20. jūlijā saņemta informācija par gulošu personu Ogrē, Skolas ielā. Ierodoties pamanīta persona, kura atradās uz zemes manāmā alkohola reibumā. Noskaidroti dati. Pēc pārrunām persona nogādāta dzīvesvietā.
Kā gadījās, kā ne, pietauvojos krievu pasaulē – burtiskā nozīmē. Piesēju kuģi piestātnē, un tur tāds bariņš puišeļu makšķerēja pa vidu atpūtniekiem – sauļotājiem, peldētājiem, lieliem un maziem. Spraucoties garām viņu kātiem, auklām un tārpu kastēm, burkšķēju, ka šī nav īstā vieta copei – makšķerāķi var kādu savainot.
Diez vai te jāatgādina par Satversmes garantēto vārda brīvību. Kaut gan antīkā atziņa – «kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim» – joprojām nepazūd. Dubultmorāle un dubultstandarti mūsu sabiedrībā nav nekas jauns. Kas mums šķiet nepieņemams no vienas personas vai grupas, ir pilnīgi pieņemams no citas. Kāpēc vienā gadījumā sašutumā trinam dakšas, bet citā – uzteicam vai maigākajā gadījumā – skatāmies caur pirkstiem? Vai svarīgāk ir, kurš runā vai ko runā?
Atkal atduramies pret vērtībām, kuras daudzi (nu daudzi gan!) vazā kā nolietotu trauku lupatu, kā skrandas, kurās var cienīgi ievīstīt un izmantot vairākkārtējai lietošanai – gan Brīvību, Brīvības cīņas, Brīvības pieminekli, gan Svētumu, Svētvakaru, gan Tēvzemīti, nu jau Gejzemīti arī… Svētums esot cilvēka pārmetums paša grēcīgumam, bet sava daļa taisnības arī ironijai: ir viegli kļūt par svēto, ja nevēlies būt cilvēcisks... Bet viens nu gan ir skaidrs, ka svētums ir dārga lieta, kas glabājama, sargājama…
VINETA ZĀLĪTE jau ir atradusi vietu, kur atgriezties, – nelielā vēsturiskā ciemā Gnēžas, Meņģeles pagastā, Ogres novadā. Tur ir tikai sešas mājas, ozoli un klusums, kas ļauj sadzirdēt pašam sevi. Tā ir vieta ar auru, ko nevar aprakstīt, tikai sajust. Pašlaik viņa tur uzturas ikreiz, kad ir Latvijā, un nākamgad plāno pārcelties pavisam. «Ikreiz, kad esmu Latvijā, es skrienu basām kājām līdz ozolam un to apskauju – lai uzlādētos,» saka Vineta. «Tā ir mana vieta, kur gūstu mieru un spēku.»
Izstaigāt Igaunijas dabas takas rosināja kādas tūrisma aģentūras piedāvājums. Kaut arī pašās ceļojuma beigās gide pamanījās iepilināt darvas pilienu, tomēr kopējo prieku par kaimiņzemē redzēto tas nemazināja. Tā ir skaista un noslēpumaina dabas ainava, ko redzējām, un pat viena šķietami vienmuļā taka ar nabadzīgu, neizteiksmīgu ainavu mācīja pacietību vērot, saskatīt neikdienišķo un salīdzināt.
Kņudinoši pazīstamu un netverami eksotisku garšvielu aromāti virmo gaisā – tie izaicina minēt, kas slēpjas iepakojumos, un vienlaikus rosina uzdrīkstēties atklāt ko jaunu. Tieši tāda ir gaisotne Ogrē, garšvielu veikalā «Manas garšas», kas nupat atradis jaunu mājvietu Grīvas prospektā 4b. Aizraujoši ir uzņēmējas Baibas Grīnbergas stāsti par teju katru garšvielu, kā tā atradusi ceļu līdz garšvielu plauktiem Ogrē. Vairākkārt dzīves dotajām iespējām pateiktie «jā» un apbrīnojams radošums stāv iepretim drosmīgai atzīšanās no Baibas puses – «nevienu dienu neesmu studējusi uzņēmējdarbību».
