Kā jau tas iegājies, ASV pilsoņu, kuri pagājušā gada 5. novembrī balsoja par vai pret Trampu prezidenta vēlēšanās, vairākumu interesēja iekšpolitiskās problēmas un galvenokārt ekonomiskā attīstība, kas sniedz atbildi uz jautājumu – cik labi mēs dzīvosim? Mūspusē lielāka interese bija par to, cik liels būs ASV atbalsts Ukrainai, kas jau kopš 2022. gada 24. februāra cenšas atvairīt Krievijas agresīvo iebrukumu.

Tad nu lūk – Tramps ar pārliecinošu sejas izteiksmi pavēstīja, ka izbeigšot šo karu 24 stundās. Tas, ka viņam to paveikt nav izdevies ne tikai 24 stundās, bet arī tikpat daudz dienās un pat nedēļās, nevienu īpaši neizbrīna. Pašreizējais ASV prezidents varbūt arī ir veiksmīgs uzņēmējs un izcils blēdis (cik reižu viņa projekti nav bankrotējuši, taču vēlāk atkal augšāmcēlušies kā Fēnikss no pelniem), taču globālās politikas jautājumos absolūts analfabēts, pat neraugoties uz to, ka iepriekš četrus gadus jau pabijis ASV prezidenta amatā.

Reizēm pat rodas priekšstats, ka viņš joprojām nav paraudzījies kalendārā un pamanījis, ka pašlaik vairs nav 1992. gads, kad Padomju Savienība jau bija sabrukusi, Ķīna pildīja lēta darbaspēka nometnes funkcijas un gandrīz visā pasaulē pie varas esošie nekavējoties pildīja pat ne Vašingtonas pavēles, bet no Baltā nama nākušos netiešos mājienus. «Vecam sunim jaunus trikus neiemācīsi,» vēsta kāda paruna, un uz 79 gadus veco Trampu tā attiecināma visā pilnībā. Atceros tos laikus, kad Amerikas balss, BBC un Radio Brīvība komentētāji ņirdzīgi spriedelēja par to, cik liels ir gados veco cilvēku skaits Padomju Savienības Komunistiskās partijas (un līdz ar to arī visas valsts pārvaldes) spicē. Saprotams, ka medicīna kopš tā laika attīstījusies, cilvēku vidējais dzīves ilgums pagarinājies, taču ļoti daudzos gadījumos tas nozīmē gandrīz vai mākslīgu uzturēšanu pie dzīvības, lai uzlabotu statistikas rādītājus.

Dzīvojot pagātnē, Tramps nav apjēdzis, ka pasaulē notikušas patiešām milzīgas izmaiņas un ASV vairs nav vienīgā lielvara, kas spēj diktēt noteikumus. Viņa lozungs ir Padarīsim Ameriku atkal varenu (Make America Great Again), taču tajā pašā laikā viņš pamanās sludināt izolacionisma politiku (karš Eiropā ir pašu eiropiešu darīšana), kas saskan ar kādreizējo ASV prezidentu Vudro Vilsona un Franklina Delano Rūzvelta doktrīnām. Pirmais no viņiem Pirmajā pasaules karā amerikāņus sūtīja vien 1917. gada vasarā, bet otrais Otrajā pasaules karā iesaistījās tikai pēc japāņu uzbrukuma Pērlhārborai 1941. gada decembrī. Šādā veidā, atsakoties no pretenzijām uz pasaules policista lomu, lielvalsts statusu atgūt nevar, un Tramps tagad ir spiests laipot, deklarējot ASV īpašās intereses Klusā un Indijas okeāna reģionā un Tuvajos Austrumos, bet cenšoties norobežoties no Eiropā notiekošā.

Kas notiks ar NATO?

Savā ziņā viņam ir taisnība, jo vairums Eiropas Savienības valstu gadu desmitiem ilgi par savu drošību nav rūpējušās, paļaujoties uz to, ka Tēvocis Sems tās kritiskā situācijā aizsargās. Vācijā, Francijā, Itālijā, Spānijā nauda vienmēr atradusies dažādiem apšaubāmiem un brīžam bezjēdzīgiem projektiem, sākot ar musulmaņu migrantu integrēšanu, LGBT kopienas interešu apmierināšanu un beidzot ar zaļo kursu, kas vietām izpaužas kā mežu izciršana un milzīgu vēja turbīnu uzstādīšana.

