12. oktobrī saņemta informācija, ka Ogresgala pagastā izsaucējas īpašumā iekļuvis suns un nokodis vistas. Suns piesiets. Ierodoties likumsargus sagaidīja izsaucēja un paskaidroja, ka pēcpusdienā, ienākot pagalmā, ieraudzījusi, ka suns (vilku sugas jauktenis melni brūnā krāsā) plosa viņas vistas. Sieviete suni atvilkusi no vistas plosīšanas un piesējusi ar virvi, pēc kā izsaukusi policiju.
No 9. līdz 15. oktobrim pasaulē nākuši un Ogres novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēti:
Viktorija, Nora, Arno, Katrīna, Amanda, Klementīne, Roberts, Olivers, Emīls, Grēta.
Iestājies laiks, kas, iespējams, pēc laika atmiņās paliks kā lielākais Latvijas kauns. Par ko melnās miesās raujas demagoģija, liekulība, nekaunība un stulbums? Par to, lai kaut kādā fanātiskā apmātībā apstulbinātu tos, kam ar galvu vēl kārtībā! Kad biju pavisam jauns, mans tuvākais kaimiņš par līdzīgām ērmībām, kādas notiek tagad, vēsi teica: «Kā Dievam trūkst, tā velnam pilns šķūnis.»
Sanāca aizbraukt kopā ar Ogres mēru Egilu Helmani uz Ukrainu, palīdzēt ukraiņu brīvības cīnītājiem, un, ko tur liegties, – aizbraukt līdz priekšējām frontes līnijām. Nācās pavērot Helmaņa lēmumu pieņemšanas ātrumu un kvalitāti, arī, manuprāt, pārlieko, bezbailību. Spēcīgs vīrs, ar kuru var iet izlūkos. Bet būtiski – brauciena laikā iznāca parunāt arī par Ogres slimnīcu, tās attīstību un mēra skatījumu uz veselības aprūpes pieejamību Ogrē un novadā. Pēc brauciena aizbraucu uz Ogres rajona slimnīcu un kopā ar slimnīcas valdes priekšsēdētāju Daini Širovu izstaigājām slimnīcu no neatliekamās palīdzības, intensīvās terapijas un Dzemdību nodaļas līdz kurtuvei un saimniecības noliktavām. Slimnīcas vadītājs katru stūri savā slimnīcā zināja un ar lepnumu rādīja. Par medicīnas kvalitāti ziņas ievācu netieši, un jāteic – šīs ziņas bija optimistiskas, ārstu un māsu kolektīvs nokomplektēts, draudzīgs un komandā strādājošs.
Kā cilvēks, kuram darba pienākumu dēļ jāklausās Ogres novada domes sēdes, es tās vēlos iespējami īsākas. Toties kā cilvēks, kurš pēc tam analizē sēdēs runāto, es tās gribu arī kodolīgākas, jēdzīgākas, lietderīgākas – proti, tādas, kas rada kādu labumu. Nevis tikai kā skaņu fonu, kurā pazūd jēga kā sēnēm dāsnā mežā rudenī.
Braukt, ievērojot Ceļu satiksmes noteikumus, un vienlaikus iekļauties transportlīdzekļu plūsmā bieži vien vienkārši nav iespējams. Kāds velkas, kāds skrien, cits sēž astē un taurē, un liekas, ka finišā var nokļūt tikai ar dievpalīgu vai veiksmi. Satiksme ir sabiedrības spogulis, aģentūras LETA diskusijā atzīst Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) eksperts Oskars Irbītis, piebilstot, ka, ja visi dzīvotu mierīgu dzīvi mierīgos laikos, arī satiksme būtu krietni rimtāka. Tomēr dziļam pesimismam par satiksmes drošību turbulentos laikos arī neesot pamata.
Pazīstamais Latvijas parasportists, birzgalietis Aigars Apinis, teicami startējis Indijā, Ņūdeli notiekošajā pasaules čempionātā paravieglatlētikā, kur pirmdien, 29. septembrī, izcīnīja uzvaru diska mešanas sacensībās F-52 grupā. Labākajā no sešiem mēģinājumiem sportists disku raidīja 19,32 metrus tālu. Aigars Apinis ir gandarīts par sasniegto un līdz gadu mijai plāno atpūsties, bet pēc tam uzsākt jaunu treniņu ciklu, lai gatavotos nākamās sezonas sacensībām.
Izlemts! Arī es rakstīšu sūdzību. Un pateicību. Vienlaikus. Sūdzību par to, ka sešdesmitgadniece bez ceremonijām nodēvēta par vecu tantiņu. Pateicību par to, ka šai pašai sešdesmitgadniecei tomēr atļauts pateikt «varbūt» par sevi divas reizes jaunākam lauku zēnam, tādējādi eleganti viņu izbrāķējot. Feminisms ar vieglu flirtu – kāpēc gan ne? Bet kurš aizstāvēs cūku? Protams, es!
