Mazās, lielās gauras dodas uz Daugavu

Ikšķile ir viena no retajām pilsētām Latvijā, kur pilsētvidē dzīvo un vairojas lielās gauras. Pārvietojoties ar auto vai divriteņiem Mūrkroga, Neļķu, Ziedu, Peldu, Parka, Plūmju, Ķiršu, Lejas, Klusās un Rīgas ielas apkārtnē, jābūt modriem – gauru mammas ar nule kā izperētajiem mazuļiem tieši šobrīd sākušas mērot dažkārt pat pusotru kilometru garo un putnēniem bīstamo ceļu līdz Daugavai. Gauru mazuļus apdraud satiksmes dalībnieki, suņi, kaķi un vārnas. Jau vairākus gadus domu biedru grupa – Neļķu ielas iedzīvotāji – rūpējas, lai pilsētā, koku dobumos, ligzdojošajām pīlēm šis ceļš un iespēja pārkļūt pāri dambja betona valnim pie Daugavas būtu pēc iespējas drošāks.

Pērn jau rakstījām par vienu no šiem lielo gauru brīvprātīgajiem palīgiem, ikšķilieti Ati Balodi, kura mājas pagalmā, bērza dobumā, dzīvo viena no lielo gauru ģimenēm, un arī šajā pavasarī ligzda nav tukša – pīļu mamma tajā perē olas. Ikšķilē apzinātas četras lielo gauru ģimenes, bet ir arī citas lielās gauras, kuru ligzdošanas vietas nav zināmas, un tieši viņām aptuveni četru – piecu stundu ilgais gājiens līdz Daugavai ir īpaši bīstams, jo nereti jātiek galā pašu spēkiem. Atis stāsta, ka pirmā gauru mamma uz Daugavu devusies no Ogres jau pirms divām nedēļām. Savukārt Ikšķilē uz Daugavu devušās divas mammas, kuru ligzdošanas vieta nav zināma. Vienai gauru mammai šis gājiens bija visnotaļ dramatisks. «Gauru mamma līdz Daugavai tika vien ar trijiem mazuļiem. Tas nozīmē, ka aptuveni pieci pa ceļam jau bija pazaudēti. Gauru gājienu pamanīja kāda braucēja, kura atstāja ceļa vidū auto un pavadīja putnus līdz dambim. Kamēr sieviete skrēja pārdzīt auto, kas traucēja satiksmei, atlidoja vārna un apēda vēl vienu putnēnu. Sieviete vēl ilgi pārdzīvoja notikušo, bet, ja gaurām līdz ūdenstilpei jāmēro tik tāls ceļš, tā diemžēl notiek. Uz dambja bija cilvēki, bet viņi tik ļoti apjuka, ka nepaguva noreaģēt un vārnu neaizbiedēja. Ja mēs nezinām, kuru koku dobumos šīs gauru mammas perē, tad nu kā viņas aiziet līdz Daugavai, tā aiziet,» stāsta Atis Balodis un piebilst, ka šobrīd entuziasti vēro viņiem zināmās četras gauru mammas, kas vēl perē. Iepriekšējo gadu pieredze ļauj saprast, kurā brīdī putnēni sāk šķilties un kad intensīvāk jāpieskata, lai gauras veiksmīgi tiktu līdz ūdenstilpei.

Jātiek pāri dambim

Uz dambja jau trešo gadu izvietoti speciāli gauru tiltiņi, no kuriem, kā atzīst Atis, tomēr nav pārāk lielas jēgas. Svarīgākais ir, lai, ieraugot uz dambja gauru mammu ar mazuļiem, cilvēki zinātu, kā rīkoties. «Kad gauru mamma atvedusi mazos putnēnus līdz dambim, viņa tam pārlec pāri, aicinot bērnus līdzi ūdenī. Tajā brīdī mazie putnēni paliek vieni un neaizsargāti ne pret vārnām, ne riteņbraucējiem. Ja tobrīd uz dambja ir cilvēki, var putnēnus brīdi pavērot. Ja redzams, ka viņi paši pāri dambim netiek, ja cilvēks ir sportisks un viņam līdzi ir jaka vai krekls, var uzmest to mazuļiem un viņus notvert, saudzīgi saņemt, pārcelt pāri dambja apmalei un izpurināt. Putniņi kā tādi ābolīši izbirs un aizpeldēs pie mammas. Nekāda skāde netiks nodarīta, pat ja viņi skaļi kliedz, kas izklausās dramatiski. Viņi tādā veidā sauc mammu, nevis kliedz no sāpēm,» stāsta Atis, piebilstot, ka galvenais, kas ir svarīgi, pirms sākt šādas darbības, – saskaitīt, cik mazuļu ir, jo var gadīties – kāds putniņš tvarstīšanas brīdī ieskrien zālē. Arī viņš jāatrod un jāpalīdz nokļūt pie pārējiem. «Varbūt ornitologi teiks, ka tā nav pareizi, bet labāk tā, nekā atstāt putnēnus vārnu ziņā. Kad mazuļi ir ūdenī, mammas viņus aizsargās no vārnām un citiem apdraudējumiem,» skaidro Atis, piebilstot, ka entuziastu rīcībā ir speciāli tīkliņi, ar ko putnēnus notvert. Nākotnē tiltiņu vietā šādus tīkliņus, iespējams, varētu izvietot uz dambja, lai tie būtu brīvi pieejami ikvienam, kurš vēlas palīdzēt mazajām gaurām.