Latvijā gribam mēs to vai nē, bet Ziemeļatlantijas alianses (NATO) vairogs ir mūsu vienīgā drošības garantija. Savukārt NATO galvenais balsts ir tieši ASV – gan ar finansiālajiem ieguldījumiem, gan militārajām tehnoloģijām, par kuru modernizēšanu vecajā Eiropā ir piemirsts. Nereti nākas lasīt ziņas un komentārus par to, kā «Tramps draud, ka ASV izstāsies no NATO», taču tā nu viņš īsti nav sacījis. Cita lieta, ka vēl savas pirmās prezidentūras laikā ASV līderis atzina, ka nopietni apdomās, vai ir nepieciešams ar militāru spēku aizsargāt tās Eiropas valstis, kas neatvēl pietiekami daudz līdzekļu savu aizsardzības spēju stiprināšanai.

Tolaik latiņa bija 2% no iekšzemes kopprodukta, taču šo lēmumu konsekventi ignorējušas vairākas NATO valstis, jo īpaši izceļoties Spānijai, kuras valdība dzīvo pilnā pārliecībā, ka «krievu tanki pāri Pirenejiem netiks». Kādas ir izjūtas Austrumeiropā, spāņus īpaši neinteresē, nu gluži tāpat kā mūs maz interesē Spānijas savvaļas ugunsgrēki vai nelegālo migrantu plūsma no Ziemeļāfrikas uz Eiropas dienvidu valstīm.

Vasaras sākumā notikušajā NATO samitā Hāgā tika spriests par aizsardzībai domāto izdevumu palielināšanu līdz 5% no IKP. Taču šīs summas ir plaši interpretējamas – izdevumos var iekļaut ne tikai līdzekļus, kas izmantoti pazemes patvertņu ierīkošanai, bet arī, piemēram, skolēniem un pieaugušajiem paredzēto civilās aizsardzības mācību, stratēģiski svarīgu tiltu būvju un līdzīgus izdevumus. Ja Latvijas valdība tā krietni pacenstos, gan jau arī tiltu pār Salacu vai visiem apnikušo Rail Baltic varētu mēģināt iekļaut šajā tāmē.

Jāpiebilst, ka Tramps no samita aizbrauca acīm redzami neapmierināts, nekāda visu pušu saskaņota deklarācija tā arī netika pieņemta, taču vismaz pagaidām Baltais nams savos oficiālos paziņojumos uzsver, ka ASV joprojām turpinās stutēt NATO – cik nu būs šīs valsts spēkos.

Nevaru Putinu pielabināt

Bet atgriežoties pie mēģinājuma pārtraukt vai vismaz iesaldēt karu Ukrainā, Tramps ir pamatīgi izgāzies. Jau viņa prezidentūras pirmajos mēnešos kļuva skaidrs, ka ASV prezidents lej ūdeni uz Krievijas diktatora Vladimira Putina dzirnavām, proti, cenšas piespiest Ukrainu pieņemt tai pavisam neizdevīgus pamiera nosacījumus un būtībā atteikties no tām teritorijām (Krimas, Doneckas, Luhanskas, Hersonas un Zaporižjas apgabalu daļām), kuras kopš 2014. gada savā kontrolē pārņēmis Kremļa režīms.

Šāda labvēlība attiecībā pret Putinu ir grūti izskaidrojama. Viens no variantiem – Krievijas rīcībā ir ASV prezidentu kompromitējoša informācija, ar kuras palīdzību viņš tiek turēts uz āķa. Šādā gadījumā runa noteikti nav par kādiem gadījuma dzimumsakariem ar elitāru prostitūtu vienā no Maskavas viesnīcām pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu nogalē, kad Trampam bija liela interese par nekustamo īpašumu attīstīšanu Padomju Savienības galvaspilsētā. Lieta varētu būt nopietnāka. Iespējams, ka viņš savā dullumā parakstījis kādu vienošanos ar PSRS Valsts drošības komiteju (VDK vai KGB, kā nu kuram labāk tīk), un par šī papīrīša esamību Maskava atgādināt nekautrējas.

Taču tā ir tikai hipotēze, kurai īstas ticamības nav. Drīzāk jau Tramps, kurš pēc savas dabas ir īsts autokrāts un patiesi ienīst demokrātijas blaknes, uzskatīja, ka kaut ko sarunāt ar Putinu viņam būs vienkāršāk nekā ar Ukrainas līderi Volodimiru Zelenski. Iepriekšējais ASV prezidents Džo Baidens arī ne tuvu nebija ideāls, taču viņa valdīšanas gados vismaz tika turēts spēkā princips – nekādas vienošanās par Ukrainas nākotni netiek slēgtas bez pašas Ukrainas pārstāvju piekrišanas. Tramps šo sarkano līniju pārkāpa ļoti ātri, dodot rīkojumu savas administrācijas pārstāvjiem uzsākt sarunas ar Kremļa amatpersonām.

