Rudens ir simbolisks gadalaiks – pirms sastingšanas ziemas miegā daba vēl pēdējo reizi uzmirdz visā krāšņumā. Upursārtu spožumā sarkani kvēlo kļavu lapas, kā izmaksājamā alga par padarīto darbu no bērziem birst dzelteni lapu dālderi. Gājputni dodas prom līdzīgi mūsu izsapņotajiem jaunības sapņiem. Māte daba atvadās karaliski, lai pavasarī atdzimtu no jauna. Šoruden beidzas arī Lielvārdes senlatviešu koka pils stāsts, vismaz tas, kuru trīsdesmit gadu garumā stāstījām mēs – Ināra un Agris Liepiņi. Sen atpakaļ, padomju okupācijas laikā, Brežņeva ēras pilnbriedā, es kā jauns Mākslas akadēmijas studentiņš izlasīju klaida latvieša dienasgrāmatā izteiktu vīziju – mūsu zeme atkal būšot patiesi brīva, kad kādā Latvijas nostūrī pacelsies senlatviešu pils. Šodien saprotu, ka tā ir pasaku frāze, bet jaunībā izlasītais palīdzēja man visus trīsdesmit gadus. Šobrīd pienācis rudens. Pavasarī pilī atdzims jauna teika, varbūt labāka un saistošāka, bet tā jau būs pavisam savādāka. Sākot ar pirmo novembri, pilij ir citi saimnieki – Ogres novada pašvaldība.

 

Labklājības ministrija nākusi klajā ar paziņojumu par visnotaļ nepatīkamu Jaungada dāvanu, kas gaida Latvijas, tostarp Ogres novada, maznodrošinātos. Proti, no nākamā gada viņi vairs nevarēs saņemt pārtikas pakas, kas daudziem ir vērā ņemams atspaids, it īpaši ziemas periodā, kad aug dzīvokļu rēķini un citi izdevumi. Pārtikas pakas turpmāk būs pieejamas tikai trūcīgajiem un krīzes situācijās nonākušajiem Latvijas un Ukrainas iedzīvotājiem, turklāt uz pusi mazāk – tikai viens pārtikas preču komplekts ceturksnī līdzšinējo divu vietā.

Sabiedrībā virmo diskusijas, vai Latvijā trīs mēnešu vasaras brīvlaikam būtu jākļūst īsākam. Kādi šo Eiropā visgarāko brīvlaiku aizstāv, jo mācību gads ir gana grūts un saules mūsu platuma grādos esot tik maz, kādi to sauc par nevajadzīgu padomju laika mantojumu, kurā skolēnu liela daļa tāpat nosēž tehnoloģijās. Turpinoties skolas rudens brīvlaikam, aicinājām uz sarunu psiholoģi, kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas terapeiti un divu meitu mammu Ilzi Čodari, kura labprāt arī atgādina, ka grūtākais darbs starp visām profesijām tomēr ir būt par vecāku un ka mācīšanās un prasmju apgūšana nevienam nebeidzas ar skolas gada pēdējo dienu.

Eduards Morics Zilbers vairākumam Latvijas iedzīvotāju, šķiet, ir mazāk zināms nekā rakstnieks Sudrabu Edžus. Un vēl jo mazāk ļaužu zinās, ka viņa senčos bijuši gan zviedri, gan igauņi. Tagad Nacionālais teātris izvēlējies uzvest «Dullo Dauku» – izrādi jauniešiem un viņu vecākiem. Šī 1900. gadā sarakstītā stāsta autors ir Sudrabu Edžus jeb E. M. Zilbers. Rīgā nolemts Kronvalda parku atbrīvot no viņa krūšutēla. Toties Meņģelē, kur E. M. Zilbers dzimis un atrodas viņa memoriālās istabas, nekas nemainīsies. Meņģelieši būtu ar mieru saņemt un izstādīt rakstnieka krūšutēlu, kad to aizvāks no Rīgas parka. Tā, redz, atkarībā no pieturzīmes – komata – mainās teikuma jēga, kas atspoguļo attieksmi pret Sudrabu Edžu.

1 lapa no 27

Ziņas

Viedokļi

Lasāmgabali

Sludinājumi