgādinot par pienākumiem, uzdevumiem, ko nosaka likums, vienlaikus uzsverot sekas, kas var iestāties, ja tas viss netiek pildīts. Tā ir pieaugušo atbildība – sadarboties ar sociālo dienestu, uzlabot apstākļus. Bet var, protams, nedarīt neko. Tikai tad, kad visi resursi ir izsmelti un sociālais dienests neredz nekādu uzlabošanos, tad tiek sperts pēdējais solis, lemjot par aizbildnības tiesību pārtraukšanu.
Ir arī gadījumi, kad bāriņtiesas priekšsēdētājs vai loceklis pieņem vienpersonisku lēmumu par nekavējošu bērna izņemšanu no ģimenes, jo ir apdraudēta bērna veselība un drošība. Valstī kopumā tika pieņemti 485 šādi lēmumi (iepriekšējos divos gados, attiecīgi, 440 un 430), Ogres novadā – septiņi. «Tas ir galējais līdzeklis,» uzsver D. Zariņa. Lielākā daļa šādu lēmumu skar vecāku aizgādības tiesību pārtraukšanu, krietni mazāk – aizbildņu vai audžuģimenes atstādināšanu no pienākumiem, tikai daži ir par bērna obligāto ārstēšanu vai sociālās rehabilitācijas noteikšanu.
Atgūst un atkal pazaudē
Uzreiz aizgādnības tiesības netiek zaudētas, tās tiek pārtrauktas uz laiku un var tikt atjaunotas, ja situācija ģimenē uzlabojas un sociālais dienests pārliecinās, ka bērnu var atgriezt tajā. «Mums gada laikā šis lēmums ir jāpārskata, bet līdz tam bērnam ir jānodrošina ārpusģimenes aprūpe – tas var būt pie aizbildņa, audžuģimenē vai institūcijā,» norāda D. Zariņa. Vecākiem pārbaudes perioda laikā ir jāsadarbojas ar sociālo dienestu un jānovērš tie apstākļi, kas bija par pamatu bērnu izņemšanai no ģimenes. Viens no atbalsta veidiem riska ģimenēm ir asistents – proti, cilvēks, kurš palīdz uzlabot vecāku prasmes. BAC rīcībā ir informācija, ka tikai piecām ģimenēs no 43, no kurām tika izņemti bērni, tika piešķirts šis pakalpojums, kas, centra ieskatā, būtu izmantojams plašāk. Ogres novadā šādi palīgi ir – tiesa, viņu nav daudz, teic D. Zariņa.
Pēc gada notiek bāriņtiesas sēde, uz kuru uzaicina vecākus, tiek uzklausīts aizbildņa vai audžuģimenes un sociālā dienesta viedoklis par to, vai un kā māte vai tēvs sadarbojās ar viņiem, vai novērsis nebūšanas savā dzīvē. To visu ņemot vērā, bāriņtiesa lemj par tālāko – atgriezt bērnus ģimenē vai virzīt lietu uz tiesu par aizgādības tiesību atņemšanu. Ir gadījumi, kad vecākiem atkārtoti tiek pārtrauktas šīs tiesības – 2024. gadā valstī bija 70 lietu par 103 bērniem. Tā nereti notiek, kad sociālā dienesta uzraudzība beidzas (ģimene gadu pēc bērnu atgriešanas tiek regulāri apsekota), vecāki atslābst un atgriežas pie vecā dzīvesveida, kur atkal biežs viesis ir stiprinātie dzērieni (78% gadījumu). No iepriekšminētajiem 26 vecākiem, kam tika pārtrauktas aizbildnības tiesības, septiņiem tās tika apturētas jau atkārtoti. Laika periodi, kad tas notiek, ir dažādi: piemēram, viena no mammām bāriņtiesas dienas kārtībā atkal nonāca pēc četriem gadiem. Taču ir bijuši arī īsāki periodi – tikai daži mēneši.
Nereti atkārtota «atkrišana atpakaļ» noved pie aizgādības tiesību atņemšanas ar tiesas spriedumu. Dati rāda, ka pēdējo desmit gadu laikā Latvijā ik gadu vidēji 762 bērni «pazaudē» 590 vecākus.
Adoptējamo bērnu (tie, kuri ir juridiski brīvi) skaits pēdējos četros gados valstī ir bijis nemainīgs: virs 1000, un vairākums ir vecumā virs 12 gadiem. Iezīmējas tendence pieaugt to bērnu skaitam, kuri nepiekrīt adopcijai: ja 2021. gadā tādu bija 391, tad pērn – 717. Arī no Ogres novada 26 juridiski brīvajiem bērniem, no kuriem lielākā daļa ir vecumā no 13 gadiem, astoņi ir izteikuši vēlmi netikt adoptētiem. Arvien mazāk ir adoptēto bērnu: 2021. gadā 144, 2022. – 103, 2023. – 96, 2024. – 89. Audžuģimenē nonāca pamatā 0–3 gadus vecie (24) un 4–12 gadu (18) vecie, aizbildņa ģimenē, attiecīgi, 8 bērni. Tikai četri bērni bija 13–17 gadu vecumā.