Mājas jātaisa tuvāk upei

Ikdienā Atis strādā televīzijā kā producents un režisors un pērn trijos dobumos veica gauru videonovērošanu, par saviem līdzekļiem ik pa laikam sociālajos tīklos nodrošinot kādu tiešraidi, lai ikviens labāk saprastu putnu dzīvesveidu. Šogad videonovērošana nenotiek, ļaujot gaurām nedaudz atpūsties.

«Nākamgad atkal plānojam izvietot kameras, saprotot, ka tās ir nepieciešamas visos dobumos, kurus zinām. Tas palīdz zināt, kas notiek. Mēs viņu redzam, bet gaura to nezina un viņai tas netraucē. Tas kameru stāsts ir sarežģīts ar to, ka dobumi katrs atrodas citā vietā. Katrā no šiem objektiem jābūt interneta pieslēgumam un elektrībai, un tās ir izmaksas, ja vien dobums neatrodas līdzās mājai,» saka Atis, piebilstot, ka pērn, vadoties no gauru uzvedības, Ikšķilē izveidoti divi speciāli gauru būri, kas atšķiras no iepriekšējiem Ornitoloģijas biedrības izgatavotajiem būriem, kas četrus gadus nostāvēja neapdzīvoti un acīmredzot gaurām nepatika. Šogad viens no entuziastu pašu spēkiem gatavotajiem jaunajiem būriem jau ir apdzīvots un gauru mamma tajā perē deviņas olas. Tas nozīmē, ka gaura šo būri atzinusi par gana labu. «Līdz ar to ir doma rudenī šādus būrus izgatavot vairāk un, ja tā var teikt, pārcelt gauras tuvāk Daugavai, piemēram, parkā pie pilsētas pārvaldes ēkas, kur līdz ūdenim ir tikai aptuveni 20 metri, lai gaurām ar mazuļiem līdz ūdenstilpei nav jāmēro tik tāls un bīstams ceļš kā šobrīd. Turklāt būros varētu nodrošināt videonovērošanu un, piemēram, kāda projekta ietvaros radīt iespēju iedzīvotājiem, pastaigājoties pa dambi, pieslēgties tiešraidei no būra un vērot gan to, kas notiek būra iekšienē, gan redzēt arī pašus būrus un gaidīt, kad kāda gaura izlidos vai atgriezīsies. Tas varētu būt arī kā labs tūrisma objekts,» stāsta Atis, piebilstot, ka lielās gauras kā jau pīles nebūt nav cimperlīgas un viņām tas netraucēs.

Vēl tālākos nākotnes plānos ir izvietot gauru būrus otrpus Daugavai, kur viņām būtu ideāla dzīvesvieta. Jā, varbūt Ikšķile arī zaudēs gauru galvaspilsētas statusu, taču gauras būs daudz lielākā drošībā, jo tieši turp viņas arī ved audzināt savus mazuļus. Jautāts, kāpēc gauras tur arī neligzdo, Atis stāsta, ka otrpus Daugavai nav tik senu koku ar dobumiem kā Ikšķilē. Protams, entuziasti gauras turpinātu pētīt un tās gauras, kas joprojām izvēlētos dobumus Ikšķilē, neviens prom neraidītu, jo gauras ir kļuvušas par neatņemamu ikšķiliešu dzīves sastāvdaļu.

Sludinājumi

Ziņas

Viedokļi

Lasāmgabali