Neraugoties uz dažādām viltībām (Maskavai nepatīkamais pārstāvis tika nomainīts, Ukrainas prezidents pazemots Baltajā namā), nekādu rezultātu šī taktika nav devusi. Beidzamo nedēļu laikā pat mainījusies Trampa retorika attiecībā uz Putinu – iepriekš viņš to dēvēja par lielvalsts līderi, ar kuru visu iespējams sarunāt (biznesmeņu valodā make a deal jeb noslēgt darījumu), bet tagad piezīmes par Putinu un Krievijas triecieniem pa Ukrainas civilo infrastruktūru bieži ir kritiskas. Mainījušās arī Baltā nama saimnieka domas par ieroču piegādēm Ukrainai. Jūlija sākumā tika izziņots, ka tās tiek pārtrauktas, bet nu jau Tramps devis zaļo gaismu, lai Ukraina saņemtu tās ieroču partijas, kas jau nosūtītas uz Eiropu, un papildus tiem vēl kādus 17 pretgaisa aizsardzības kompleksus Patriot, kuru iegādi gan būs jāapmaksā Eiropas sabiedrotajiem. Putinam tikmēr izteikts kārtējais stingrais un pēdējais Ķīnas brīdinājums pārtraukt karadarbību un sēsties pie sarunu galda piecdesmit dienu laikā (tātad līdz septembra pirmajai pusei), taču Kremlim lojālie plašsaziņas līdzekļi par to atklāti smejas.

Ja jākaro, tad jākaro

Vēl pirms stāšanās prezidenta amatā Tramps solīja, ka ASV karavīri vairs netiks iesaistīti karos aiz valsts robežām un viņš spēs parūpēties par to, lai šādi kari vispār nenotiktu. Lielākais uzsvars tolaik tika likts uz Izraēlas konfliktu ar palestīniešu bruņoto grupējumu HAMĀS Gazas joslā. Aizritējis pusgads, bet situācija šajā reģionā nav mainījusies – nedz Izraēla spēj likvidēt visus kaujiniekus, nedz tie pašlaik spēj nodarīt kādu nopietnu kaitējumu ebreju valstij. Starptautiskās cilvēktiesību aizsardzības organizācijas, protams, vaimanā par civiliedzīvotāju ciešanām, taču civilisti vairākums ir tikai nosacīti. Esmu pabijis gan Gazas joslā, gan Jordānas Rietumkrastā (Izraēlas anektētā teritorijā) un skaidri sapratu: no bērnības cilvēkiem tiek mācīts – ja redzi ebreju, met ar akmeni, bet labāk ar granātu. Kurai pusei šajā vēsturiskajā konfliktā ir taisnība, neņemšos spriest, taču jāatgādina – 2005. gadā Izraēlas kolonisti un armija izgāja no Gazas joslas, atstājot šo teritoriju palestīniešu pašpārvaldei. Vai viņi tur spēja ieviest kaut ko valstiskumam līdzīgu? Nu nē taču, Gazas josla tika pārvērsta par islāmistu teroristu midzeni.

Nav šaubu, ka šajā konfliktā Trampa simpātijas ir Izraēlas pusē (republikāņu elektorātā liela loma ir ASV dzīvojošajiem ebrejiem), taču formāli viņš centies būt neitrāls, aicinot gan izraēliešus, gan palestīniešus uz sarunām un mudinot uz asinsizliešanas pārtraukšanu. Lielas jēgas gan no tā nav bijis, pamiera līgumi tikpat ātri, kā noslēgti, tiek lauzti, bet Tramps var tikai bezpalīdzībā plātīt rokas.

To, ka ASV atbalsts Izraēlai paliek spēkā, viņš pierādīja vasaras sākumā, kad ASV aviācija bombardēja vairākus Irānas kodolobjektus. Jāatgādina gan, ka Irāna bija Trampa sāpe vēl kopš pirmās prezidentūras laikiem, kad viņš paziņoja, ka Savienotās Valstis izstājas no vienošanās par Irānas kodolatbruņošanos, jo tā neesot pietiekami stingra.