Pie aizbildņa vai audžuģimenē
Ārpusģimenes aprūpē pagājušajā gadā bija 5341 bērns (1,51% no visiem Latvijā dzīvojošajiem bērniem), no tiem Ogres novadā – 155. Lielākoties vecāku pienākumu uzņemas aizbildņi (vecvecāki vai citi tuvi radinieki) – Latvijā viņu aprūpē bija 3352 bērni, no tiem Ogres novadā – 104. Ja tuvāko radinieku nav vai viņi nevēlas uzņemties šo pienākumu, tiek meklēta audžuģimene. Valstī 1403 bērni dzīvo pie audžuvecākiem, no Ogres novada – 30. Statistika liecina, ka Latvijā pērn bija 686 audžuģimenes, taču līdz 113 (19,4%) pieaudzis to skaits, kurās nav ievietoti bērni, un tas ir augstākais rādītājs pēdējos četros gados. To audžuģimeņu skaits, kam šis statuss piešķirts, 2024. gadā bija mazāks nekā to, kurām tas izbeigts (42 pret 50), vēl 6 tas atņemts, jo tika konstatēti būtiski bērnu tiesību pārkāpumi. Arī Ogres novadā ir bijis tāds gadījums, kad no audžuģimenes nācās izņemt bērnus, jo tur atklājās antisanitāri apstākļi. Diemžēl audžuģimeņu skaits neaug, Ogres novadā šogad tām nav piepulcējusies neviena jauna. Arī jaunizveidoto viesģimeņu (tajās bērns tiek uzņemts uz ierobežotu laiku, piemēram, brīvdienās) statistika uzrāda kritumu – ja 2021. gadā tādu bija 27, tad pērn – 15 (kopējais to daudzums nav BAC datubāzē).
Ilgstošas sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas institūcijās, tostarp SOS ciematos, uzturējās 586 audzēkņi (no Ogres novada – 21), kas bija gandrīz par 70 vairāk nekā 2023. gadā.
BAC novērojis, ka valstī iezīmējas būtisks arī to personu skaita kāpums, kam tiesa ierobežojusi rīcībspēju veselības stāvokļa dēļ: 2024. tādu bija 3818 (2021. – 3535), tām iecelti 3329 aizgādņi (3237). Ogres novadā šāda tendence nav fiksēta, pērn rīcībspēja bija ierobežota 45 personām.
Vēl viena no problēmām ir tā, ka ir bērni, kam bieži tiek mainīta aprūpes forma. Tā 77 no ģimeniskas vides nonāca aprūpes iestādēs, tostarp no audžuģimenēm un aizbildņu ģimenēm. Taču bija gadījumi, kad mainījās aizbildnis vai arī bērns no aizbildņa nonāca audžuģimenē. D. Zariņai nācies saskarties ar situācijām, kad vecvecāki, kuri uzņēmušies aizbildņa pienākumus, vēršas pie bāriņtiesas, jo netiek galā ar mazbērnu, kurš sasniedzis nemierīgos pusaudža gadus. Taču bieži tas nenotiek, lielākoties viņi cenšas tikt galā saviem spēkiem.
Problēmpusaudžu dzīves līkloči
Ir bāriņtiesas pūrā stāsti, kas atklāj, cik sarežģīti mēdz būt bērna dzīves ceļi. Lūk, viens: puisim šobrīd ir 16 gadu, viņš šogad beidza 9. klasi. Piecu gadu vecumā tika izņemts no ģimenes, jo mamma lietoja alkoholu, viņš nokļuva audžuģimenē, ar kuru radās problēmas. Grūti teikt, cik taisnības bija zēna sūdzībām par audžuvecākiem, taču galu galā no tās viņš tika izņemts. Tad viņu ievietoja SOS ciematā, arī tur nekādi iedzīvoties nevarēja. Kad mammai tika atjaunotas aizbildnības tiesības, viņš atgriezās pie viņas, taču ne uz ilgu laiku – vien uz pieciem mēnešiem, jo mamma atkal uzkāpa uz vecās atkarību takas. Cerība bija, ka vecākā māsa, kura uzņēmās aizbildņa lomu, spēs puisi noturēt uz sliedēm, taču tās nepiepildījās, jo brālis viņu nerespektēja un darīja, kas ienāca prātā. Māsa atteicās no šā pienākuma, bet tālāki radi nevēlējās to uzņemties. Galu galā zēnu ievietoja ārpusģimenes institūcijā. Taču tad valstī sākās deinstitucionalizācijas process, un šo iestādi slēdza. Sekoja nākamā, kuru arī likvidēja. Tā viņš kopumā pabija trijās, kuras visas beidza darboties. Nu ir ceturtajā.
Ogres novadā ir arī tādi nepilngadīgie, kuriem teju neiespējami atrast vietu, kur viņus izmitināt. «No mūsu pašvaldības šobrīd ir trīs pusaudži, kam nav radinieku, kuri viņus varētu paņemt, arī audžuģimenes viņus nevēlas, jo raksturojumi nav tie labākie. Turklāt ir ne tikai uzvedības problēmas, bet arī psihiskas. Šobrīd arī institūcijās vietu nav, lai gan esam interesējušies visās, kas atrodas Latvijas teritorijā. Tad nu atlika tikai krīzes centrs, kas ir īslaicīgas uzturēšanās iestāde, tāpēc jāmeklē, kur viņus ievietot,» teic D. Zariņa, piebilstot, ka būtu nepieciešams centrs vai iestāde, kas būtu piemērota šādiem sarežģītiem nepilngadīgajiem, tostarp tiem, kas notiesāti par kriminālnoziegumiem. Kopš likvidēja Naukšēnu nepilngadīgo sociālās korekcijas iestādi, pašvaldībām pašām jātiek galā ar šiem problēmjauniešiem. Ir, kam tiesas spriedums maina dzīves uztveri, bet ir tādi, kurus nemaina nekas, viņš atsakās no jebkura veida atbalsta un palīdzības. Par laimi, Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem, kas ir ieslodzījuma vieta ar reālu brīvības atņemšanu, gan šobrīd neviens no Ogres novada nav nonācis.
