Taisot partiju priekšvēlēšanu apskatu, atvēlēju vienu stūrīti prokremliskām, toksiskām un neuzticamām partijām, par kurām nekādā ziņā nebalsot. Piezvanīju arī es – uz Latvijas Žurnālistu savienību pakonsultēties. Jā, arī aģitācijas ierobežojumu periodā autoram ir tiesības kandidātus un partijas salīdzināt kaut vai pēc deguniem. Tad nu, biedri politiķi, paši rūpējieties, lai tie deguni ir gana glīti. Zvanīja vēl cits politiķis, ar kuru kolēģe ilgi un gari izrunājās publikācijai. Bet naktī pirms avīzes drukas šamējais attapās, ka varēja taču pateikt daiļāk, gudrāk un lasītāji ne tā sapratīs. Bet kas pateikts, pateikts. Nākamreiz varbūt izdosies daiļāk. Ja nu kādam vēl gribēsies tērēt laiku sarunām ar viņu. Tad vēl sociālajos tīklos avīzi uzrunāja kāda briesmīgi sašutusi izbijusi žurnāliste, izbijusi redaktrise un vēl viskautkas izbijusi. Ak, kauns! Kā tā var rakstīt, un «es tiešām nesaprotu, kurš vispār vēl ir gatavs tērēt kaut vienu centu, lai abonētu vai pirktu šo nožēlojamo lapeli». Vispār jau abonē un pērk tik daudzi, ka šis bizness ir rentabls. Un arī viņa pati nopērk (nu vai arī nozog) avīzi «Ogres Vēstis Visiem», pasvītro, kas viņai nepatīk, pārpublicē un rekomendē lasīt saviem domubiedriem. Un tāpat dara vēl cits mūsu «avīželes» uzticams nīdējs, kas kašķīgas un neētiskas karjeras nogalē spiests nodarboties ar manu tekstu bezmaksas kritiku. Katram darbam sava garoziņa, un žurnālistikā arī tāda ir. Bet, strādājot godprātīgi, šī noteikti nav tā cietākā.