Cenas un tarifi

Kā jau rakstīts, vairums amerikāņu par Trampu nobalsoja tādēļ, ka viņš solīja materiālus labumus – cenu samazināšanos, inflācijas kritumu, vairāk darba vietu. No tā visa realizēt nav izdevies faktiski neko, statistiķu aplēses liecina, ka dažās preču grupās (benzīns, olas) cenas patiešām kļuvušas zemākas, bet citās (liellopu gaļa, importēti pārtikas produkti) tās pieaugušas. Jā, un dārgākas kļuvušas arī automašīnas, kas daudziem nomaļākos lauku apvidos dzīvojošiem amerikāņiem ir pirmās nepieciešamības prece – ne tā kā rīdziniekiem, kuri nespēj pat 200 metru līdz tuvējam lielveikalam aizslāt, nerunājot nemaz par bērnu vešanu uz puskilometru attālo skolu vai bērnudārzu.

Pateicoties Baltā nama administrācijas izdotajām atļaujām iegūt derīgos izrakteņus vietās, kur līdz šim tas bija liegts, pateicoties jaunu naftas un gāzes vadu būvniecības licencēm, izdevies panākt energoresursu ieguves kāpumu, kas novedis pie cenu samazināšanās. Taču zinoši ekonomisti norāda, ka tam nebūs ilgtspējīga efekta, jo naftas vai gāzes ieguvēji sāk pietaupīt resursus, cerot uz cenu celšanos kaut kad nākotnē.

Joma, kurā Tramps rīkojas absolūti haotiski un nesaprotami, ir ievedmuitas nodokļu jeb tarifu noteikšana no ārzemēm ievestajām precēm. Pusgada laikā noteikumi attiecībā uz Ķīnas, Kanādas, Meksikas un Eiropas Savienības ražojumiem mainījušies ne vienu vien reizi – te tie tiek ieviesti, te apturēti, te atcelti. Attiecībā uz Eiropu kārtējais termiņš ir 1. augusts, taču kurš lai to zina, kas līdz tam laikam Trampam atkal var ienākt prātā. Šī nenoteiktība palielina visu importa preču (arī to, kas tik ļoti vajadzīgas amerikāņu rūpniecībai, kuru prezidents taču cenšoties atdzīvināt) cenas, pat vēl pirms tarifi reāli stājušies spēkā. Kā vēsta CNN – patērētāju uzticības indekss iet mazumā, kas vienkāršā valodā nozīmē, ka ļaudis savus uzkrājumus pietaupa, tādējādi neveicinot ekonomikas sildīšanu.

Migrantus ārā!

Radikāli noskaņotos Trampa piekritējus uzrunāja viņa solījums deportēt nelegālos ieceļotājus. Šajā jomā šis tas patiešām panākts, vidēji mēnesī no ASV tiek izraidīti aptuveni 40 000 cilvēku. Lielākā daļa no viņiem gan ir robežpārkāpēji, kuri nupat šķērsojuši Meksikas un ASV robežu (starp citu, vēl Trampa pirmās prezidentūras laikā solītais žogs tā arī nav līdz galam uzbūvēts, bet dažās vietās zem tā pamatiem kontrabandisti ierīkojuši plašus tuneļus).

Tiem, kuri ASV nelegāli uzturas jau ilgāku laiku, neviens tā arī nav ķēries klāt. Izņēmums ir vien Latīņamerikas bandu darboņi, kuriem jau bija izvirzītas apsūdzības un kuri tika deportēti uz Salvadoru, kuras valdība piekrita šos ļaudis uzņemt. Taču arī ar to viss nebeidzās, jo vairāki no viņiem iesniedza prasības ASV tiesās. Jāatgādina, ka ASV tieslietu sistēma ir samērā savdabīga. Salīdzinājumam – ja runātu par Latvijas mērogiem, tad ikvienam Purmsātu vai Mazpisānu tiesnesim (ja vien tāds eksistētu) būtu vara atcelt vai vismaz uz laiku apturēt jebkuru mūsu Saeimas pieņemto likumu vai valdības sarakstīto direktīvu.

Trampa nodomus lielā mērā bremzē šī nebeidzamā tiesāšanās. Lūk, arī solītais lēmums par to, ka ne visiem, kuri dzimuši ASV teritorijā, automātiski pienāksies šīs valsts pilsonība, ir apstrīdēts tiesās. Nav jau nekāds lielais noslēpums, ka grūtnieces no visdažādākajām pasaules valstīm, Latviju ieskaitot, savulaik devās tūrisma ceļojumos uz ASV ar aprēķinu, ka bērns nāks pasaulē tieši štatos, un nākotnē tas atvieglos dzīvi ne tikai jaundzimušajam, bet arī viņa vecākiem. Prezidents solīja šai praksei pielikt punktu un 19. februārī izdeva rīkojumu, ka automātiski pilsonība vairs netiks piešķirta tiem bērniem, kuru māte vai tēvs ASV iekļuvuši nelegāli, kuri tur uzturas tikai uz pagaidu atļaujas pamata un nav ASV pilsoņi. Taču atradās gudrinieki, kuri, atsaucoties uz ASV konstitūcijas 14. labojumu, šo rīkojumu apstrīdēja, un tiesas process tagad tikai uzņem apgriezienus.

