TINA ŽELVE
MĪĻĀ DAUGAVA
Ārā nakts piezogas klusi,
Sarkana saule dodas uz dusu,
Tikai Daugava, mīļā Daugava,
Saule tevi sarkanu aizdegusi.
Stāvu, skatos šo brīnišķo ainu,
Cilvēki izbrīnā skatās, smaida:
Tik degoša Daugava redzēta nav!
Acu zibšņi apkārt skraida.
Skatos – nāk pārīši, acis zib,
Brīnumā šajā kāds bildēties grib.
Atspulgs kā degoša svece kūst,
Daugava mierīgi elpo un plūst.
Daugava, māmuļa, mūžam tev plūst,
Lai saule tavos viļņos prieku gūst!
Un cilvēki priecājas, kā daba rotājas,
Šīs pārvērtības ūdenī saulei dotas.
ZINA BUDAHA
ĒNA
Tu manā dzīvē
kā pagātnes ēna
velcies līdzi pa pēdām,
vai vēlos tevi padzīt,
vai tomēr tā mani laimīgu dara?
Kā pielijis rīts bez tevis,
bet atspīd saule,
un ēna tai līdzi nāk.
Es nevēlos tevi pazaudēt,
tur tik daudz bijis laba,
ko vairs neatgūt.
Ēna, tu mana ēna,
mana draudzene labā,
kura dzīvē nekad nepazūd.
OTĪLIJA KROMANE
Tvīkst puķu smārdos vasara,
brien ceriņos pēc laimes.
Jasmīns zaļā apmetnī
sprauž baltas ziedu zvaigznes.
Ūdensrozes aizver plakstus,
meldrāji ar vēju sarunājas.
Ezeram nakts ieritinās blakus,
tās melnā sega visam pāri klājas.
Mēness un zvaigznes
ūdens spogulī raugās,
sudraba stari dzelmē krīt.
Bārsta gaismu jāņtārpiņi,
līdz ar jāņugunīm spīd.
Naktsvijoļu smaržās,
saulgriežu burvībā reibis,
sienāzis vijoli stīgo,
viena par otru krāšņākas
tvīkstot jāņzāles līgo.
Zeme, ūdeņi, gaiss
ar mīlestību pieziedējis,
it visā tās pieskāriens liegs.
Divu siržu elpā
papardē plaukst zieds.
INGŪNA ROZENBERGA
ŠIS LAIKS
Es esmu domāta šim laikam,
Pavasara un saules vaigam.
Ziedonim un vasaras bulam,
Lai cauri trauktos laikmeta vētrai.
Šis laiks ir tāds pats ziedoņa laiks
Kā tūkstošiem gadu pirms paaudzēm.
Tik laiks skrien ātrāk par mums,
Vējš nes dienas pār paaudžu mastiem.
Tas neapstāj,
To neapturēsi un nesakrāsi zeķē.
Kaut dzīvē daudz grūtumu šķiet,
Tomēr dzīve visiem smeķē.
Es esmu domāta laikam šim:
Arklam un ceplim,
Kad svētums tiek smiets,
Ļaunums par baltu kreklu tiek sniegts.
Es esmu šai dienai un stundai,
Lai mainītu sevi, arī, kas sāp.
Es esmu kā koks, kas stādīts šai zemē,
Augot un dzenot saknes, vēlos par īstu cilvēku kļūt.
JĀNIS PUIĶIS
NESTEIDZIES!
Nesteidzies uz mūža mājām,
Pacel to, kas aug zem kājām,
Draugos esi Tu ar dabu,
Atlīdzinās tā ar labu.
Re, uz aptieku mēs skrienam,
Pāri pļavām steidzam, brienam,
Saminam mēs jāņuzāles,
Ēdamas pat vilku vāles.
Daba mostas, ak, cik jauki,
Kaulus dziedēs zemes tauki,
Nesteidzies uz mūža mājām,
Pacel to, kas aug zem kājām!
GUNTA BABRA
PIE VECĀS AKAS
Pie vecās akas tēva mājās
Zied ceriņi un jasmīns balts.
Bet akas vindu šūpo vēji,
Tā, klusu čīkstot, bēdas sūdz.
Tur ziedu kausi auklē rasu,
Klāts zaļām sūnām koka vāks.
Nav ilgi veldzes lāses smeltas,
Nav ilgi tēva mājās būts.
Laiks kājas apaut, doties ceļā,
Jau jasmīns reibinoši tvan,
Un pasmelt dzidrās ūdens lāses,
Lai akas vinda čīkstēt beidz.
Laiks apskaut reibinošos ziedus,
Kā senāk ievīt vainagā.
Lai neizgaistu dzīves brīži,
Kas ziedlapiņās saldi dus.
Būs vienmēr mīļa vecā aka, vinda,
Kas čīkstēdama ūdens lāses smeļ.
Tā smaržo mana bērnība un dzīve –
Pēc jasmīniem, kas reibinoši tvan.
IRĒNA LOČMANE
***
Viens saulesstars.
Viens gaismas atspīdums.
Kā cerība, kas pārtop stāstā.
Ne mirklis vairs, ne sīka dvesma,
Viss dzīves dārgais gaismojums.
Kas aplaimo, kas apmīļo,
Kas iedveš spēku ticībai.
AIJA ŽILVINSKA
Magnolijas sārtie ziedi
Raisa manu dvēs'les dzirdi,
Ieauž manī saules staru,
Pamodina manu garu.
Gaismā pumpurs ātrāk veras,
Sirds pēc kaut kā cēla tveras.
