Jebkuram bērnam ir gan tēvs, gan māte, bet nereti kāds no vecākiem savus vecāka pienākumus aizmirst. Bērnam no tā nav jācieš, un uzturlīdzekļus viņam maksā valsts. Labi, ja vecāks pats apjauš savu kļūdu un steidz to novērst, bet, ja ne, par savu bezatbildību nākas atbildēt likuma priekšā. Austrumzemgales prokuratūras prokurore Ogrē šā gada 2. jūlijā izskatīja krimināllietas materiālus un konstatēja, ka apsūdzētais Kaspars A. (vārds mainīts) izvairījās no kompetentas valsts institūcijas lēmuma pildīšanas, ar kuru uzlikts pienākums apgādāt savu bērnu un dot viņam uzturu.
Diez vai te jāatgādina par Satversmes garantēto vārda brīvību. Kaut gan antīkā atziņa – «kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim» – joprojām nepazūd. Dubultmorāle un dubultstandarti mūsu sabiedrībā nav nekas jauns. Kas mums šķiet nepieņemams no vienas personas vai grupas, ir pilnīgi pieņemams no citas. Kāpēc vienā gadījumā sašutumā trinam dakšas, bet citā – uzteicam vai maigākajā gadījumā – skatāmies caur pirkstiem? Vai svarīgāk ir, kurš runā vai ko runā?
Atkal atduramies pret vērtībām, kuras daudzi (nu daudzi gan!) vazā kā nolietotu trauku lupatu, kā skrandas, kurās var cienīgi ievīstīt un izmantot vairākkārtējai lietošanai – gan Brīvību, Brīvības cīņas, Brīvības pieminekli, gan Svētumu, Svētvakaru, gan Tēvzemīti, nu jau Gejzemīti arī… Svētums esot cilvēka pārmetums paša grēcīgumam, bet sava daļa taisnības arī ironijai: ir viegli kļūt par svēto, ja nevēlies būt cilvēcisks... Bet viens nu gan ir skaidrs, ka svētums ir dārga lieta, kas glabājama, sargājama…
Karš Ukrainā turpinās. Krievija uzbrūk jaudīgi, masveidīgi un nežēlīgi. Pasaules varenos un sabiedrisko domu ir pieradinājusi un apmuļķojusi cerība, kas nav citādi tulkojama kā muļķa mierinājums. Jau aizmirsies ASV prezidenta Trampa paziņojums, ka viņš Krievijas karu Ukrainā izbeigs 24 stundu laikā? Bet, kā redzams, 6 mēnešu vēl par maz, lai solījums nebūtu tukšs. Kas grūti pieņemams, saprotams, varbūt arī nepiedodams?
Izstaigāt Igaunijas dabas takas rosināja kādas tūrisma aģentūras piedāvājums. Kaut arī pašās ceļojuma beigās gide pamanījās iepilināt darvas pilienu, tomēr kopējo prieku par kaimiņzemē redzēto tas nemazināja. Tā ir skaista un noslēpumaina dabas ainava, ko redzējām, un pat viena šķietami vienmuļā taka ar nabadzīgu, neizteiksmīgu ainavu mācīja pacietību vērot, saskatīt neikdienišķo un salīdzināt.
Kņudinoši pazīstamu un netverami eksotisku garšvielu aromāti virmo gaisā – tie izaicina minēt, kas slēpjas iepakojumos, un vienlaikus rosina uzdrīkstēties atklāt ko jaunu. Tieši tāda ir gaisotne Ogrē, garšvielu veikalā «Manas garšas», kas nupat atradis jaunu mājvietu Grīvas prospektā 4b. Aizraujoši ir uzņēmējas Baibas Grīnbergas stāsti par teju katru garšvielu, kā tā atradusi ceļu līdz garšvielu plauktiem Ogrē. Vairākkārt dzīves dotajām iespējām pateiktie «jā» un apbrīnojams radošums stāv iepretim drosmīgai atzīšanās no Baibas puses – «nevienu dienu neesmu studējusi uzņēmējdarbību».
Latvijā ir daudz ģimeņu, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām, taču sabiedrībā un lēmumu pieņēmēju vidū joprojām bieži pietrūkst izpratnes par to, kādus šķēršļus un grūtības šīm ģimenēm nākas pārvarēt sistēmas nepilnību dēļ. Tīnūžu pagasta iedzīvotāja un astoņus gadus vecās Elizabetes mamma Kete Prūse piekrita godīgi pastāstīt par savu ikdienu, audzinot meitu ar autismu. Intervijas laikā viņa neslēpj sašutumu par to, ka īpašo bērnu nākotne pēc skolas beigšanas bieži vien paliek gaisā karājamies, tāpēc sākusi to būvēt pati. Kete izveidojusi piemājas dārzu «Diļļoties», kur kopā ar meitu sēj, kopj un tirgo dažādus lauku labumus – zemenes, gurķus, tomātus un citus. Viņa cer, ka ar laiku dārziņš pāraugs sociālās uzņēmējdarbības platformā, kur darba vide tiks pielāgota katra spējām un darba ritmam, jo realitātē cilvēki ar īpašām vajadzībām darba tirgūt bieži vien paliek «aiz borta».