Līdzīgi noticis ar prezidenta vēlmi izraidīt no valsts tos ārzemju studentus, kuri universitātēs pauduši atklātu atbalstu palestīniešiem, bet, ja runāt atklāti, naidīgi izturējušies pret ebrejiem. Arī par šo rīkojumu tagad ir tiesu lietas, tāpat tiek apšaubītas Trampa pilnvaras dot uzdevumu migrācijas dienestam rūpīgāk sekot, vai valstī ar studentu vīzām neieceļo nevēlamas un nacionālo drošību apdraudošas personas.

Birokrātiju mazināt neizdodas

Viena no lielākajām Trampa neveiksmēm ir mēģinājums mazināt valsts birokrātisko aparātu. Šim nolūkam savulaik tika nolīgts pazīstamais uzņēmējs un viens no lielākajiem prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas sponsoriem (ap 250 miljonu dolāru lieli ieguldījumi) Īlons Masks. Pie darba jaunizveidotā Valdības efektivitātes pārvalde (Department of Government Efficiency jeb DOGE) ķērās ar milzīgu entuziasmu, stāstot, ka šī nu gan ir sfēra, kurā iespējams ietaupīt kādus 2 triljonus gadā.

Taču, kā vecajā tautas pasakā, čiks vien no tā visa sanāca. Masveida atlaišanas no valdības iestādēm un to pakļautībā esošo iestāžu (nu, piemēram, Amerikas Balss) finansēšanas pārtraukšana jau atkal kļuva par nebeidzamu tiesas procesu virteni. Uz daudzām vakancēm atkal nācās meklēt jaunus kandidātus, jo Trampam nāca atklāsme, ka bez šiem ierēdņiem valsts aparāts vairs nefunkcionē tik gludi, kā ierasts. Prezidenta ieguvums bija tas, ka izdevās atbrīvoties no liela skaita demokrātiem simpatizējušu ierēdņu, taču valsts kase ar visu šo jezgu neko diži neietaupīja. Pašlaik izdevumi saskaņā ar oficiāliem datiem samazināti par 160 miljoniem dolāru gadā, taču nākotnē izmaksas atkal var palielināties, jo nāksies nolīgt jaunus, zinošus speciālistus, kas nav tas lētākais prieks. Papildus tam Tramps pamatīgi sakašķējies ar Masku, kuram nav patikusi prezidenta vēršanās pret augsto tehnoloģiju uzņēmumiem, un pašlaik viņa prezidenta komandā vairs nav.

Apžēlo savējos

Naktī uz pagājušā gada 6. novembri Tramps, apzinoties, ka jau kļuvis par uzvarētāju prezidenta vēlēšanās, paziņoja: «Manas valdīšanas moto ir gaužām vienkāršs. Ja solījumi ir doti, tie ir jāpilda.» Lai gan ASV ir prezidentāla valsts, tās līdera tiesības nav neierobežotas. Daudziem lēmumiem ir nepieciešams Kongresa apstiprinājums, Republikāņiem gan ir neliels pārsvars abās palātās, taču arī starp šīs partijas biedriem ir ne mazums kongresmeņu, kuriem atsevišķas Trampa iniciatīvas ne īpaši patīk. Un tad vēl jau pieminētās tiesas.

Taču attiecībā uz jautājumu, kur viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no prezidenta, Tramps ir rīkojies izlēmīgi. Jau savā pirmajā darbadienā viņš izdeva rīkojumu, saskaņā ar kuru tika amnestēti visi tie aptuveni 1500 cilvēki, kuri 2021. gada 6. janvārī piedalījās iebrukumā ASV Kongresa ēkā, Kapitolijā, lai nepieļautu, ka par prezidentu tiktu pasludināts Džo Baidens. Juridiski nav pamata apgalvot, ka tieši Tramps vadīja šīs nekārtības, taču kaislības ar runām par «demokrātiem, kuri nozaga vēlēšanas», uzkurināja tieši viņš un tāpat, esot ASV prezidenta amatā, izlikās šo bezprecedenta iebrukumu nemaz neredzam.