Rēnas domas prātā dzimst,
Nemiers manī lēnām rimst.
Ziedu smaržā, maigā, tālā,
Sirds top brīva, netverama.
Pārejošs kļūst katrs nieks,
Katrā lapiņā mirdz prieks.
MĀRIS BIRZGALIS
***
Es katru gadu
Sev solu un solu
Zem ziedošas ābeles
Nolikšu solu
Un apsedzies silti
Lasīšu dzeju
Kad atlidos bites
Mana ābele dūks
Kad ziedlapas birs
Būs tāds nogurums
Ka aizmigšu ātri
Un grāmata slīdot
Noglāstīs zāli
Vien stundu ne vairāk
Es aizmidzis būšu
Kad celšos tad jutīšu
Ziedlapu smaržu
Var vasaru izlaist
Tāpat jau būs skaisti
Zem ābeles rudenī
Sēdēt būs baisi
Es katru gadu
Sev solu un solu
Zem ziedošas ābeles
Nolikšu solu
VLADIMIRS IVČENKO
Pilsētā ir laba dzīve –
Ikšķilē vislabākā;
Šeit burtiski uz katra stūra
Ir senču vēsture, kultūra.
Kas bija sen un nesen bijis:
Bīskaps Meinards un Kuga Jānis,
Pirmais doms un baznīca, mūsu «pērle»,
Kalviņš, ķīmiķis, un Zenta Ērgle.
No Ikšķiles ir mana sieva,
Skaista dāvana no Dieva,
Mums pilsētiņā maziņā
Patīk strādāt dārziņā.
Ar transportu šeit viss ir pilns,
Ir blakus Ogre, Rīga, Salaspils.
Varu braukt strādāt Rīgā,
Peldēties Daugavā,
Sēņot tuvu mežiņā.
Slēpot – lūdzu, Zilie kalni,
Dažreiz tur var satikt alni.
Ikšķilē ir sava pica.
Ozoliņa kafejnīca:
Kūkas smalkas, kūkas mini,
Visiem patīk pīrādziņi.
Blakus Ogrē – savs teātris,
Pašā centrā lācis Ēriks,.
Valsts ģimnāzija slavenākā,
Gaismas pils vismodernākā,
Maziem, lieliem tur daudz prieka.
Runā, drīz būs operete.
Ikšķile ir laba vieta!
BAIBA MIETULE
Vasara atnāk ar basām kājām
Pa rasas pilniem ceļiem.
Iemet man sejā baltu prieku
No pļavas margrietiņu ziediem.
Vasara, dod man savu roku,
Kā bērns Tev uzticēšos,
Tavā vieglumā, krāsu priekā
Es prom no pelēcības bēgšu.
Kā izslāpusi veldzēšos lietū
Un nebīšos pērkona dārdu,
Ar aizturētu elpu es skatīšos,
Kā saullēkti rietiem dod vārdu.
Vasara, es Tev ļaušos.
VELTA VOICIŠA
PAR ZUDUŠO PRIEKU
Bij man prieks kā baltas dūjas skrējiens,
Skanīgs birzī dzeguzītes smējiens.
Kā plaukstošs rīts tik bezvainīgs un tīrs,
Spožs laimes mirklis, izgaisa kurš drīz.
Nu manus sapņu laukus salna klāj,
Un krūtīs līksmā dziesma skanēt stāj.
Prieks sirdī izmisuma sāpēs grimst,
Kā puteklis tas ledus kalnā stingst.
Vai pavasaris vēlreiz atnākt spēs
Un stingumu sirdī izkausēs?
Vai puteklis par ziedputeksni kļūs
Un atkal vieglus vēja spārnus gūs?
Vai sirds pratīs vēlreiz priekā lidot,
No sava viegluma ko citiem dot?
Vai mācēšu es mīlēt, mīlēts būt,
Vēl reizi dzīvē laimīgs kļūt?
MĀRIS ROŽKALNS
atkal kāds saslaucīja griestus
to debesjuma lietus blāķus pelēkos
atkal kāds salocīja burtus
un devās atrādīties
mūžīgi mūžos un bezsākumā
ienirstu sevis
nē tevis
sevtevis smējās jo viss jau ir mūsu
ziedi ziedi ziedi
mākoņziedi ābelēs izziedējuši
tāpēc mācos glābt pasauli no sevis
lai priekš – rokā sev
būtu laimes bērns
maz-mazais dēls
ELITA BIČEVSKA
Vien haoss un nievas kļūst īstas,
Kad sapņi no kabatām krīt
Un diena kā maratons velkas
Pār tiltiem un dzelzceļiem.
Stāv piecstāvu ēkas stingri
Un laternas turpina degt,
Pat mēness izlien no tumsas
Un vāju gaismu nes mums.
Vēl dzeguze kūko un pulgo
Par gadiem, kas aizvējo prom,
Par šodienas mirkļiem un steigu,
Kas elpo pie vaiga un skumst.
SKAIDRĪTE LOGINA
Rīta smaržas iztvaiko no dzērvju kuplajām mugurām
Kā veļas tvaiki sārmā,
Kā pirtsslotu rāmais miers
Starp plaucētām lapām un gurušo ķermeni.
Rīta smaržas apvij loku ap pļavas pērno zāli,
Saglāsta plaukstās stingušos kukuržņus,
Pārvēršot vilgušās pikās.
Rīta smaržas ieslīd jāņrožu pacerēs,
Izbur cerību spirāles jūnijam,
Ieriešas baltajās ziedu pikās
Pret žilbstošo sauli
Mierīgi, glāsmaini, nesteidzīgi.
